Skolas laiku BULLY

Apsmiet mani neapsmēja.
Vairāk citreiz klusiņām, pie sevis iesmeju par dažiem tā laika krutajiem džekiem un krutajām beibēm. Nekā no tā krutuma lielākajai daļai šobrīd vairs nav, bet vismaz savu zvaigžņu stundu izbaudīja vidusskolā.
Es tikai priecājos, ka nebiju starp tām krutajām beibēm - noteikti arī būtu jau sen ar pus LV pārgulējusi un kādas tik vēl stulbības sadarījusi. Tiešām liels prieks, ka gāju uz treniņiem, brīvdienas bieži vien pavadīju sacensībās un nebija laika kādam ziepēties un gozēties starpbrīžos starp "populārajiem" cilvēkiem. Man arī bija draudzīga klasīte, kurā bija pietiekami jautri un interesanti arī starpbrīžos.
Ja es kādu būtu nenormāli izņirgusi, tad es arī tagad nelīstu un netēlotu drušku. Es vienkārši nemāku tēlot un visvairāk man kretinē di### līšana. Ja nu kaut kādu apstākļu dēļ man tas būtu jādara, tad es noteikti justos tik pretīgi, ka man vemt no sevis gribētos.

Undiya
Tieši tā es uz ielas nevienu pat vairāk nesveicinu. Kam man tas ir vajadzīgs???

Tagad atceroties skolas gadus šķiet, ka es esmu bijusi abās pusēs vairāk nekā neitrālā pozīcijā :-D:-D
Atceros, ka sākumā man bija draudzene, kuru praktiski visu laiku apsmēju, vēlāk man parādījās draudzene, kura apsmēja mani un kā neviens nosita manu pašvērtējumu. Laikam tiešām karma.
Toties cita meitene, ar kuru skolas laikā mums bija visādas savstarpējas apcelšanās, tagad ir laba draudzene, viena pret otru ļoti jauki izturamies un vispār ir aizmirsies, kādas "drāmas" mums bija pirms 10 gadiem :-)
Katrā ziņā interesanti, kā pieaugot viss mainās - tagad man ne prātā nenāk kādu jebkādā mērā apcelt, ar visiem vai nu neitrālas vai labas attiecības, arī savā virzienā nav ne reizi nācies dzirdēt muļķīgus uzbraucienus ar mērķi aizvainot. :-)

Mani skolā gan ļoti nežēlīgi apsmēja un darija pāri.Visus skolas esmu bijusi tieva,gara un nedaudz dīvaina.Klasē neviens mani neuzrunāja vārdā,tikai ar kaut kādu stulbu iesauku vai manu uzvārdu.Meitenes visu laiku teica,ka esmu slima ar anoreksiju,ka drīz man izžūs smadzenes utt.No puišu puses attieksme bija vienkārši briesmīga-viņi varēja man iesist,stalkoja mani soc.tīklos utt.Stundu laikā,kad mani izsauca pie tāfeles,visu laiku kāds ņirdza un gaidīja,ka kļūdīšos.Nu ok,tā mēs mācījāmies līdz 12.klasei.Pat negāju uz izlaidumu,jo negribēju redzēt tās pretīgās sejas.Pēc tam iestājos RTU,kur mācās mani vairāki klasesbiedri un katru reizi,kad viņi mani redz skatās uz mani kā uz sūdu:-D:-D:-DEs par to vienkārši smejos:-D:-DDažas klasesbiedrenes(it īpaši skaistuma karalienes) 2 gadus pēc skolas pabeigšanas kļuva resnas un izskatās pēc govīm:-D:-DBet puiši,kuri visvairāk par mani ņirgājās-tagad ir narkomāni:-D:-D:-D Karma,bitch:-D:-D:-D:-D

