Ilgstošas attiecības

Manuprāt, pats svarīgākais šajā situācijā ir sev atbildēt uz jautājumu: vai es šo cilvēku mīlu? Jā, ir pieradums, varbūt rutīna, ir apnicis utt.utjp., taču tās visas ir atrisināmas lietas, ja otru mīl. Pašai sev jāuzdod šie jautājumi: vai mīlu? Vai spēju iedomāties ar šo cilvēku ... *veidot ģimeni*, *radīt bērnus*, *nodzīvot kopā līdz sirmām vecumdienām* utt. Jo, ja atbilde uz šiem jautājumiem ir "nē" un ja mīlestība ir jau sen kā apsīkusi un tās vietā nācis tikai pieradums pie cilvēka kā tāda, tad nu viss.

Marta, rekur labs citāts augšā no citas komentētājas. Es par aiziešanu esmu pa lielam tad, ja situācija ir tāda, kā aprakstīts augšā. Ja zini, ka tas nav īstais, tad ir jāiet prom. Es pieļauju, ka tu nožēloji to, ka aizgāji, jo neko labāku neatradi. Ne visiem dzīves mērķis ir būt ar labāko kāds ir, bet atrast to īsto tomēr... :)

Ak, kā es Tevi saprotu.
Man ir tieši tāda pati situācija, lai gan kopā esam nedaudz mazāku laiku.
Saprotu, ka vajag šķirties un iet katram savu ceļu, bet tas ir tik grūti. :-(

Mūsu laikmetā, kad visa informācija telpa ir pārsātināta ar informāciju un stāstiem par to kā būtu jābūt attiecībās, paraugstāstu publicēšana utt. uzliek lielu spiedienu. Ja pašiem attiecības nav tādas, par kādām lasām žurnālos utt, tad liekas, ka kaut kas nav kārtībā. Jāšķiras, jāmeklē kāds cits. Es te nerunāju par situācijām, kad skaidrs - nemīlu, negribu lai man šis cilvēks pieskaras un tā vai kaut kādām crazy sievu sišanas situācijām. Bet ilgas attiecības jebkurā gadījumā nebūs salīdzināmas ar jaunu attiecību sākumu. Un ja ar šo cilvēku vieno kas vairāk par kopīgu teļļuka skatīšanos, tad, manuprāt, ir vērts ik pa laikam piestrādāt pie romantikas, pie kādām interesantām kopīgām aktivitātēm un tā. Bet rutīna un pieradums iezagsies jebkurā gadījumā un tas ir normāli.

Ir acimredzami, ka autore nem vera tikai tos komentarus kuri atbilst vinas sajutam. Un tas ir bistami.
Ari es kautkada veida ietekmejos un aizgaju no viriesa pec 12 gadiem. Otrreiz es to apdomatu vel tuksts reizu nevis klausitos tekstos no draudzenes kura runaja lidzigi dr567309.

Manuprāt, pats svarīgākais šajā situācijā ir sev atbildēt uz jautājumu: vai es šo cilvēku mīlu? Jā, ir pieradums, varbūt rutīna, ir apnicis utt.utjp., taču tās visas ir atrisināmas lietas, ja otru mīl. Pašai sev jāuzdod šie jautājumi: vai mīlu? Vai spēju iedomāties ar šo cilvēku ... *veidot ģimeni*, *radīt bērnus*, *nodzīvot kopā līdz sirmām vecumdienām* utt. Jo, ja atbilde uz šiem jautājumiem ir "nē" un ja mīlestība ir jau sen kā apsīkusi un tās vietā nācis tikai pieradums pie cilvēka kā tāda, tad nu viss. Var jau runāt ar otru cik uziet, var mēģināt mainīt visu kā vien ienāk prātā, bet ja mīlestība kā tāda vairs neeksistē, tad tur viss ir pagalam un tādā gadījumā labāk ātrāk visu izbeigt, nemokot ne sevi, ne to otru cilvēku.
Lai izdodas nonākt pie pareizā lēmuma! :)

Ja tu atradīsi citu, nav teikts, ka pēc 10 gadiem nejūtisi to pašu ko tagad. Padomā, attīsti sevi, un tad viņš arī centīsies tev tikt līdzi. Protams, ja jūtu vairs nav nemaz, tad ej, bet ja tev nebūtu pret vinju jūtu, tad jau būtu aizgājusi atpakaļ neatskatoties.

