Asaras un vīrieši

Otrās pusītes priekšā neesmu raudājusi, bet kolēği gan mani ir redzējuši raudam dienā kad no rīta saņēmu zvanu, ka nomira tētis. Man bij vienalga kurš redz, ko domā, lai gan centos skaļi negaudot, bet tāpat kamēr tiku līdz tualetei pagāju visiem garām. Todien pārliecinājos cik man ir lieliski kolēģi

Es raudu ļoti reti, un parasti tam ir nopietns iemesls. Draugs šādās reizēs vienmēr nāk apjautāties, kas noticis un samīļo, ja var, cenšas palīdzēt ar padomu. Reti, bet gadās, ka kāda asariņa nobirst arī dēļ skumjas grāmatas vai filmas, tad viņš vienkārši samīļo, ir mēģinājis arī sasmīdināt.
-
Par vīriešiem, kas reizēs, kad mīļotā sieviete ir skumja/raud, par sievieti neliekas ne zinis vai apvainojas, neko labu nedomāju (izņemot, ja šim ir gadījies ļoti raudulīgs eksemplārs, kas raud bieži par katru sīkumu). Es uzskatu, ka vienam otru ir jāatbalsta arī skumjos brīžos, un ignorēšanu/apvainošanus es par atbalstu noteikti neuzskatu :-/

Man liekas cilvēki mazliet nesaprot, ka tad, kad viņi raud - viņi nostāda otru cilvēku neērtā pozīcijā.

Man, piemēram, tas liek justies ļoti neērti. Cik egoistiski.

Runa ir par mīļoto cilvēku, ar kuru tu esi gan priekos, gan bēdās. Man liekas tikai normāli, ka cilvēkam skumjā brīdi vajag atbalstu no otra cilvēka, tieši muļķīgi liekas, ka jājūtas vainīgam, ka "ak, piedod, ka manas sāpes un pārdzīvojumi nostāda tevi neērtā situācijā". Tam cilvēkam, kam birst asaras arī domāju nav patīkami. Atkārtošos - runa ir par mīļoto cilvēku!
Nevarētu būt kopā ar cilvēku, kam manas asaras neizraisītu nekādas emocijas. Manās attiecībās normāli būtu, ka vīrietis samīļo un ir blakus.

Kad bijām kopā tikai dažus mēnešus, man uznāca tāds periods, kad burtiski katru dienu par kādu sīkumu asaras bija acīs...tas tiešām bija par stulbiem sīkumiem, tad nu draugs ar laiku palika vienaldzīgs pret to. Bet nu labi, ka pieaugu arī emocionāli un tas beidzās. Tagad raudu reti un tam vnm ir nopietns iemesls, tad nu draugs mierina, apskauj utt.

Es neesmu no ucinātājiem. Drīzāk būšu tā, kas pateiks, lai cilvēks saņemās un to, ka ar raudāšanu neko neatrisinās. Mēģinu cilvēku pēc iespējas ātrāk no raudāšanas "atrunāt". Protams, ja tas ir, kā te augstāk minēja - kāds nomiris vai kas līdzīgs, tad vienkārši klusēju un esmu blakus, bet es vairāk domāju par raudāšanām par "neko". Bet nu kā jau teicu - katram ir savas metodes, sava pieredze, savi uzskati. Es pēc sevis spriežu, ka ucināšana tikai padara vājāku, vairāk sakairina emocijas un padara to visu vēl grūtāku visām pusēm. Uzskatu to par lieku 99% situāciju :-)

Man gan liekas, ka teikt, lai cilvēks neraud, kad viņam ir skumji, ir tas pats, kas teikt, lai nesmaida, kad jūtas priecīgs. :-) Man raudāšana liekas pilnīgi normāla un pat vajadzīga parādība. Es gan pati neesmu no tiem, kas bieži raud, bet brīžiem saprotu, ka pašai būtu vieglāk, ja vairāk raudātu.

Raudāšana ir normāla psiho-emocionāla organisma reakcija. Tieši nekad neraudāt ir novirze nevis otrādi. ;)
Es esmu jūtīga, raudu diezgan bieži. Vīrietis mani samīļo, saka, ka varam to izrunāt vai pajautā, ko man vajag. Ja mani neatbalstītu tik ievainojamā brīdī, ļoti apšaubītu otra jūtas pret sevi. :-|

raudāt=izlādēties. cilvēkiem būtu jāļauj paraudāt, izraudāt un saņemties, nevis momentāli jācenšas smīdināt vai teikt, ka raudot neko neatrisinās.
citi dusmās kliedz, dauza sienas, citi aiziet paskriet vai ieiet karstā dušā, citi raud. lai raud. tas ir labāk, nekā mūžīgi turēties un turēt spriedzi sevī.

Nu, te jau cepiens šķiet par to, ka otrs neglauda to galviņu :-D Labi, es esmu tirāns. Es vispār neatbalstu mīkstmiesību, vismaz sevī noteikti ne. Man vienmēr liekas, ka pašai ir jābūt stiprai, bet raudāšana manā paurī = vājuma izpausme. Un citus man vienmēr ir vairāk žēl nekā sevi. Neteiktu, ka esmu slikts atbalsts citiem. Vienkārši esmu citādāks atbalsts. Es nevaru nosēdēt un glaudīt. Es drīzāk celšos un darīšos, risināšu situāciju, palīdzēšu praktiski, bet tā emocionāli atbalstīt īpaši nemāku, jo nesaprotu to raudāšanu īsti. :-)

