Asaras un vīrieši

Ja mani tādos gadījumos nekādi neatbalstītu (vienalga, otra pusīte vai labs draugs) vai vēl tieši demonstratīvi liktu justies vēl sliktāk, tad stipri pārdomātu, kas ir kas.

Vienīgo reizi, kad raudāju savējā klātbūtnē, tas bija skatoties filmu. Nu tur reakcija bija ļoti adekvāta, kad es vēl punķojos, bet abi jau smejamies :D Par nopietnām lietām kāda klātbūtnē neesmu raudājusi jau kādu laiciņu, te noteikti arī mana līdzgaitnieka nopelns (l)
Neizslēdzu, ka kādreiz varētu arī nobirdināt kādu krokodila asaru, lai iegrozītu lietas pa savam, taču tam ir jānotiek ekstrēmos gadījumos, nedrīkst to padarīt par rutīnu un kļūt par niķīgu bērnu, kas bieži novērots apkārt. Sieviešu vājums tomēr ir pārvērtēts.

Caloo, protams, ne vienmēr tas nozīmē, ka vajag mierinājumu, es vairāk savā komentārā domāju tādus cilvēkus, kuri skatoties filmu raud un grib, lai blakus esošais apskauj un mierina (izklausās jocīgi, taču manā paziņu lokā ir tieši tāda sieviete!). :D
Protams, arī man nav akmens sirds. Agrāk varēju daudz un dikti raudāt gan pie mīļām dziesmām, gan filmām, bet gadiem ejot kaut kā tas mainījās un tagad man ir grūti izspiest kādu asaru, pat tad, ja jūtu, ka reāli iekšā ir sakrājies un vajadzētu to visu izraudāt ārā. Daudz biežāk sanāk sajust acīs laimes asaras, kad skatos video par dzīvniekiem, piemēram. :)

Es raudu tad, kad patiešām ir sakrājies un arī dusmās mēdzu raudāt. Reti raudu par nebūtiskām lietam, protams mēdzu nobirdināt asaras par skumjiem video, rakstiem un stāstiem. Ja raudu, vīrs pa gabalu novērtē situāciju un parasti nāk samīļot, prasa, vai var kā palīdzēt. Tik ilgs laiks kopā pavadīts, ka nu jau mēdz pienākt un uzdot kādu smieklīgu jautājumu, pajoko vai pasaka kādu spriedelējumu, piemēram, "Kas tad šoreiz par netaisnību", "Kam šoreiz nav taisnība" vai "Es jau teicu, ka to rakstu/ filmu utt. nevajadzēja lasīt/ skatīties". Tas mēdz nostrādāt, lai arī nav saistīta ar nevienu no minētajām lietām, uzlabo garastāvokli, reizēm pastāstu, kādēļ raudu. Vienmēr pacietīgi uzklausa mani, izsaka savu viedokli.
Vīrs pats ir raudājis divas reizes, manā klātbūtnē, viena no tām bija, kad kopdzīves sākumā ļoti sastrīdējāmies, otra, kad piedzima dēls. Ja jūtu, ka vīrs jūtas nomākts, cenšos atbalstīt. Neiedomātos ignorēt viņu, tāpat, kā es esmu pateicīga, ka vīrs neignorē mani šādos brīžos.

Man raudāšanas biežums nav nosakāms, varu ilgstoši neraudāt, tad atkal vairākas dienas pēc kārtas par visādiem niekiem. Vīrs vienmēr pajautā iemeslu, pēc tam rīkojas pēc situācijas -ja jūt, ka jāļauj izraudāties, tad liek mierā, ja grib uzlabot manu noskaņojumu, tad mierina vai cenšas sasmīdināt. Bet tā, ka vispār nereaģē, tā nav.

