Ilgstošas attiecības

Ir acimredzami, ka autore nem vera tikai tos komentarus kuri atbilst vinas sajutam. Un tas ir bistami.
Ari es kautkada veida ietekmejos un aizgaju no viriesa pec 12 gadiem. Otrreiz es to apdomatu vel tuksts reizu nevis klausitos tekstos no draudzenes kura runaja lidzigi dr567309.

Mūsu laikmetā, kad visa informācija telpa ir pārsātināta ar informāciju un stāstiem par to kā būtu jābūt attiecībās, paraugstāstu publicēšana utt. uzliek lielu spiedienu. Ja pašiem attiecības nav tādas, par kādām lasām žurnālos utt, tad liekas, ka kaut kas nav kārtībā. Jāšķiras, jāmeklē kāds cits. Es te nerunāju par situācijām, kad skaidrs - nemīlu, negribu lai man šis cilvēks pieskaras un tā vai kaut kādām crazy sievu sišanas situācijām. Bet ilgas attiecības jebkurā gadījumā nebūs salīdzināmas ar jaunu attiecību sākumu. Un ja ar šo cilvēku vieno kas vairāk par kopīgu teļļuka skatīšanos, tad, manuprāt, ir vērts ik pa laikam piestrādāt pie romantikas, pie kādām interesantām kopīgām aktivitātēm un tā. Bet rutīna un pieradums iezagsies jebkurā gadījumā un tas ir normāli.

Ak, kā es Tevi saprotu.
Man ir tieši tāda pati situācija, lai gan kopā esam nedaudz mazāku laiku.
Saprotu, ka vajag šķirties un iet katram savu ceļu, bet tas ir tik grūti. :-(

Manuprāt, pats svarīgākais šajā situācijā ir sev atbildēt uz jautājumu: vai es šo cilvēku mīlu? Jā, ir pieradums, varbūt rutīna, ir apnicis utt.utjp., taču tās visas ir atrisināmas lietas, ja otru mīl. Pašai sev jāuzdod šie jautājumi: vai mīlu? Vai spēju iedomāties ar šo cilvēku ... *veidot ģimeni*, *radīt bērnus*, *nodzīvot kopā līdz sirmām vecumdienām* utt. Jo, ja atbilde uz šiem jautājumiem ir "nē" un ja mīlestība ir jau sen kā apsīkusi un tās vietā nācis tikai pieradums pie cilvēka kā tāda, tad nu viss.

Marta, rekur labs citāts augšā no citas komentētājas. Es par aiziešanu esmu pa lielam tad, ja situācija ir tāda, kā aprakstīts augšā. Ja zini, ka tas nav īstais, tad ir jāiet prom. Es pieļauju, ka tu nožēloji to, ka aizgāji, jo neko labāku neatradi. Ne visiem dzīves mērķis ir būt ar labāko kāds ir, bet atrast to īsto tomēr... :)

Manuprāt, māksla ir vecās lietas salabot nevis izmest ārā un iegādāt jaunas. Tas ir iemesls kāpēc esmu kopā ar savu draugu ilgi un laimīga, bez rutīnas un mums vienmēr ir par ko runāt!

dr
Nu, nu, nesaksim izteikt minejumus kur tev ir nulle sajegas jo tu mani nepazisti.

Man divās attiecībās bijis tā, ka abi zinām, ka jāšķiras, bet nevarēju ne es, ne otra puse pielikt punktu. Abas reizes, tāpat kā dr567309, aizbraucu prom uz aptuveni 2 mēnešiem. Pirmajā reizē tā tas arī dabīgi viss izbeidzās, otrajā puisis atbrauca pie manis, it kā viss nokārtojās, pats bija visu apdomājis, es arī, sailgojāmies viens pēc otra. Atbraucām atpakaļ kopā, viss bija forši, bet nu, pēc laika viss atpakaļ vecajās sliedēs, un pēc pusgada atkal aizbraucu prom, tā arī viss dabīgi izbeidzās. Nē, tas nav padoms :-D tā ir mana pieredze. Savā situācijā Tev pašai jāmēģina saprast, kas un kā, vai tā ir rutīna, kas iestājusies, vai pieradums, un ilgtermiņā sevi kopā ar šo cilvēku neredzi. Vienalga, ir pagājuši 2, 10 vai 15 gadi, ja nevēlies šo cilvēku sev blakus, nav jāmoca sevi un otra puse.
Varbūt ir vērts kādu laiku padzīvot atsevišķi, īpaši, ja abiem ir tādas sajūtas. Sapratīsi, vai ilgojies pēc viņa, vai arī - gluži pretēji :-)

Marta, nevajag apvainoties, tad bija tikai minējums, pietam, ar domu, ka tā vienkārši ir vairākumam ;-)
Jap, tā ir. Šķiet, jo vecāki paliekam un redzam cik daudz laika tiek "izmests" uz neuglīgām attiecībām, sākam vairāk saprast to, ka ja nav, tad nav un nav ko vilkt gumiju. Protams, ka no katrām attiecībām mēs ko mācamies un paņemam, bet tāpat tomēr... Laiks uz vietas nestāv :-)

Mēs katrs tomēr šādas situācijas vērtējam no sava skata punkta, no savas pieredzes. Bet katrs tomēr esam savā situācijā un savādākās attiecībās, tāpēc uzskatu, ka šeit ir jātiek galā pašai autorei. Tā ir viņas izvēle, viņas lēmums un pašai nākotnē ar to būs jāsadzīvo. Protams var dot visādus padomus, bet tajā pašā laikā, es piemēram esmu par attiecību saglabāšanu, ja tajās vēl ir mīlestība. Kāda cita atkal pie lielākām grūtībām apgriezīsies un aizies, jo nevēlēsies mainīt pati sevi, lai kaut ko mainītu attiecībās. Protams, ne visas attiecības ir iespējams izglābt un daudzas ir tādas, kuras nemaz nav vērts glābt, bet te nu atkal tikai un vienīgi pati autore zinās kā tur ir patiesībā, jo cilvēki no malas nekad nezinās kas notiek iekšā, arī tad, ja tiek pastāstīts daudz.

Ja es normāli domājoša meitene, tad neklausies tajās vistās, kas te kladzina ar saviem padomiem par šķiršanos.
Viņš Tevi krāpj? Vai viņš ir dzērājs? Vai viņš slikti izturās pret Tevi? Ja atbildes ir nē, tad padomā, vai tavas šī brīža domas ir pamatotas, lai tiešām šķirtos. Un ja Tu izšķirsies, tāpēc, ka Cosmo forumā tā ieteica, tad laimi puisim, jo viņš būs pelnījis labāku.
Apprecieties, vai taisiet bērniņu un visa ikdienas rutīna izzudīs un sāksies pavisam jauns posms Jūsu dzīvēs.
Jebkurā gadījumā veiksmi un novērtējam to, kas mums ir dots.

Viņš Tevi krāpj? Vai viņš ir dzērājs? Vai viņš slikti izturās pret Tevi? Ja atbildes ir nē, tad padomā, vai tavas šī brīža domas ir pamatotas, lai tiešām šķirtos. Un ja Tu izšķirsies, tāpēc, ka Cosmo forumā tā ieteica, tad laimi puisim, jo viņš būs pelnījis labāku.

Jo tie ir galvenie kritēriji pēc kuriem izvēlamies sev dzīves partneri? :-D

Partneris savā ziņā jau ir izvēlēts. Tie es domāju ir tie galvenie kritēriji, kurus nav iespējams mainīt parasti. Visu pārējo vienmēr ir irspējams labot ja vien ir tāda vēlēšanās.

Bet ir taču tik daudz attiecību, kuras izjūk starp diviem lieliskiem cilvēkiem, no kuriem neviens nav ne alkoholiķis, ne slikti izturās pret otru, ne krāpj. Ja trūkst/pazūd dzirkstele starp abiem, ne vienmēr to var (un vajag) atgūt. Citreiz vienkārši ir jāpieņem, ka cilvēks nav tas īstais un vienīgais un uzņemties drosmi aiziet, nevis vilkt garumā. Protams, ka katrs stāsts ir citādāks, taču gluži tāpat kā es piekrītu tam, ka pie attiecībām ir jāstrādā un uzreiz nav nekur jāskrien, ja kaut kas nav tā, bet tāpat piekrītu tam, ka, ja vairākkārt mēģinot tomēr neizdodas, tad kādā brīdī vajag pateikt stop. Ja mīlestības nav, tad to ar varu neuzbursi!