Pēc tēta pašnāvības raudāju ilgi un dikti, pilnībā noslēdzos sevī. Pēc tam izdomāju, ka tā vairs negribu un nocietināju sirdi. Vairākus gadus neraudāju vispār, lai gan dažbrīd ļoti gribējās. Tas bija ļoti nomācoši - ka gribi raudāt, izlādēt visu, kas sakrājies, bet asaru nav. Un ne tikai raudāt nevarēju, bet citas emocijas pa īstam izjust arī nē. Tad nu speciāli meditēju, klausījos visādas vizualizācijas, kas atraisīja tās slūžas vaļā. Un es esmu priecīga, ka tā. Jo tagad es varu raudāt; varu just un man nav nekas jātur sevī.
Esmu raudājusi drauga klātbūtnē, kad uzzināju, ka ar roku ir sliktāk kā sākumā likās un ka būs jāoperē. Bija blakus, samīļoja, iespieda azotē un turēja, sagatavoja vannu mums abiem, lai mani uzmundrinātu un nomierinātu, un viņam tas izdevās. Arī citreiz nedaudz ir sanācis; jo tagad esmu ļoti emocionāla, bet viņš man uzreiz ir pateicis, lai nekautrējos viņa klātbūtnē raudāt, jo vīrietim ir jāuzklausa un jāatbalsta sava sieviete, kad viņai tas ir nepieciešams. Ļoti vērīgs, vienmēr uzreiz pamana, ja mani kas satrauc vai ir ne tā.

Cenšos neviena klātbūtnē neizrādīt savas skumjas, tad paliek skumīgāk nereti.
Atceros, kad šķīros ar draugu, tētis mani paņēma azotē un glaudija galvu, lai neskumstu. Tajā brīdī likās, ka slūžas atkal būs vaļā. Manā ģimenē nekad nav īsti bijis pieņemts izrādīt emocijas, mēs tādi vienkārši esam. Pat drauga klātbūtnē cenšos neraudāt (ja tas ir dēļ kāda strīda), tad eju uz vannasistabu papinkšķēt un nomierināties. Ja iemesls ir kas cits, tad gan ļauju draugam mierināt, tad pat tas ir nepieciešams.
Draugs manā klātbūtnē ir raudājis kādas pāris reizes, tad gan es uzreiz metos ap kaklu un mierināju.
Bet es arī jūtos ļoti neērti ja kāds cits cilvēks raud, nemāku īsti mierināt un neciešu tos tekstus - viss būs labi.

wallee - lasīju kā par sevi :-) Labi, sajutos bišķi ne tik tirāniski :-)

Manā arsenālā parasti ir kas vairāk par "viss būs labi", tāpēc jūtos ērti :D
"viss būs labi" saka, kad neklausās ko otrs stāsta, manuprāt :)
Es nejūtos ērti kad kāds dusmās psiho. Tad gan tirpas pārskrien.

Ja raudu, tad parasti tam ir īpašs iemesls. Reizēm gan varu nobirdināt kādu asaru skumjas dzīvnieku filmas/video laikā(s) patiesībā mani vispār ir grūti izsist no sliedēm, bet, ja tas notiek, patiesās emocijas izrādu tikai saviem tuvākajiem- mammai, tētim un draugam. Draugs vienmēr ir mani samīłojis, uzmundrinājis, izdarījis ko smieklīgu, lai bēdas pāriet, devis padomu. Uzskatu, ka tā tam arī jābūt. Justos šausmīgi, ja viñš neizrādītu nekādas emocijas brīžos, kad man klājas slikti. Vai vēl trakāk-kłūtu dusmīgs. Man tas neiet kopā ar mīlošām attiecībām. Pati arī parasti cenšos iepriecināt, uzklausīt savus mīłos, kad kaut kas noticis. Pinkškēšana par niekiem, citiem redzot, gan mani tracina. Nenākas gan uzturēties tādu cilvēku sabiedrībā, bet nu jāsaprot, ka katram jau tas "sāpju" slieksnis citādāks. Tur var tikai mēgināt ar Nervostrong nostiprināt savu nervu sistēmu:-D

Paula - man gan "viss būs labi" ir kā fakts. Lai tur vai kas, beigu beigās tāpat viss būs labi. Lai arī kas ir noticis - tas ir noticis un tur neko padarīt vairs nevar.

Vispār vienatnē varu būt baigā pinkšķe, pat šodien darbā uznāca dusmas, aizcirtās durvis un nobira daža asariņa jo man šķita, ka man krauj virsū par daudz (bet varbūt iemesls ir vnk hormoni :-D )
Filmas skatoties varu pinkšķēt tā ka pašai kauns paliek, bet tikai vienatnē. Pat drauga klātbūtnē tāds pinkšķis vairs nenāk. :-D

Ha ha, man tas pats. Kad esmu viena - varu izbimbāties par kaut kādiem random video ar dzīvniekiem, vai emocionāliem cilvēk-video. Bet ja kāds klāt - akmens cilvēks! Darbā arī esmu savulaik ūdenskritumus uz sejas piedzīvojusi, kad nervi vairs netur. Bet tas tā klusiņām. Kad iznāku atkal cilvēkos - spārni atplesti, poker face uzlikts - viss notiek! :D

Raudāt vajag. Tie, kas neraud, nodzeras vai cieš no nervu sistēmas traucējumiem.

Darbā nekad neraudu, noriju kamolu, ja tāds ir bijis. Mājās gan varu raudāt uz nebēdu. Gan tad, kad dusmīga, gan tad, kad bēdīga. Viena vai drauga klātbūtnē, ja man tāds noskaņojums - raudu :D

Jā, man darbā vispār daudzi domā, ka es esmu tik nopietns un mierīgs cilvēks. Problēmas risinu mierīgi un nepaceļot balsī utt. Aha, viņi jau nezin, ka es pirms tam ļoti iespējams viņus domās nolamāju un vienatnē paraudāju. :-D