Man ar raudāšanu ir interesantas attiecības, īpaši jau pēdējā laikā - varu emociju uzplūdumā raudāt par visādiem sīkumiem, draugs jau pārsvarā pažēlo un samīļo, citreiz atklāti arī pasaka, ka pārdzīvoju par niekiem (s) Bet par nopietnākām lietām parasti neraudu, tās pārdzīvoju kaut kā dziļāk tieši iekšēji vai izraudos tad, kad esmu viena |-)

:-D:-D Minci, par to maisiņu funny! Nu ja, dažkārt citam cilvēkam pietiek pateikt (vai izdarīt) kaut ko tādu wtf, ka i raudāt vairs negribas :-D

Man ir jautrs gadījums par raudāšanu :D Ar draudzeni sanāca smieklīgi. Mani parasti arī mierināt nevajag, ja asaras ir acīs un neviens nepievērš uzmanību, vēl varu savākties, ja kāds man nāks klāt un "Aaaaaj, miiincīti, mans naaabadziņš, nu neeeraudi", tad gan palaidīšu bimbienu :D
Bija skolā (tā vēl bija vidusskola), ģimenē, attiecībās sakrājies pamatīgi. Visam pa virsu tajā dienā viena skolotāja man šausmīgi iedzēla (viņa mēdza tā darīt). Tad nu tas vadzis plīsa, asarām acīs devos uz tualeti, lai nolīstu no visiem. Un jā, sāku raudāt. Ienāk draudzene un saka: "Nu ko tu raudii! Beidz, tev taču viss forši, paskaties kāds tev smuks maisiņš!" :D Lieki teikt, ka man rokās bija kaut kāds parastākais New Yorkera vai kāds tur maisiņš :D
Par to maisiņu vēl šodien smejamies, kad kāda raud :D

Es neesmu diži raudulīga. Raudu tad, kad viss ir pilnīgi "čau, Rasma" un cenšos arī tad raudāt viena. Bijušais draugs mani redzēja raudot tikai pāris reizes - mašīnā pie slimnīcas, kur ārsti neielaida atvadīties no vecvectēva un tad, kad uzzināju, ka viņš ir nomiris. Draugs bija ļoti mīļš, samīļoja un turēja. Mēs viens otram parasti negvelzām "viss būs labi", "neraudi", jo tajā brīdī jau tu saproti, ka tas ir bezjēdzīgi.
Kā rīkojos es, kad raudāja draugs? Tieši tāpat. Arī viņam sanāca iet grūtākiem posmiem cauri, tad nu mīļoju un biju blakus. Uzskatu, ka arī vīrietim raudāt ir normāli.
Runājot par darbu - te raudājusi neesmu, kaut gan ir brīži, kad sabrukt te ir norma. Es jau smējos, ka gada stresainākajā laikā te ofisā biju vienīgā, kas neapraudājās :D Nav jau ar ko lepoties, bet sapratu, ka māku izslēgt emocijas un domāt ar pēc iespējas vēsāku prātu arī saspringtās situācijās.

Ja mani neatbalstītu tik ievainojamā brīdī, ļoti apšaubītu otra jūtas pret sevi.

+
Un es atkal nekad neesmu cilvēkos raudājusi. Tas man liekas pazemojoši un nevietā un vnk negribās meikapu bojāt. :D Parasti gan raudu viena, bet ja drauga klātbūtnē, tad jo uztraucos par viņu/neizprotu, raudu, jo viņu uztveru kā savējo un zinu tad, ka centīsies izprast. Diez vai es būtu ar čali, kurš ignorētu manas asaras, jo es daudz cenšos savas otrās puses dēļ un reizēm tās asaras ir, jo liekas, ka nenovērtē, nesaprot mani. Ir svarīgi izrunāties, ļoti. Svarīgi, ka saprotam, kur viens, kur otrs var pieslīpēties, lai kopā ērtāk.

Ophelie_

Es raudu tikai tad, ja patiešām ļoti sāp (piemēram, mīļa cilvēka zaudējums, smaga šķiršanās), taču neraudu par skumjām ziņām, skumjām dziesmām vai filmām. Ja godīgi, man būtu grūti tāda cilvēka klātbūtnē vispār uzturēties, kur nu vēl izteikt atbalstu, jo esmu cilvēks, kurš savas emocijas māk paturēt pie sevis, tāpēc citu raudāšana vietā un nevietā man šķiet mulsinoša.

