Piekrītu jau tam, ko dāmas minēja, proti, jāsāk ar sevis sakārtošanu iekšēji. Protams, garderobes atsvaidzināšana, manikīrs, frizieris vienmēr ir laba ideja un palīdz justies labāk, bet tā ir tikai kūkas glazūra. Man tādos brīžos, kad liekas, ka mazliet iestājusies rutīna, tāds apnikums vai kas tamlīdzīgs, palīdzēt varu tikai es pati - saņemos, sapurinos, saprotu, ka tikai pati to esmu izraisījusi un tikai pati varu no tā izkāpt. :-) Tad mēģinu izdarīt ko jēgpilnu, iedvesmojos, mēģinu sevi izsist no rutīnas - eju ārā, kaut kur aizbraucu izvēdināt galvu, tad sāku pastiprināti pievērsties kādam no hobijiem, nopērku jaunas grāmatas, ko lasīt, pārkārtoju dzīvokli, dodos kādā izbraukumā, meditēju, mēģinu savas domas kaut kā sakopot un noformulēt rakstveidā vai vizuāli, kā nu kuro reizi vieglāk u.c. Un tad arī tā ārējā uzprišināšanās.
.
Ja ar draugu viens otru mīlat, tad tam vajadzētu palīdzēt. Jo tomēr esat divi indivīdi - ja kādam kaut kas personīgi buksē, tad buksēs arī attiecības. Un, ja tiešām kaut kas tomēr pietrūkst no viņa puses, tad tā arī pasaki. Atklāti. Ja šķiet, ka par tevi ir piemirsis, neizrāda uzmanību utt. Tas, ka pagājis gads, noteikti nenozīmē, ka tam tā vajadzētu būt. :-)
Vienmēr centies būt labākā sevis versija, bet, ja tiešām saproti, ka pret tevi neizturas pienācīgi, tad nesamierinies ar to, saki, kā jūties un nebaidies no tā.