Ilgstošas attiecības

Carlly, kādu attīstību Tu sagaidi no savas 2 pusītes?

Bet ja tādas sajūtas ir tagad, tad priekš kam vēl vilkt garumā? Es neticu, ka tikai tagad, pēc 10 gadiem tādas domas iezagušās galvā pirmo reizi. Pietam, ja tās ir pirmās un vienīgās attiecības, ļoti ļoti apšaubu, ka meitene nekad iepriekš nav aizdomājusies kāda būtu viņas dzīve, ja nebūtu šo attiecību! ;) Tev neloģisks, man loģisks.

dr567309
Paldies! Tu visu raksti diezgan precīzi. Tieši tā arī jūtos. Un, protams, šī nav pirmā reize, kad par to domāju.

Carlly kas tad liedza tev pirmajā reizē jau apsvērt domu par šķiršanos? Iespējams šis vīrietis nebija par to aizdomājies un viņš ir licas visas cerības pavadīt savu dzīvi ar tevi. Priekš kam tad otram bojāt dzīvi?

Carrly, viss ok! Galvenais, nejūties vainīga par to, kā tu jūties! Man gan nav 10 gadu attiecību pieredze, bet tas cipars, manuprāt, nav tik svarīgs, cik svarīgas ir sajūtas. Un tas, kurš juties līdzīgi, atpazīs un sapratīs citu ar tādām pašām izjūtām. (l)
Man šādas "atklāsmes" ik pa brīdim uznāk, kā reiz pēdējās dienās ir aktuālas pārdomas :-D. Paskatījos uz pēdējiem 5 gadiem aptuveni un sapratu - kam es dzīvoju? Sev vai tomēr tam otram, lai viņu nesāpinātu? Un kurš man tagad atgriezīs tos gadus? Neviens! Egoistiski no vienas puses, bet no otras- ja jau kaut kur dziļāk vai ne tik dziļi savā sirdī zini, ka nav īstais.. tad priekš kam mānīt sevi un otru - priekš kam tērēt abu laiku? Jaunāki mēs nepaliekam neviens. Un lai arī vienmēr būs tie, kuri teiks - ah, tricārs jau tā pati dzīves suliņa! Varbūt... bet tomēr tos 20-os gadus nekas un neviens nespēs aizstāt. 20-o sākums, kad vēl drīksti atļauties būt mazliet bezatbildīgs, aizmāršīgs, nedaudz izklaidīgs un ir OK nezināt ko īsti vēlies no dzīves, bet tomēr skaities pieaugušais, vecāki likuši meru utt :) ... 20-o otra puse jau ir karjeras veidošana, pirmie nopietnie nākotnes nodrošināšanas soļi - kāds īpašums utt. Bet ja tu dzīvo un gadiem zini, ka esi ar cilvēku, ar kuru jūti, ka tomēr visu mūžu saistīt kopā nevēlies, agri vai vēlu tomēr parādīsies nožēlas sajūta. Nejau tādēļ, ka esi bijis kopā ar to cilvēku, bet tādēļ, ka esot ar to kādu, esi ierobežojis sevi, varbū pateicis nē saviem personīgajiem (ne kopīgajiem) sapņiem un trakumiem (no sērijas - sakravās somu un mesties piedzīvojumā kaut kur dienvidamerikā kā brīvprātīgais bezmaz...). Un pats sāpīgākais ir tad, kad sev atzīsti - bet es jau tos gadus atpakaļ zināju, ka viņš nav mans īstais, bet tāpat savas iespējas laidu garām, saviem sapņiem teicu nē, tīri "pieklājības pēc". Ehh :)

īsā versija - tie, kas meklē problēmas tās arī atradīs, meklē savā galvā sākumā un otru liec mierā :)

