Dvēseles radinieki

Reģ: 31.10.2015

Vai uzskatāt, ka ar savu otro pusīti - vīru, draugu - esat dvēseles radinieki? Ja tā domājat, tad kas ir tās lietas, pēc kā to atpazīstat?
_
Varbūt attiecību partneriem nemaz nav jābūt dvēseles radiniekiem, jo tādiem grūtāk sadzīvot? Vai var būt tā, ka dzīvesdraugu par dvēseles radinieku nenosaukt, bet īsts dvēseles radinieks atrodas citu draugu lokā?
Kāda ir Jūsu pieredze, domas?:-)

22.02.2017 13:56 |

nikitinna

3675

Reģ: 29.01.2009

Tas bija kaut kas maģisks, dziļš un, manuprāt, augstāks par mīlestību.

100% Precīzi pateici

22.02.2017 15:11 |

unthinkable

378

Reģ: 24.05.2010

Man dvēselas radinieks bija otra puse iepriekšējās attiecībās. Pāris sadzīviski faktori mūs noveda pie šķiršanās (vairākkārtīgi :-) ). Vēljoprojām pateicīga par katru minūti ar viņu. Mēs viens otru ''jutām'' arī neesot kopā, bet cenšos no tā norobežoties, jo esmu jaunās attiecībās.
Tas bija kaut kas maģisks, dziļš un, manuprāt, augstāks par mīlestību.

22.02.2017 15:03 |

nikitinna

3675

Reģ: 29.01.2009

Dvēseles radinieku esmu sastapusi vienreiz dzīvē!Uzskatu, ka tā ir liela veiksme.
Kopā neesam un neesam bijuši. Es nobremzēju. Fiziski nepiesaistīja it nemaz. Nespēju iztēloties pat skūpstu, kur nu vēl ko vairāk.
Bet tās sajūtas gan bija kkas. Atrodoties blakus bija jūtams siltums, tāda kā siltuma apmaiņa, neredzams pavediens, grūti paskaidrot. Runāt spējām diennaktīm - par visu un par neko. Nebija neviena klusuma brīža.
Fantastika. Priecātos, ja mīļotais būtu dvēseles radinieks, bet tas jau laikam ir par daudz prasīts.

22.02.2017 14:44 |