Mani apsmēja par brillēm, par īso un apaļīgo augumu, par īstenībā visu, ko vien varēja izdomāt. Vienreiz klasesbiedrs iebelza man ar grāmatu pa galvu tā, ka dabūju smadzeņu satricinājumu. Bet tagad, kad esmu pieaugusi, saprotu, ka katram no viņiem bija kaut kādas problēmas -ne pārāk labi dzīvošanas apstākļi, vai ne tik laba ģimene utt, protams, ka neesmu to piedevusi,un netaisos un pēc pamatskolas aizgāju mācīties uz centru, un man 3 gadus bija pati labākā klase pasaulē.
No meiteņu puses aprunāšanu gan neizjutu, tikai no puišiem.
Nesen viņi izveidoja whats up grupas čatu, pat esot satikušies. Man, ja godīgi nav nekādas vēlēšanās viņus satikt, man ir vienalga.
Pati neapsmēju, bet diezgan nejauki izturējos pret meiteni, kurai labi padevās matemātika, un problēma bija tā, ka viņa izteikti pielabinājās skolotājai, neļāva stundās izteikties citiem, pārspīlēja ar emocijām utt. un es vienkārši to nevarēju izturēt. Tagad, protams, apzinos, ka vajadzēja vienkārši ignorēt.

Skola vispār ir viens nenormāli liels dzīves pārbaudījums :D Bērni ir ļoti nežēlīgi. Es, kad mācījos arī notika apsmiešanas utt, man klasē arī, bet mums tas bija vairāk kā kaitinot, nevis tiešām no sirds ļauni domājot. Devām viensotram kaut kādas stulbas iesaukas utt :D
Bija laiks, kad starp meitenēm arī bija kkādas stulbas kūdīšanas un intrigas. Tas gan man nepatika. Mēģināju neiesaistīties, taču vienā jaukā dienā visas izdomā ar mani nerunāt un aprunāt, tad vnk nevar neieasiatīties :d bet labi, ka tas bija tāds pārejošs posms :D

Mani pamatīgi apcēla, sita dēł tā,ka biju apałīga un vecākiem nebija naudas. Gāju ar bailēm uz skolu. Tikai 14 gadu vecumā sāku aizstāvēties un ja man sita,tad situ pretī.
Mani neinteresē to cilvēku dzīves, nevēlos arī viñus satikt, neeju uz skolu salidojumiem.

Man no klasesbiedru un vienaudžu puses tāda ļoti pretīga attieksme nav bijusi, vismaz nekas tāds, kas paliktu atmiņā. Es skolā biju kārtīga un labi mācījos, par to tiku ķircināta, bet pratu arī pati pasmieties un atjokot pretī, tā ka lielākoties nekas TĀDS tas nebija un nepieminu ar ļaunu. Skolas laikā bija vien daži gadījumi, kad tiešām biju dusmīga un kurus atceros. Runājot, par tiem:
1) Tie visi bija līdz 9.klasei, vidusskolā nekas tāds nav bijis, attiecīgi, mēs bijām maziņi un dumji, es ar prātu saprotu, ka tam cilvēkam hormoni trakoja un diez vai viņš tagad tā darītu. Ar šiem cilvēkiem nekontaktējos. Piedevusi neesmu, bet man arī tas neuztrauc, jo a) nav jākontaktējas, b) cik esmu novērojusi, pavisam trakie apsmējēji tagad strādā mazpilsētas gaterī vai arī melnos darbus UK, ko no tāda paņemsi? Ko vispār no šī kontingenta var gribēt?
2) Ja prasītu palīdzību, es šiem cilvēkiem palīdzētu minimāli, tā teikt, lai apliecinātu, ka esmu tikusi tālāk par viņiem. Varētu sniegt īsu konsultāciju par kādu jautājumu. Neaizdotu naudu, netērētu daudz sava laika palīdzībai, nepalīdzētu pārvākties, nekārtotu viņu vietā kaut kādas lietas.
3) Vidusskolā biju vienpate ar raksturu, labi mācījos, bet biju arī personība - protams, ka konflikti bija neizbēgami, bet tagad ļaunu prātu neturu, jo pati arī reizēm biju "labā". Ar vidusskolas klasesbiedriem attiecības kopumā neitrāli pozitīvas.
_____
Visriebīgāko attieksmi diemžēl esmu saņēmusi tieši no radiem, cilvēkiem, kam bija jābūt maniem tuviniekiem. Nepiedošu nekad. Bet tas jau cits stāsts.

