Kāpēc mirst jauni cilvēki?

Beibe.Marta, tiešām skumji, Tavs aprakstītais gadījums - šis diemžēl ir tragisks piemērs vardarbībai gimenē, kas dažkārt netiek uztverta nopietni un pārāk bieži var dzirdēt komentārus, kuros tiek vainots tas, kurš tiek ietekmēts (apmēram, gan jau pats/pati izprovocē vai pārspīlē vai "ja jau tik slikti, ko tad nepamet"). Pat šeit nesen bija trołła diskusija par to kā 'pareizi iekaustīt sievieti' - manuprāt tā bija izteikti uzmanības pievēršanas diskusija, bet šādas tēmas izmantošana ir zemiska (vismaz manuprāt).

Manam nu jau ex noslika draugs. Vairaki chomaki salasijusies un sedeja ezera mala, makskereja un protams iedzera. Nezinu, iekrita no laivas vai gaja peldet, bet augsa vairs neuzpeldeja.
Tapat viens nositas ar moci, bija pavisam mazu bridi pirms tam ar vinu pie veikala runajis.
Zinamai, ne personigi, sievietei avarija nositas virs. Majas palika ar meitu un praktiski tiko dzimusi zidaini. Un viram nebija nekadu smagu ievainojumu, tikai puns pieree.
Tadas lietas notiek. Kad esam jaunaki, tad jau tam tadu uzmanibu nepieversam. Man ta skiet. Un jo vairak cilveku iepazistam jo vairak jzzibam.
Bet nekad neaizmirsisu vienu gadijumu. Sen sen tusejam atceries.lv portals daudz meitenu. Bija tadas puuchu nakts sarunas. Sapazinamies mea vairakas un izveidojam personigo web lapu kur veidojam diskusijas. Primarais toreiz bija par svara zausesanu. Un ka jau taa notiek kad iepazistas tuvak, runajam privatas lietas ar. Un bija jauna meitene kura dzivoja uk, virs un mazs berns. Vina mums regulari stastija kaa virs darija pari, emocionali un fiziski. Mes tik ilgu laiku teicam lai iet prom. Un kad vina pec loti ilga laika sanemas, vinu atrada skiet maasa, noznaugtu. Virs tagad laikam uk cietuma seez jau paris gadus.
Sis gadijums sagrieza kajam gaisa manu domasanu in pirmo reiz atvera acis.

Mans klasesbiedrs, mana pirmā skolas mīlestība, pirms gada nomira 24 gadu vecumā. Brauca no slimnīcas uz mājām, pēc autokrēsliņa deliņam, lai vestu mājās.. un avarēja..
Šādas situācijas diemžēl notiek, bet bieži vien par to aizdomājamies, tikai tad, ja tas skar mums zināmos, tuvos cilvēkus..:'-(

Jà, cilvèki mirst.. bet ir drausmīgi kad pazinjas, kaut attàli - 16 gados meitene nogībst un vairs nepamostas- izràdàs audzèjs smadzenès, 20 gados jaunajai màminjai vèzis pèdèjà stadijà, un 7 jaunieshi noslīkst vienà dienà. Tas ir drausmīgi, bet mainīt jau neko nevaram, arī ietekmèt nevaram.
Varam tikai saprast, ka , iespèjams, šodien ir mūsu pèdèjà diena un jànodzīvo tà pozitīvi

jēziņ...tas tavs depresīvisms jau caur ekrānu spiežas ārā...
cilvēki vienkārši mirst dažreiz. Mūsu ir tik daudz uz planētas, ka katram pa kādam paziņam, draugam vai ģimenes loceklim nomirst visapkārt.

Cil redzu,tad nelaimes tieši piemeklē labus un sirsnīgus cilvēkus..

Noteikti nē, tu redzi tikai to, kas notiek tev apkārt. Statistika liecina, ka Latvijā katru mēnesi mirst 2000+ cilvēku, domā viņi visi ir labi un sirsnīgi?! Nedomāju gan.

pēc vairākām skaistumoperācijām bija komplikācijas,nomira 30 gadu vecumā...

Nu šajā gadījumā viņa apzinājās sekas savām darbībām un tās ignorēja! Pati izlēma savu likteni.

Vai mammītes mazais bērniņš mirst, kad mammītes vadītajā mašīnā smagi ietriecas kādas citas bābas vadīts auto.

Ir dažādi iemesli kāpēc notiek avārijas, ir situācijas, kad tu neesi spējīgs kontrolēt to kā izvērtīsies situācija uz ceļa. Tā bāba arī ir tikai cilvēks, kas pēc tam pārdzīvo avārijas sekas. Stulbi tā rakstīt.