Tieši tā, te atslēgas vārds ir mīlestība. Ja tā ir un pietiekami stipra, tad ar to var panākt brīnumu lietas (ja vien grib), bet ja nav tad tur vairs nav pat par ko runāt.

Nu tas ir tas, ko es no sākta gala jau saku.. :-D

Egoistiski no vienas puses, bet no otras- ja jau kaut kur dziļāk vai ne tik dziļi savā sirdī zini, ka nav īstais.. tad priekš kam mānīt sevi un otru - priekš kam tērēt abu laiku? Jaunāki mēs nepaliekam neviens.

Ja ir mīlestība, tad ir jāstrādā pie attiecībām, bet ja vispār nav...tas ir tāds 50/50. Vai nu šķiries un ceri, ka satikti to, kurš nozags tavu sirdi, vai nu samierinies un noenkurojies ar to pašu ar kuru vienkārši ir labi, kurš vienkārši ir labs kandidāts (katram savi iemesli, bet nu kaut vai minētie - nedzer, nekrāpj utt.).

Mana iekšējā ome noteikti teiktu, ka ir pamatīgi jāizrunājas ar otru cilvēku, jāsaprot, vai jūsu kopdzīve rit vienā virzienā vai tomēr katram savā virzienā, varbūt kādam no jums viņa iestrēgusi un buksē. Ir lietas kuras ir vērts labot, bet ir arī tādas kuras nav, to protams jāsaprot pašai autorei.
Mana iekšējā ne-ome izlasot visus autores komentārus, kliedz skaļā balsī, ka attopies mīļā, novērtē sevi, sāc dzīvot dzīvi kādu tu to vēlies. Un pie velna, nav jāpaliek kopā ar cilvēku, tikai tāpēc, ka ir pieradums, ka ir labi un blablabla... vēl vairāk nevajag to darīt, tikai tāpēc, ka redz otrs uz tevi licis lielas cerības (tu viņu sāpināsi utt.), bet pats necenšas jūsu attiecībās ieguldīt ne kripatiņas sava laika. Vajag savu attiecību kopsavilkumu, + un -, un vai ir vērts tās glābt, nezaudējot sevi.

Šitā vispār ir tāda interesanta padarīšana. :D Cik liela iespēja ir satikt cilvēku, ar kuru ir tāda garīga saskaņa, ka varēs visu mūžu nodzīvot kopā un abiem vnm būs interesanti? Izklausās, ka ne pārāk liela. Bet tomēr pievienojos tiem, kas saka, ka ir muļķīgi pakāst gadus no dzīves esot kopā ar kādu, par kuru zini, ka nu nav tas īstais. Ir jau tā cerība, ka cilvēks var mainīties, pieaugt, palikt gudrāks. :D Bet reāli nefiga - ar gadiem cilvēki varbūt spēj sagremot vairāk bullšita un paliek pacietīgāki un mierīgāki, bet savādāk nekas tur diži nemainās.
Vispār labs rādītājs ir tas, kā tiek pārvarētas grūtības, jo kad viss ir labi, tad sadzīvot var pat vilks ar aitu. :D Bet tikko ir jāiespringst, tā sāk līst ārā tas, cik daudz kuram nozīmē attiecības, ko kurš ir gatavs upurēt kopīgam labumam utt. Un kā likums, tas kurš attiecībās ir ieguldījis vairāk, daudz vairāk ir gatavs arī upurēt, lai tās noturētu kopā.

viņš ir vienīgais, ar kuru esmu bijusi kopā, tāpēc nemaz nezinu kā ir savādāk

Tā ir tīri Tava problēma - 20 gados izvēlēties pirmo un vienīgo :) Ka pirms 100+ gadiem attālā lauku pagastā...

v35, statistika ir tavā pusē, bet no otras puses, ir arī gadījumi, kad šāds lauku pagasta variants strādā arī ilgtermiņā.

Nelasiju visus komentarus, bet pie vainas ir tikai viena lieta - attiecibam nav attistibas, nakotnes planu, piemeram, kazas, majas iegade, berni, suna iegade u.tml.