Ja kāds nobirdina asaru dēļ skumjas filmas, tas jau nenozīmē, ka viņam nepieciešams mierinājums. :D Tas vnk ir tāds dvēseles stāvoklis, kad izlaužas kkas iepriekš bijis un līdz galam neizsāpēts. Vai arī vnk kkas ko grūti ietērpt vārdos. Es piem. vairs fiziski nepanesu Prāta vērtas "Mana dziesma", kopš noklausījos to koncertā savu bērnu izpildījumā un apraudājos. :D Tagad, tikko to dziesmu atkal izdzirdu, man uzreiz velk uz raudāšanu - smieklīgi un traģiski vienlaicīgi un ir diezgan jāsaņemas, bet nekādu atbalstu man toč nevajag. :D:D

Hmm, sāku tagad domāt, kad esmu pēdējo reizi raudājusi...
Cik es atceros, parasti vīra uzvedība ir atkarīga no tā, kāda iemesla dēļ raudu. Ignorēšana nav nekad. Parasti samīļo, kādu laiku neko nesaka, bet ar ķermeņa valodu pilnībā pietiek, lai es saprastu un justu, ka viņam rūpu. Pēc tam mēģina jokot, lai es sāktu smieties. 8-)

Es nekad neizraadu asaras, jo man riebjas taa sajuta kad mani redz ievainojamu un vaaju..Mani vispaar reti akd ir asaras man visas negaacijas un paridarijumi izpauzas dusmaas , bet ari lidz tam ir jaanonaak lidz konkreetam limitam, jo ikdienaa censos uzkraat cik vien iespeejams negaaciju aiz ikdieniskaas biezaas aadas un smaida ka viss ir kaartiibaa un te eksplodeeju...aaa un ja raudu tad tikai un vienigi galiigaaa dzerumaaa

Agrāk raudāju ļoooooti reti. Nekad neraudāju filmu dēļ. Pat tēva bērēs nenobirsināju ne asaru. Raudāju tiešām, ja bija nu kaut kas ļoti nopietns un pat tas - izvēles kārtā.
Pēc dzemdībām daudz kas mainījās. Kļuvu mīkstāka. Bieži asaras sariešas nieku dēļ (filma, reklāma, kāds skumjš stāsts utt.). Tās gan joprojām ir "slēptās asaras", nu kad vnk skaties filmu un tad tur viena skopa asariņa notek un tu rīsties un šņaukājies valdīdamies... :-P To parasti vīrs neredz. Viņš mana patiesās asaras ir redzējis ļoti reti. Nemēdzu viņa klātbūtnē pinkšķēt par niekiem vai sliktu garastāvokli. Kad raudu, tad tā, ka visiem ir skaidrs - nu ir "vakars uz ezera". :-D No sākuma iestājas viegls šoks (visa ķermeņa valoda liecina, ka vīrietis ir totāli samulsis), tad man tiek dots mirklis nomierināties (lūr no attāluma ar kucēna acīm, joprojām manāmi samulsis), tad nāk mani mierināt - ļoti iejūtīgi. Tā kā tas notiek reti, tad šāda reakcija mani pilnībā apmierina un uzskatu, ka ir atbilstoša.

Mistel, ha ha, es vēl pat speciāli iečekoju vēstules un domāju...pag, nopietni? :-D Man šķiet, ka tas ir viens no tiem gadījumiem, kad apzinies, ka arī pretēji viedokļi sapas. Ja cilvēks paķer un sapas citādos jautājumos, tad ir pat interesanti pretēju viedokli uzklausīt, jo nav tās vēlmes uzreiz oponēt, bet varbūt tieši iedziļināties un apdomāt :-) tie ar kuriem nesapas nekādā ziņā.. lai ko viņi teiktu- ies gar ausi :-)

Mani tā uzjautrina tas, ka mums KATRĀ diskusijā ir pilnīgi pretējs viedoklis, lai gan pat ir jauki sanācis parunāt. :-D Bet tiešām šo esmu pamanījusi jau sen, un tu esi vienīgā, ar kuru man tā ir. :-D

Nē nu es arī piekrītu, ka ir situācijas, kad vajag vienkārši paklusēt un pabūt blakus. Tās pašas nāves utml. Bet... in general - pieļauju, ka 9/10 raudāšanam ir maznozīmīgu iemeslu dēļ. Dažos vārdos noapaļojot manu dalību šajā sarunā - ja raudi par maznozīmīgām lietām (ne tikai paša raudošā-prāt, bet vajag apsvērt kā to redzētu tas otrs), tad nevajag apvainoties, ja otrs neskrien un nesēž blakām stundām par nolauztu nagu :-) Ja tas ir patiešām svarīgi - tuvie sapratīs, kad tiešām tas atbalsts ir nepieciešams :-)