Man ir ilgstošas attiecības, šogad jau atkal apaļa jubileja.
Ir gan gājis visādi, bet kopumā viss ir devis savu mācību un pieredzi, tas arī stiprina attiecības un padara to par lielāko vērtību.
Tagad mums ir lielāka uzticēšanās, mīlestība un cieņa vienam pret otru nekā pirms 10 vai 15 gadiem. Kā arī varam 100% paļauties viens uz otru.

Nu kāds tur brīnums ka viss apnicis. Ja nav aktīvs dzīvesveids, bērnu, laulības utt..kas tad tur būs pēc 10 gadiem..man ar būtu jau džeks apnicis..uzskatu ka attiecībām arī ir jāattīstās...kaut kam tak ir jānotiek, bet ja ir tikai darbs tv un šad tad kāda izklaide...līdz mūžā galam diez vai tā laimīgi no dzīvosi.

Varbūt tā ir mana idille, bet, manuprāt, kas manas attiecības šādos brīžos ir noturējusi ir-mēs abi nekad neesam reizē vēlējušies šķirties. Ja man kaut kas nepatīk, tad runāju. Un otrādi. Negaidām līdz pēdējam brīdim, kad attiecības jau līdzinās grimstošam kuģim. Ar runāšanu var daudz ko atrisināt. Izšķirties vienmēr paspēsi, bet...

Ja aizbraucot prom divata viss ir forsi kaa mineji, bet atbraucot atpakal viss pavecam, vainiga ir ikdienas rutina. Un tada gadijuma ar skirsanos nevajadzetu steigties. Vismaz es ta nedaritu

ja gribi parunāties pa dvēselei, vari uzrakstīt man pm :-) man šķiet es pat ļoti tevi saprotu, dīvainā kārtā :-D negribu tevi mēģināt ievirzīt domās par to, ka vajag šķirties, bet varu padalīties ar savām izjūtām, kas mani mocījušas manās attiecībās un kas man lika tomēr aizbēgt :-) Šeit komentāros negribu nekādu deep shit laist ārā :-)

Jap, saprotu gan :) Es saku...atpazīstu tevis teiktajā pati savas izjūtas! Un tagad, kad esmu atvadījusies ar to pagātni, redzu to visu super skaidri. Turies, jebkurā gadījumā! Es ļoti labi zinu, ka attiecības pārtraukt nav viegli. Klausi savai sirdij!

Tad labāk nav ko vilkt garumā un to beidzot izdarīt. Protams, pieradumam ir ļoti liels spēks, bet nebūsi taču kopā ar cilvēku tikai tāpēc, ka savādāk neesi pieradusi.
Tādā gadījumā ir jākāpj ārā no savas komforta zonas un jāiet savs ceļš, kas nudien, pēc 10 gadiem un tikai vienām attiecībām, būs aizraujošs savā ziņā. Tikai ne uzreiz.

Wallee un TokyoDream
Ir sajūta, ka abi zinām, ka šķirties būtu pareizāk, bet kā jau teicu, pieradumam ir liels spēks.
dr567309
Liekas, ka šo gadu laikā es neesmu bijusi pa īstam es pati un lasot tavu uzrakstīto, ir sajūta, ka tu ļoti labi saproti par ko es runāju.
annele72
Jā, dažreiz tiešām jūtos ar viņu kā brālis un māsa. Pirms kāda laika biju aizbraukusi darba darīšanās uz nedēļu, bet tas laikam bija pārāk īss laiks, jo atbraucot nebija laimes, bet "atkal" sajūta...

hohoho, man tulit bus 9 gadi. :D neteiksu, ka patlaban esmu neizsakami laimiga. liekas, ka esam kaa bralis ar masu jau. atsat zel, atdot negribu. ja man 100% bus jabrauc prom talu, talu uz ilgaku laiku, ceru, ka mani atmodisies tas jutas, kas bija agrak.

Toties tas patīkamais pieradums ātri neizzūd, pat tad ja nav lielu sāpju. Man pēc 6 gadiem bija tāds labajā nozīmē pieradums, ka bija grūti atradināties. Manas stiprās puses bija viņa vājās un otrādi, līdz ar to attiecību laikā viens bez otra atradinājāmies darīt elementāras lietas :D :D bija jāiemācās atkal būt par vienu veselu pašam par sevi. Bet tas bija to vērts!! :) Bet arī pēc gada, kas aizvadīts laimīgā dzīvē, cits arī uzradās ātri, joprojām ir kkādas pieraduma paliekas.. un sākumā vispār vāks - tik sirreāla sajūta..liekas, ka tavā jaunā dzīve ir sapnis no kura tu noteikti pamodīsies :( tas viss ir pārvarams, ja tas tiešām ir tas ko gribi. Man liekas kad jau pasākumi ir atsevišķi un katrs dzīvo pilnībā savu dzīvi - ir jau par vēlu ko labot :(