Skumji ko tādu lasīt no cilvēka, kurš attiecībās jau 10 gadus.
Arī man ir bijušas līdzīgas domas, bet tomēr esmu nonākusi pie tā, ka viss ir labojams. Cenšos ik pa laikam iepriecināt savu vīrieti un tad arī jūtu tādu pašu atdevi atpakaļ. Bet ja otrs nav ieinteresēts, tad ar vienas puses centību vien nepietiks.
Es domāju, ka pirms pieņem lēmumu izrunājies ar viņu tā no sirds, visu ko jūti pastāsti viņam. Nevajag tikai cilvēku nošokēt un nostādīt fakta priekšā, tad abiem būs smagāk. Caur sarunām vienkārši dod mājienu, ka jūti, ka iet uz beigu pusi un ka varbūt vajag tomēr iet katram savu ceļu.
10 gadi ir ilgs laiks un tikt tam pāri būs grūti, vismaz man būtu.

Wallee, it kā tev piekrītu par to, ka nevajag fakta priekšā nostādīt, bet no otras puses - ja tu savā sirdī zini, ka ir viss, tad ir viss. Visas tās "maigās" sarunas noved tikai pie tā, ka tu parasti nu vēl mazliet paskatīsies, varbūt tomēŗ , jo vienmēr paliek žēl un tamlīdzīgi. Es esmu sērijveida pametēja, pietam, no puslīdz bezmaz vai precībām. Un es tagad atskatos uz apmēram 10 gadiem šādās sērijveida attiecībās un to nobeigumiem un man gribas visus cilvēciņus ar tādu pašu situāciju satīt sedziņā, samīļot un pateikt - JUST FUCKING DO IT!!!!! :-D:-D:-D:-D

Toties tas patīkamais pieradums ātri neizzūd, pat tad ja nav lielu sāpju. Man pēc 6 gadiem bija tāds labajā nozīmē pieradums, ka bija grūti atradināties. Manas stiprās puses bija viņa vājās un otrādi, līdz ar to attiecību laikā viens bez otra atradinājāmies darīt elementāras lietas :D :D bija jāiemācās atkal būt par vienu veselu pašam par sevi. Bet tas bija to vērts!! :) Bet arī pēc gada, kas aizvadīts laimīgā dzīvē, cits arī uzradās ātri, joprojām ir kkādas pieraduma paliekas.. un sākumā vispār vāks - tik sirreāla sajūta..liekas, ka tavā jaunā dzīve ir sapnis no kura tu noteikti pamodīsies :( tas viss ir pārvarams, ja tas tiešām ir tas ko gribi. Man liekas kad jau pasākumi ir atsevišķi un katrs dzīvo pilnībā savu dzīvi - ir jau par vēlu ko labot :(

hohoho, man tulit bus 9 gadi. :D neteiksu, ka patlaban esmu neizsakami laimiga. liekas, ka esam kaa bralis ar masu jau. atsat zel, atdot negribu. ja man 100% bus jabrauc prom talu, talu uz ilgaku laiku, ceru, ka mani atmodisies tas jutas, kas bija agrak.

Wallee un TokyoDream
Ir sajūta, ka abi zinām, ka šķirties būtu pareizāk, bet kā jau teicu, pieradumam ir liels spēks.
dr567309
Liekas, ka šo gadu laikā es neesmu bijusi pa īstam es pati un lasot tavu uzrakstīto, ir sajūta, ka tu ļoti labi saproti par ko es runāju.
annele72
Jā, dažreiz tiešām jūtos ar viņu kā brālis un māsa. Pirms kāda laika biju aizbraukusi darba darīšanās uz nedēļu, bet tas laikam bija pārāk īss laiks, jo atbraucot nebija laimes, bet "atkal" sajūta...

Tad labāk nav ko vilkt garumā un to beidzot izdarīt. Protams, pieradumam ir ļoti liels spēks, bet nebūsi taču kopā ar cilvēku tikai tāpēc, ka savādāk neesi pieradusi.
Tādā gadījumā ir jākāpj ārā no savas komforta zonas un jāiet savs ceļš, kas nudien, pēc 10 gadiem un tikai vienām attiecībām, būs aizraujošs savā ziņā. Tikai ne uzreiz.

