Skolas laiku BULLY

Es atceros, ka man bērnudārzā bija viens puika Aivars, nu pilnīgs sātans. Viņš visus sita, apbižoja, apsaukāja. Kamēr slimoju, manam ritenim noņēma 2 papildritenīšus. Atnācu atpakaļ uz dārziņu pēc 2 nedēļu prombūtnes un mans 4-ritenis nu jau bija 2 ritenis! Biju tik nikna. Tad atceros, ka vienreiz, kamēr šis ģērbās, mēs ar citiem sarunājām, ka tad, kad viņš sēdīsies, mēs no aizmugures parausim krēslu nost..tā arī izdarījām, viņš nokrita un tā brēca un VISI smējās. Ha ha... gardā atriebība.
Nu labi, tas tāds, stāstiņš izklaidei :-D Bet nezinu. Ļaunu prātu neturētu, jo saprotu, ka bērniem galva citādāk strādā. CIti nesaprot kas ir labi un kas ir slikti.

Ir un bieži tā gadās, darba lietās es esmu godīga un vienmēr palīdzu, kad tas ir manā varēšanā. Tas ko es redzu ir tas, ka lielie smējēji ir nokļuvusi neapskaužamās situācijās... un saprotu, ka bieži vien, tās situācijas ir tieši negantā rakstura dēļ.. Vai dusmojos ? īsti nē! vai draudzēšos ar šiem cilvēkiem? Arī Nē..neuzskatu, ka raksturi tā sakristu, lai to darītu ;)

Vidusskolā biju ļoti kautrīga un labākā draudzene bija aizgājusi mācīties uz citu skolu, līdz ar to, laikam nemācēju draudzēties ar citiem (un, patiesībā, labi, ka tā, jo tagad man nemaz vairs negribētos ar viņiem draudzēties). Pamatskolā jau no kādas sestās klases ecējāmies ar vienu meiteni, viņa mēdza mani par kaut ko apsaukāt, es devu pretī. Labi mācījos (bet bez zubrīšanās, vienkārši visu ļoti ātri iegaumēju un padevās, bet to jau viņi nezināja), nebija turīga ģimene un smukas drēbes. Bet vidusskolā viņa sarīdīja pret mani vairākas citas klases meitenes un arī no citām klasēm, tāds populāro bariņš izveidojās. Nebija jau vairs nekādas izsmiešanas, bet tāda ignorance no abām pusēm, viņas ignorēja mani, es viņas. Ar puišiem problēmu nebija, vairāk draudzējos ar viņiem.
Pēc tam gan viss mainījās, aizejot prom no skolas, esmu atradusi superīgus draugus, man dzīvē viss ir lieliski visās jomās, bet to, ka kaut kur iekšā tas aizvainojums joprojām vēl sēž, arī sapratu. Nesen kāds klasesbiedrs bija ielaikojis tās meitenes bildi FB (man viņa draugos nav), tad tā kā atcerējos to visu un... secināju, ka tomēr kāds velniņš manī ir priecīgs par to, ka viņai mazāk dzīvē paveicies (var jau būt, ka viņai ir labi un tikai, no malas skatoties, tā šķiet). Joprojām dzīvo mazpilsētā, bez izglītības, bez darba, ar vairākiem bērniem katru no sava vīrieša, bez attiecībām, bet ar to pašu tusēšanu/dzeršanu, kā senāk.

Atcerējos vienu no sāpīgākajiem atgadījumiem skolā.
Mācījos pirmajā klasē. Ziemā pēc ilgas cīņas ar smadzeņu audzējiem nomira mans vectēvs. Bijām tuvi... visai ģimenei tas bija smagi. Pēc bērēm, kad pirmdienā biju skolā, viens klasesbiedrs stundas laikā pagriezās, parādīja ar pirkstu un teica "Ha, ha, Mincim opis nosprāga". Jā, es atceros visu vārds vārdā, detaļās, sīkumos. Protams, sāku raudāt, ko gan citu 7 gadus vecs bērns tādā situācijā var darīt.
Bet puisis vienmēr bija problēmbērns skolā, tas galīgi nebija vienīgais apsmiešanas/pāri darīšanas gadījums. Un nekas jēdzīgs tur arī nav izaudzis - ciema dzērājs vien ir bez mērķiem, darba, bez normālas dzīves. Ja viņš man dzīvē kaut ko lūgtu, triektu tālēs zilajās.

