Iepazinos pirms pusotra gada ar puisi. Sākumā pateicu viņam, ka varam būt tikai draugi, jo nesaskatīju viņu kā savu potenciālo puisi. Bija dikti sabijies un frīkains. Tajā laikā nebiju arī pārāk izvēlīga, jo neticēju mīlestībai vairs tajā momentā un dzīvoju ar citu skatu - izrauties kaut kur cerēju, vienkārši iepazinos ar cilvēkiem, mazums patrāpās tāds, kurš materiāli varētu atbalstīt un palīdzēt attīstīties man, ieguldot attiecīgos virzienos. Sākumā čalis piekrita tam, ka katru mēnesi pārskaita man nelielu naudas summu, es turpinu tikties ar viņu, bet ja nu nekas nesanāk, tad esmu atklāta - netiekos ar vairākiem un šķiramies. Viņš ļoti centās, nekad neviens mani nav tik ļoti vēlējies izprast, sākumā sekss bija nekas īpašs, bet pieslīpējāmies viens otram un nu jau kādu laiku tas ir, manuprāt, superīgs! Emocijas ir (jā, arī no manas puses, jo iemīlēju viņu laika gaitā, sāku pat vizuāli redzēt viņu citādi), esmu sajūsmā par viņu kā par vīrieti, kurš uztraucas, spējīgs atteikt čaļiem iedzeršanu, lai būtu ar mani, it kā viņš labi izturas pret mani un cenšās mums pelnīt, lai varam katrs savas vēlmes realizēt un pat esam runājuši, ka labprāt bērnus gribētu kopā. Tikai - mēs visu šo pusotru gadu dzīvojam atsevišķi, jo man darbs ir citā pilsētā un arī skola. Tikko beidzu skolu, tuvākajā laikā plānojam dzīvot kopā... BET! Ir lietas, ko es nesaprotu un ir momenti kad iet līdz vājprātam! Viņš ir darbā. Es uzrakstu, rakstu, rakstu. Gaidu atbildi. Gaidu...gaidu... vakars - neatraksta, zvanu - neatbild! Sāku piņņāt. Atkal zvanu - paceļ, viss labi, ir mājās. Neatbildējis, jo darbā strādājis. Viņš man nekad nezvana! Gribētos, lai kādreiz piezvana, parunāties gribētos. Esam mēs diezgan atšķirīgi, bet esam runājuši, ka būtu gatavi abi pieslīpēties, lai tikai būtu viens otram. Šķiet, ka mīlam viens otru! Tad atkal... paiet diena un atkal... šodien. Pateica, ka ies pie drauga un viņa sievas ciemos. ... Atkal neatbild. Sazvanīju - draugi pat pabļāva man sveicienu-ok, ir pie drauga. Teica, ka drīz iešot mājās. Tas bija uz 8. Tagad pusdivpadsmit. Neatbild, neceļ. Atkal raudu. Esmu nogurusi. Vai nu man jāiet pie psihiatra vai jāšķirās? It kā negribas šķirties, bet ir grūti!
745