Man ir sava versija par to, kāpēc mums šķiet, ka tik daudzi cilvēki mirst. Atcerieties sevi 10 gadu vecumā. Vai jums tā likās, ka apkārt mirst daudz labu cilvēku un notiek traģēdijas? Ar retiem izņēmumiem, pieļauju, ka vairumam tā nelikās. Kāpēc? Nu tāpēc, ka 10 gadu vecumā mums ir ļoti šaurs paziņu loks, un vairums bērnu arī neprot just līdzi; atceros, man klasesbiedrenei tētis nomira 4.klasē, visi jutām līdzi un bija žēl, bet, ko tas PATIEŠĀM nozīmē, es sapratu tikai pieaugušā vecumā. Ar visām sekām, ka ģimenei ir ne tikai emocionāli pārdzīvojumi, bet ka noteikti nācās atteikties arī no noteiktas dzīves kvalitātes. Tad mēs pieaugam, sākam studēt, mums uzrodas jauni draugi un paziņas - kursabiedri, sākam strādāt, mums uzrodas kolēģi, mēs jūtam līdzi kolēģu neveiksmēm, mums uzrodas vīrs/sieva vai draugs/draudzene, pārdzīvojam par viņu radiem, draugiem un kolēģiem: paziņu loks kļūst tik plašs, ka negatīvās informācijas apjoms palielinās uz tā rēķina vien.
__
Ar mana drauga paziņām un kolēģiem notiek kaut kas nenormāls. Ja lasījāt Delfus, vakar no rīta uz Bauskas šosejas avarēja BMW un gāja bojā 2 cilvēki. Mans draugs viņus pazina darba sakarā. Viņam vienam kolēģim nomira mamma, kolēģis pēc pāris mēnešiem saslima ar vēzi. Cits kolēģis pēkšņi saslima ar retu slimību, kuru Latvijā diagnosticē 2-3 cilvēkiem gadā, kamēr gulēja slimnīcā komā, viņam mamma nomira. Murgs kaut kāds.

Limonata, jā, runa ir par Mārtiņu. Man viņš ir otrās pakāpes brālēns, tā ka mēs neesam pazīstamas.

@Daenerys
Tavu braaleenu gadiijumaa nesauc Maartinjsh Grandaans?
Aptuveni pirms gada visi zinju portaali bija pilni at vinja peeksnjo pazushanu Riigas centraa, agri no riita kaut kur kameraas redzeets peedeejo reizi (Vecriigaa) .
Joprojaam nekas nav dzirdeets par vinju . Policija visur mekleeja bet taa arii nekas taalaak netika publiceets.
Es vinju ljoti labi pazinu, agraak regulaari balleejaamies kopaa - nu tik feins cilveeks, viens no forshaakajiem dzekiem ko man naacies dziivee satikt. Gribeetos zinaat kas beigaas notika ar vinju.. :(( Vispaar traki, gads jau rinkjii un taa nezinja vecaakiem, draugiem .. Tas ir shausmiigi.

Vel jau viss atkarigs no taa kas kuram ir slikts.

Es tomēr vairāk sliecos domāt, ka neviens nav līdz galam slikts vai līdz galam labs. Visi esam kaut kur pa vidu, kāds vairāk uz vienu pusi, kāds uz otru.

nē, jo visi cilvēki kurus zinu, ir viņi iekšēji labi.

Par to, kāds ir otrs cilvēks iekšēji un pa īstam, nekad nevari būt līdz galam pārliecināta. Reizēm iekšā vandās tāda miskaste, lai arī tiek radīts iespaids, ka cilvēks ir labs, kārtīgs, godīgs.
Un es nemēģinu kādu aizskart, bet pārspīlēts šķiet teiciens, ka pirmie aiziet tie labākie.

nē, jo visi cilvēki kurus zinu, ir viņi iekšēji labi.

iespejams, tev ir paveicies bet iespejams tu nezini visu :)

mums ir tendence nedaudz idealizēt aizgājušo, aizmirst viņa slikto pusi, pataisīt viņu drusku labāku, nekā viņš jebkad īstenībā ir bijis dzīvs esot.

Bet piemēram es reāli nepazistu nevienu cilvēku par kuru es varētu teikt,viņš bija slikts. :-/ Jā, utis ir katram, bet lai es kautko idealizētu, nē, jo visi cilvēki kurus zinu, ir viņi iekšēji labi.

hmmm..biju iedrukājusi komentāru, bet skatos, nav.:-/
Tāda tā dzīve diemžēl ir. Tāpēc es vienmer, katru gadu, savu dzimšanas dienu sagaidu ar sajūsmu jo man ir bijusi iespēja nodzīvot vēl vienu gadu un ceru uz nākamo. Jā, čīzīgi, bet tā ir. Nereti domās pateicos par šo iespēju. Agrāk dzimšanas dienas man bija praktiski parastas dienas. Bet pēc tā ko redzēju apkārt notiekam un Īrijā tas bija 10x vairāk kā tagad dzīvojot Lv, sāku tiešām aizdomāties. Plus piedzīvoju diezgan tuva cilvēka, kurš nav ģimene vai rads, saslimšanu ar vēzi pa sieviešu līniju. Traki, traki. