Carlly
Esam kopā jau 20 gadus, 18 no kuriem ir nodzīvoti kopā. Rutīna ir tāda normāla padarīšana. Laukā no tās var tikt, ja grib abi. Ja viņš negrib, tad dabū klausīties no manis visu, ko par to domāju. Saņemas. Ja es esmu ieslīgusi sevis žēlošanā, pretī dabūju tās pašas zāles! Palīdz.
Ko darīt? Iet uz randiņiem. Man draudzenes iesmej, kad saku, ka dodos ar vīru uz randiņu, bet reizēm filma ir jānoskatās kinoteātrī tīri procesa pēc. Satikties abiem pēc darba pilsētā un kopā pastaigāties/ aiziet vakariņās, nevis satikties mājās, kur katram ir sava komforta zona, kurā paslēpties.
Atrast mērķi. Ideālā variantā kopīgu. Kopīgais mums ir puikas, bet kad arī skolas un pulciņu lietas ieiet apnikušā rutīnā, atrodu sev jaunu izaicinājumu - regulāri mājās kaut ko pārkārtoju un lietas, kas ietilpst vīriešu darbu kategorijā, kaut varētu izdarīt pati, lūdzu izdarīt viņam, tādējādi izvelkot viņu no ērtās zonas. Forši, ja katram ir savs hobijs. Ja vēl tāds, kas ārpus mājas izveicams, vispār ideāli! Arī tas palīdz uz it kā iesīkstējušām attiecībām paskatīties pozitīvā gaismā.
Un ja viņš nesaprot tavu vēlmi parunāties, tad der arī iekliegt sejā - runā ar mani! :-D
Smieklīgākais ir tas, ka pavisam nesen runājām, ka labi, ka esam kopā tik ilgu laiku, jo iet uz randiņiem tagad un sastapties ar tiem dažādajiem tarakāniem un putniem bēniņos būtu neizsakāmi mokoši un biedējoši... A tagad visi mošķi jau pieradināti un šoku neizraisa:-D
Es noteikti neesmu par to, ka jāšķiras. Par to varētu sākt domāt, ja pēc vairāku mēnešu mēģinājumiem sapurināties, nav nekādu rezultātu...