Piekritīšu Serenay.
Man bija ļoti līdzīga situācija pirms pāris gadiem.
Puisī samīlējos līdz ausīm, it kā visu ko darījām kopā, pat sapazīstināja ar savu ģimeni utt, likās, ka viss nopietni. Bet taja pašā laikā brīvdienās izklaidējās ar draugiem, nepiedāvājot man pievienoties un tikai vakaros man uzrakstīja, vai nevēlos aizbraukt pie viņa (protams, palikt pa nakti). Vienmēr aizbildinājās, ka darbos ir ļoti aizņemts.
Visi man apkārt saprata, kas notiek un teica, lai izbeidzu to un nepazemoju sevi, bet es vispār tad nevarēju iedomāties scenāriju, ka es viņu varētu pazaudēt. Ārprātīgi daudz asaru izraudāju, katru dienu skatoties, ka viņš ir soc. tīklos un neko man neraksta un neko nepiedāvā darīt, bet tajā pašā laikā saka, ka viss kārtībā, esi mana meitene utt. Un es, protams, vienīgā drošvien domāju, ka esam vēl kopā. Pilnībā pazaudēju sevi.
Tā tas lēnām izbeidzās un mana dzīve, kā man pašai likās, bija sagrauta, bet laiks tiešām visu dziedē un ar katru dienu paliek vieglāk. Un tikai priecājos, ka nebija man nemaz iespēja palikt tik toksiskās attiecībās!