Wallee, it kā tev piekrītu par to, ka nevajag fakta priekšā nostādīt, bet no otras puses - ja tu savā sirdī zini, ka ir viss, tad ir viss. Visas tās "maigās" sarunas noved tikai pie tā, ka tu parasti nu vēl mazliet paskatīsies, varbūt tomēŗ , jo vienmēr paliek žēl un tamlīdzīgi. Es esmu sērijveida pametēja, pietam, no puslīdz bezmaz vai precībām. Un es tagad atskatos uz apmēram 10 gadiem šādās sērijveida attiecībās un to nobeigumiem un man gribas visus cilvēciņus ar tādu pašu situāciju satīt sedziņā, samīļot un pateikt - JUST FUCKING DO IT!!!!! :-D:-D:-D:-D

Skumji ko tādu lasīt no cilvēka, kurš attiecībās jau 10 gadus.
Arī man ir bijušas līdzīgas domas, bet tomēr esmu nonākusi pie tā, ka viss ir labojams. Cenšos ik pa laikam iepriecināt savu vīrieti un tad arī jūtu tādu pašu atdevi atpakaļ. Bet ja otrs nav ieinteresēts, tad ar vienas puses centību vien nepietiks.
Es domāju, ka pirms pieņem lēmumu izrunājies ar viņu tā no sirds, visu ko jūti pastāsti viņam. Nevajag tikai cilvēku nošokēt un nostādīt fakta priekšā, tad abiem būs smagāk. Caur sarunām vienkārši dod mājienu, ka jūti, ka iet uz beigu pusi un ka varbūt vajag tomēr iet katram savu ceļu.
10 gadi ir ilgs laiks un tikt tam pāri būs grūti, vismaz man būtu.

īsā versija - tie, kas meklē problēmas tās arī atradīs, meklē savā galvā sākumā un otru liec mierā :)

Carrly, viss ok! Galvenais, nejūties vainīga par to, kā tu jūties! Man gan nav 10 gadu attiecību pieredze, bet tas cipars, manuprāt, nav tik svarīgs, cik svarīgas ir sajūtas. Un tas, kurš juties līdzīgi, atpazīs un sapratīs citu ar tādām pašām izjūtām. (l)
Man šādas "atklāsmes" ik pa brīdim uznāk, kā reiz pēdējās dienās ir aktuālas pārdomas :-D. Paskatījos uz pēdējiem 5 gadiem aptuveni un sapratu - kam es dzīvoju? Sev vai tomēr tam otram, lai viņu nesāpinātu? Un kurš man tagad atgriezīs tos gadus? Neviens! Egoistiski no vienas puses, bet no otras- ja jau kaut kur dziļāk vai ne tik dziļi savā sirdī zini, ka nav īstais.. tad priekš kam mānīt sevi un otru - priekš kam tērēt abu laiku? Jaunāki mēs nepaliekam neviens. Un lai arī vienmēr būs tie, kuri teiks - ah, tricārs jau tā pati dzīves suliņa! Varbūt... bet tomēr tos 20-os gadus nekas un neviens nespēs aizstāt. 20-o sākums, kad vēl drīksti atļauties būt mazliet bezatbildīgs, aizmāršīgs, nedaudz izklaidīgs un ir OK nezināt ko īsti vēlies no dzīves, bet tomēr skaities pieaugušais, vecāki likuši meru utt :) ... 20-o otra puse jau ir karjeras veidošana, pirmie nopietnie nākotnes nodrošināšanas soļi - kāds īpašums utt. Bet ja tu dzīvo un gadiem zini, ka esi ar cilvēku, ar kuru jūti, ka tomēr visu mūžu saistīt kopā nevēlies, agri vai vēlu tomēr parādīsies nožēlas sajūta. Nejau tādēļ, ka esi bijis kopā ar to cilvēku, bet tādēļ, ka esot ar to kādu, esi ierobežojis sevi, varbū pateicis nē saviem personīgajiem (ne kopīgajiem) sapņiem un trakumiem (no sērijas - sakravās somu un mesties piedzīvojumā kaut kur dienvidamerikā kā brīvprātīgais bezmaz...). Un pats sāpīgākais ir tad, kad sev atzīsti - bet es jau tos gadus atpakaļ zināju, ka viņš nav mans īstais, bet tāpat savas iespējas laidu garām, saviem sapņiem teicu nē, tīri "pieklājības pēc". Ehh :)