Nu tā meitene noteikti nebija mīlestības trūkumā :-D Viņu mamma tā lutināja, visu laiku slavēja, mēģināja izcelt saulītē. Un viņa arī nebija dumja. Vispār gudra meitene ar līderes dotībām. To es nevaru noliegt. Tagad saprotu, ka apcēla greizsirdības dēļ, jo man skolā viss padevās labāk. Laikam viņai bija šoks, jo līdz manai atnākšanai viņa bija skolotāju ''mīlulīte'', un viņai visa tā uzmanība patika.
Ļaunu viņai nevēlu, jo ar prātu saprotu, ka mēs bijām bērni, un visa pamatā bija viņas pašas kompleksi. Sirsniņa tomēr sāp. Turpmāk izvairīšos no kontakta.

Manos skolas laikos macija ka kontingents ir cietumnieki, dzeraji, bezdarbnieki, zagli,narkomani un etc. Visi parejie ari melno darbu daritaji visi kas godigi strada ir cienijami cilveki. Un paldies dievamka ir kas tos melnos darbus dara. ;-) lai lidz sai sapratnei luzeriem lai ari ar labu amatu, bet dvesele luzriem nekad to nesaprast.;-)

Personas, kuriem Facebook ierakstos katrā postā ir necenzēti vārdi un bildes ar lētā alkohola pudelēm, es par cienījamiem cilvēkiem nesaukšu.

Priekš manis šī ir smagā tēma. Sāpīgi atcerēties vidusskolu. Arī es biju tā, kuru izsmēja. Bet, protams, ne visi. Bija tāds "lielisks" meiteņu bariņš. Tas vilkās kādus 2 gadus. 2 nežēlīgi gadi, no kuriem bieži nācu mājās raudādama, vairākas reizes gribēju mainīt skolu. Viss beidzās aptuevni 12 klases vidū, bet nedrošības sajūta, protams, ka bija līdz skolas beigām. Ar savu tagadējo prātu noteikti būtu devusi pretī, bet nu ko tu izdarīsi, ka tu viens apsmejamais objekts pret vairākām "krutajām". Diemžēl, lielu lomu spēlēja arī naudas faktors. Es nebiju trūkumā, bet no tām meitenēm, nauda gāzās pa acīm. Ja man jārunā par to kā ir tagad, tad varu teikt, ka es viņām nevēlu ļaunu, bet neko labu arī ne. Es palieku neitrāla. Ceru, ka karma visu noliks pa plauktiņiem, jo tas tik tiešām bija emocionāli nežēlīgs periods.

Nu tie ir alkasi, tadus darba ilgi netur. Ari zali pipet un nakti vininu dzert kroga kamer bebis gul uzskatu par...KONTINGENTU...un muzam luzeriem.

9.klase bija murgs. Mani un vēl vienu meiteni izsmēja lielākā daļa klases, kā meitenes, tā puiši. Kāpēc - nav ne jausmas. Nekad nebijām pat normāli sarunājušies un to es nekad nesapratīšu, kā var tik ļoti nepatikt kāds, ko tu vispār nepazīsti. Fiziski mani neaizskāra, tādā gadījumā gan būtu lijušas asinis kādam, bet emocionālais terors bija katru dienu. Biju klusa, kautrīga un nespēju pavērt muti, lai sevi aizstāvētu.
Vai esmu piedevusi? Šaubos. Tas tomēr bija vesels gads no manas dzīves, ko man neviens neatgriezīs. Nevēlu viņiem nāvi vai ko tādu, bet nu... ja es būtu darba devējs, pie manis darbu viņi nemūžam nedabūtu.