Esmu bijusi abās pusēs. Ir meitene kurai arī pieaugušā vecumā gribējās sadot bietē, bet tad redzēju , ka viņa vāc naudu sava bērna operācijai un secināju , ka karma tomēr pastāv
Varat man mest akmeni par šādiem vārdiem..
Tie cilvēki kurus es apcēlu skolā tāpat nekad nebūtu mani draugi, pārāk dažāda dzīves uztvere un vispār skatījums kopumā. Par tiem kuri apcēla mani , nedomāju un nekādu traumu man viņi nav atstājuši. Vien ik pa laikam uzduros FB un bišķiņ aizdomājos, kā dzīvē iegrozās , ka tās smukās kurām 1/2 rajons skraidīja pakaļ, arī pēc17 gadiem dzīvo tajā pašā rajonā un tik pat izplūdusi un drausmīga, kā tās mātes par kurām smējās viņas.

bet tu jau ari dzivo kops padsmit gadiem viena rajona neliela pirma stava dzivokliti JOPROJAM! Un ja karma pastav!
un ne priecatie spar slimu bernu nav normali!

piedod man, bet .. kā tu vari teikt, ka karma tomēr pastāv un izjust gandarījumu par to, ka vāc naudu operāciju bērnam?
Vai tagad būtu jāspriež, ka arī tevi karma sodījusi? Fuj. ja KARMA zin ko dara!

Mums bija diez gan forša klase, pat neatceros, ka baigā apcelšana bija, vismaz tāda nopietna nebija. Jā, smējāmies jau mēs par kādu "bulciņu" vai "speķa pīrādziņu", bet tas nebija bieži un jācer, ka neradīja nevienam traumu. Mani neapcēla neviens.
Vai nožēloju? tā kā ārprātīgi traku neko nevienam nedarīju, pat tieši otrādāk - bieži aizstāvēju, tad nē, pa lielam nekas nav jānožēlo. Priecātos gan, ja arī to bulciņkūciņspeķa variantu nebūtu, bet nu kas bijis bijis.

Ir tāda viena meitene par kuru man bija ļoti nepatīkamas atmiņas. Viņa nevērsa naidu pret mani, jo tad mēs vienkārši kā brieži ar ragiem buksētos nebeidzami un tas prasīja parāk daudze nerģiju. Viņa uzbruka vājākai meitenei, ar jauku raksturu, bet kura lūk nebija tik "bieza" kā viņa. Vēlāk dzirdēju par to "bully" ka viņa esot pārspīlēti mīļi izturējusies pret to apcelto meiteni kad satikusi, bet arī ne tā jauki, bet gan uzspēlēti. Pati es ar to "Bully" arī salīdzinoši nesen sazinājos. Sākumā vel izskatījās ka ir mainījusies, bet laika gaitā palika ļoti skaidrs tas, ka tādi cilvēki nemainās. Ka tik noriešana, provokācijas un agresija. Tas tik apstiprināja to ka ar tādiem cilvēkiem, neatkarīgi no vecuma, ir jānogriež visi kontakti.

Mincis, es saprotu,cik tas nežēlīgi ir ,līdzīgā situācijā esmu bijusi pati. Tas bija kāda 5klasē,mācījās viena meitene man klasē, viņa bija gudra,labi mācījās,bet apaļīga. Un laikam,tādēļ,lai mazinātu sevis apcelšanu ,viņa bieži vien mēdza pateikt kautko aizskarošu,bet viņai bija tendence apvainot klasesbiedru vecākus. Diemžēl pati biju to ,piedzīvojusi:-(. Viņa uzzināja,ka mamma man nav un skaļi pa visu klasi pateica,ka mamma nosprāga,jo ieraudzīja mani. Protams tajā laikā tas tik ļoti sāpēja. Bija arī viens zēns kam vispār bija ļoti smagi ,tēvs bija cietumā un mamma cik ssapratu,ka izdarīja pašnāvību,jo nevarēja pārdzīvot,ka tēvs ir cietumā. Un arī ,viņam bieži vien tika sejā spļauts,ka tēvs tev cietumnieks,bet mamma tevi tik ļoti ienida,ka padarīja sev galu..nesaprotu kādēļ gan viņa tā darīja, jo klasē viņa bija tāda vienīgā,kas tā darīja.

let's make love not war!
Daudzos komentāros tomēr var labi just, cik mēs esam neiecietīga un skaudīga tauta. :(
Nekad nevajag priecāties par citu nelaimi. Bērni un tīņi ir nežēlīgi, tā, diemžēl ir. :(
Bet tas ir jāaizmirst un jāpiedod, jādzīvo tālāk, jā, varbūt man to viegli teikt, jo neviens mani nav apcēlis, bet pasaulē ir jāvairo prieks un mīlestība.

es atceros, ka man maziņš puika.. varbūt kādi 7-8 gadi bija pateicis gaitenī, ka esmu nesmuka un manai draudzenei, ka viņa gan ir smuka. nu tad gan jutos briesmīgi, lai gan izlikos, ka figņa ir :-D bet nu jā, pat tagad atceros to gadījumu :-D