Jap, saprotu gan :) Es saku...atpazīstu tevis teiktajā pati savas izjūtas! Un tagad, kad esmu atvadījusies ar to pagātni, redzu to visu super skaidri. Turies, jebkurā gadījumā! Es ļoti labi zinu, ka attiecības pārtraukt nav viegli. Klausi savai sirdij!

ja gribi parunāties pa dvēselei, vari uzrakstīt man pm :-) man šķiet es pat ļoti tevi saprotu, dīvainā kārtā :-D negribu tevi mēģināt ievirzīt domās par to, ka vajag šķirties, bet varu padalīties ar savām izjūtām, kas mani mocījušas manās attiecībās un kas man lika tomēr aizbēgt :-) Šeit komentāros negribu nekādu deep shit laist ārā :-)

Ja aizbraucot prom divata viss ir forsi kaa mineji, bet atbraucot atpakal viss pavecam, vainiga ir ikdienas rutina. Un tada gadijuma ar skirsanos nevajadzetu steigties. Vismaz es ta nedaritu

Varbūt tā ir mana idille, bet, manuprāt, kas manas attiecības šādos brīžos ir noturējusi ir-mēs abi nekad neesam reizē vēlējušies šķirties. Ja man kaut kas nepatīk, tad runāju. Un otrādi. Negaidām līdz pēdējam brīdim, kad attiecības jau līdzinās grimstošam kuģim. Ar runāšanu var daudz ko atrisināt. Izšķirties vienmēr paspēsi, bet...

Nu kāds tur brīnums ka viss apnicis. Ja nav aktīvs dzīvesveids, bērnu, laulības utt..kas tad tur būs pēc 10 gadiem..man ar būtu jau džeks apnicis..uzskatu ka attiecībām arī ir jāattīstās...kaut kam tak ir jānotiek, bet ja ir tikai darbs tv un šad tad kāda izklaide...līdz mūžā galam diez vai tā laimīgi no dzīvosi.

Man ir ilgstošas attiecības, šogad jau atkal apaļa jubileja.
Ir gan gājis visādi, bet kopumā viss ir devis savu mācību un pieredzi, tas arī stiprina attiecības un padara to par lielāko vērtību.
Tagad mums ir lielāka uzticēšanās, mīlestība un cieņa vienam pret otru nekā pirms 10 vai 15 gadiem. Kā arī varam 100% paļauties viens uz otru.

Ja tu atradīsi citu, nav teikts, ka pēc 10 gadiem nejūtisi to pašu ko tagad. Padomā, attīsti sevi, un tad viņš arī centīsies tev tikt līdzi. Protams, ja jūtu vairs nav nemaz, tad ej, bet ja tev nebūtu pret vinju jūtu, tad jau būtu aizgājusi atpakaļ neatskatoties.

Manuprāt, pats svarīgākais šajā situācijā ir sev atbildēt uz jautājumu: vai es šo cilvēku mīlu? Jā, ir pieradums, varbūt rutīna, ir apnicis utt.utjp., taču tās visas ir atrisināmas lietas, ja otru mīl. Pašai sev jāuzdod šie jautājumi: vai mīlu? Vai spēju iedomāties ar šo cilvēku ... *veidot ģimeni*, *radīt bērnus*, *nodzīvot kopā līdz sirmām vecumdienām* utt. Jo, ja atbilde uz šiem jautājumiem ir "nē" un ja mīlestība ir jau sen kā apsīkusi un tās vietā nācis tikai pieradums pie cilvēka kā tāda, tad nu viss. Var jau runāt ar otru cik uziet, var mēģināt mainīt visu kā vien ienāk prātā, bet ja mīlestība kā tāda vairs neeksistē, tad tur viss ir pagalam un tādā gadījumā labāk ātrāk visu izbeigt, nemokot ne sevi, ne to otru cilvēku.
Lai izdodas nonākt pie pareizā lēmuma! :)