Mani piemēram, skolas laikā biju atstumtā jau no pirmās klases. Es nezinu, kapēc mani atgrūda. Neko ļaunu nevienam nedarīju. Biju tāda klusāka. Ja nu tas vienīgi. Tā arī man skolas laikā nebija neviena draudzene. Bija viena, bet tā novērsās no manis!!!
Es atceros, kā es to savu draudzeni par zagšanu aizstāvēju. Viņa kaut kādu naudu bija nozagusi. Un, viņa man atriebās ar to, ka vairāk negribēja draudzēties pēc kāda laika. Bet, tai zaglei tā zagšana neradīja nekādu baigo klases konfliktu. Kāpēc tā nauda bija jāzog, es tā arī nesapratu.
Es runāju, ar audzinātāju, ka grib iet prom no skolas. Bet, viņa apgalvoja, citos kolektīvos notiek viss tas pats un vēl trakāk.
Un, vispār tas bija stulbums viņas aizstāvēt. Es tagad vispār vairāk nevienu neaizstāvu nekad!!!

Mjā es arī esmu novērojusi, ka tie lielākie izsmējēji savā dzīvē neko tā arī nav sasnieguši. Lielākais emocionālais terors mums valdīja pamatskolā, kādā 6-8.klasē. Bija viens tāds briesmonis, kurš apcēla lielu dału klasesbiedru un par neko, patiesībā. Tajā laikā viñš uzskatīja-ja neesi ar mani, tad esi pret mani, līdz ar to, viñam daudzus klasesbiedrus izdevās pavilkt sev līdzi un tā nu tas aizgāja. Cietu arī es, jo nekad necentos būt "kruto" bariñā, lai arī nebiju baigā izlēcēja. Vissāpīgākais man, laikam jau bija tas, ka tādā veidā pazaudēju vairākus "draugus", arī vienu foršu puisi, ar kuru tajā laikā "draudzējāmies", kā nu tajā vecumā to dara :-D Ar tagadējo prātu es saprotu, ka tas galvenais apcēlājs vienkārši bija kompleksu mākts pusaudzis, kurš kaut kādā veidā centās, lai viñu ievēro. Es pāridarījumos viñu nevainoju-drīzāk skolu un skolotājus, kas izlikās neredzam to, cik daudziem un łoti viens sīks perdelis ir spējīgs izdarīt pāri. 9.klasē tas viss beidzās, vidusskolā man bija jauna klase un superīgi klasesbiedri, tāpēc 10-12.klase sirdī izraisa siltas sajūtas. Ja satiktu kādus pamatskolas biedrus, noteikti nebūtu par ko runāt ar nevienu no viñiem un man pat īsti neinteresē, ko kāds dara vai nedara. Zinu tik to, ka liela dała ir ārzemēs.

Ir periods dzīvē, ko nelabprāt atceros. Tiesa gan ne saistībā ar skolu, bet gan ar deju kolektīvu. Bija vairāki puiši, kas 7. vai 8. klasē sāka nejauki (es pat teiktu riebīgi) izturēties, izsakot dažādas piezīmes u.tml. Laikam jau tāpēc, ka nebiju tā smukākā meitene kolektīvā. Tas, protams, iedragāja manu pašvērtējumu un to, kā es sevi uztvēru. Lai gan tagad, pēc vairāk nekā pieciem gadiem, man nav nekādu problēmu ar pašapziņu, tomēr vienmēr, kad ieraugu kādu no šiem cilvēkiem sociālajos portālos, joprojām kaut kur atmiņā ataust viņu sacītais un darītais. Ļaunu, protams, nevēlu un nekad neesmu vēlējusi un par šiem cilvēkiem iedomājos vien retu reizi. Bet nezinu, vai tuvākajā nākotnē spēšu to visu aizmirst pavisam.

Hmmm.... Biju kautrīga, ar labām atzīmēm, bet mani neizsmēja. Vai nu biju biezādaina un nepamanīju, vai paveicās ar klasesbiedriem ar emocionālo inteliģenci.

rīdziniecei par prieku - no skolas laikiem, daudzi zāles kurītāji tagad ļoti veiksmīgi cilvēki, ar labiem darbiem, precējušies utt. Kas par aizvēsturiskiem aizspriedumiem mūždien..ak jā..aizmirsu. Pusgadsimtu atpakaļ citādāki uzskati valdīja :-D

dr567309, arī tev kādreiz būs 50 gadi ;)