Pamatskolā mēs visi viens otru apcēlām. Pārsvarā draudzīgi, paretam agresīvāk. Reāli tika apcelti gan populārie, gan nepopulārie, tāpēc starp lielāko daļu bija vienlīdzība :D bija daži, kurus vairāk apcēla. biju vairāk tā, kas apceļ. grūti to tagad iedomāties, ka man varēja arī nebūt empātija agrāk.
Vidusskolā vairāk atkal mani apcēla, bet pamatoti :D biju baigi nenopietna un slikti mācījos. Bet par spīti tam bija draugi, pat tādi, kas labi mācījās un arī klasi vecāki daži bija draugi.
Nu pamatskolā tā apcelšana pamatā bija reāli smieklīga, tāpēc neapvainojos. Vidusskolā...hmm, tagad reāli saprotu, ka mani apsmēja pāris niecības, kuri šobrīd ir mazāk sasnieguši dzīvē vai vispār ļoti viduvēja potenciāla cilvēki. Kaut kāds aizvainojums ir palicis gan. Bet viņš ir liels un izplūdis - te pret mammu, kas bargi mēģināja pielikt pie mācībām, pret skolotājiem, kuri jaucās manā dzīvē, sevi pašu. Nu kkā tā. Man vairāk pret pāris ex kolēģiem aizvainojums (karjeras sākumā). Darbs man tomēr vienmēr bijis svarīgāks, par skolu, kurā izgāju obligāto daļu, lai tiktu pie mācībām, kuras mani tiešām interesē un kur vēlējos gūt panākumus.

Vidusskolas laikā mūsu klase bija saliedēta, bet es neesmu bijusi ne vienā ne otrā pusē, es biju tas neitrālais cilvēks, kas vēroja no malas un vērtēja ar ko draudzēties un, kuram pateikt biezāku vārdu, ja es redzēju netaisnību.:-D

Sognare
Ārpāc, Tev gan bija vairāk kā stulba klase.(e)(e)(e)
Manējā bija līdzīgā garā!!!

dr567309
Mums viens 1.klasē skalpeli meta otram puisim. Laikam taisījās viņu novākt!!!
Es tagad nejauši atcerējos.(s)(s)(s)

Nu es nedzīvoju blokmāju rajonā 30 gadus un savas dienas neaizvadu sēžot uz piemājas lavačkas... Mans dzīvoklis , kurā dzīvoju ir normāls 3 istabu dzīvoklis ar 75kvm. platību. Bet kāds tam sakars ar to ko rakstīju iepriekš, man ir paties prieks , ka man bija iespēja mācīties un apgrozīties citā vidē. Es vienkārši uzskatu , ka dotajā situācijā laiks salika visu pa vietām.

Vai tagad būtu jāspriež, ka arī tevi karma sodījusi?

Iespējams , es gan to neuzskatu par sodu , vēljovairāk sev. Tikai zinu , ka pilnīgi nekas dzīvē nenotiek tāpat vien ... Acīmredzot tā bija jānotiek , ne es ne kāds cits nevarēja ietekmēt ne to kas notika , ne manu skatījumu un manas domas par to :)

Es esmu diez gan pārsteigta, ka tik daudzas it kā pieaugušas sievietes nespēj pieņemt un aptvert, no kurienes tas ļaunums un agresija rodas bērnos, kas apceļ citus. Viņi visi ir nelaimīgi, viņiem pietrūkst mīlestības un sapratnes ģimenē, pēc jūsu stāstiem var noprast, ka daudzi nāk no nelabvēlīgām ģimenēm. Jā, ir sāpīgi saņemt pāridarījumus, bet būtu tā kā laiks pārstāt būt mazai apbižotai meitenei, kurai lielā sāpe mūžam nepāriet un pat pēc n gadiem klusībā rodas prieks par to, ka kādam iet slikti. Skaidrības labad - es neaizstāvu pāridarītājus, pati esmu pietiekami no viņiem cietusi, bet man gribētos cerēt, ka pieauguši cilvēki spēj būt iecietīgāki, saprotošāki un piedodošāki nekā te lasāms. Par atsauci uz smagu bērna saslimšanu kā karmas sodu par apbižošanu skolā vispār neizteikšos.

Mani skolas laikā apsaukāja par spageti makaronu, jo biju garš un ļoti tievs.
Bļin lai tagad kāds tā pasaka :-D

kaban, daudzi jau kuri aizraujas ar fitnesu to dara lai uzveiktu savus kompleksus :) masu izveido, bet kompleksi gan bieži vien paliek. tas ne par tevi konkrēti, jo nezinu, bet ir redzēti šādi gadījumi.

Ārpāc, Tev gan bija vairāk kā stulba klase.
Manējā bija līdzīgā garā!!!

Lielā mērā klasei nebija ne vainas,bet diemžēl bija arī tādi eksemplāri kas nedomāja,ko saka. Puiši gan nekad neuzdrošinājās strīdos, teikt ko par kada klasesbiedru vecākiem. Vienīgā tā meitene darīja. Viņai vispār bija diezgan dīvaini uzskati, ja kāda meitene sāka draudzēties ar kādu puisi no klases,tad viņa to meiteni apcela. Un centās sakūdīt citas meitenes . Kas zin, vai skaudība tā bija vai kas cits. Par klases vakariem vispār nerunāšu... sēdēja kautkur stūrī un smējās,ja kāds dejoja kopā vai pabucojas. (t).Nebūtu viņas, domājams klasē būtu bijusi cita atmosfēra.(t)