Man personīgi arī būtu grūti regulāri uzturēties tāda cilvēka klātbūtnē, kas nemitīgi raud par niekiem, vai vispār raud, ja tas man nav, nu, ļoti tuvs cilvēks. Bet runa te ir konkrēti par otro pusīti. Dažām te jau aiziet teksti par visu laiku raudošām draudzenēm vai vēl kādu random cilvēku. Bet, ja vīrietis ir izvēlējies būt kopā ar ļoti emocionālu sievieti, tad man liekas dīvaini, ka izturās tā, it kā nekas nav noticis. Ja es būtu tāds cilvēks, kas raud par niekiem, bēdīgiem notikumiem kaut kur otrā pasaules malā (cilvēki tādi vienkārši ir, nevajag nosodīt), tad es gribētu, lai mans vīrietis kaut vai nopūšas par kārtējiem asaru plūdiem, bet tāpat samīļo, parāda, ka ir blakus. Es saprotu, ka ir cilvēki, kam labāk patīk, ja liek viņus mierā, bet mīļotā cilvēka vienaldzība, kad otram atbalsts IR vajadzīgs, pat, ja tie ir tikai sīkumi, nav normāla. Ja jūs teiksiet, ka nepārtraukta raudāšana ir kaitinoša, tad es pateikšu, ka tik pat labi kādam var šķist kaitinošs veids, kā jūs gremojat vai sēžat, vai staigājat utt. utjp.
Frāzei "Viss vienmēr beigās būs labi" nepiekrītu. Beigu beigās mēs visi nomirsim, bet, pat neņemot vērā šo faktu, ir ļoti daudz situāciju, kur nav beigās viss labi. Cilvēkam vēzis vēlā stadijā, beigās nomirst - vai viss beigās bija labi? Nē. Cilvēku, kam tikko nomira tuvs cilvēks un kāds pateica "viss būs labi", nākošajā dienā var notriekt mašīna. Arī beigās viss nebija labi. Es neesmu pesimiste, man neliekas, ka viss ir tikai slikti. Vienkārši nepiekrītu tam, ka vienmēr viss beigās ir labi.

Nuu, man, piemēram, besī raudāšana. Arī neizraisa īpaši nekādas emocijas. Labāk uzspēlēt to atbalstu vai tomēr pa godīgo? Man riebjas tādi cilvēki, kuri raud par katru nieku un tad vēl vairāk par to, ka viņus neviens neucina. Tā kā kaut kādi neizauguši bērni.

+++
Ja godīgi, es pat nesaprotu kas tie var būt par iemesliem, kuru dēļ var nepārtraukti raudāt. Es raudu tikai tad, ja patiešām ļoti sāp (piemēram, mīļa cilvēka zaudējums, smaga šķiršanās), taču neraudu par skumjām ziņām, skumjām dziesmām vai filmām. Ja godīgi, man būtu grūti tāda cilvēka klātbūtnē vispār uzturēties, kur nu vēl izteikt atbalstu, jo esmu cilvēks, kurš savas emocijas māk paturēt pie sevis, tāpēc citu raudāšana vietā un nevietā man šķiet mulsinoša. Tāpēc tos vīriešus, kuri neatbalsta un ar roku nepapliķē pa muguru, galīgi neuzskatu par kaut kādiem briesmoņiem. Briesmīgi būtu tad, ja neatbalstītu tiešām lielās sāpēs, skumjās, sērās, bet atbalstīt pie katras reizes kad sieviete atkal atrod kārtējo iemeslu paraudāt.. ? Nez, man tas liekas dīvaini. (t)

Attiecību man nav, bet pēdējā laikā esmu palikusi par pinkšķulīti. Raudu, kad klausos mūziku, raudu, kad lasu skumju grāmatu vai skatos video.. Es iepriekš biju tāda sevī noslēgusies, bet, ja jūtu, ka nāk raudiens, aizeju uz vannasistabu.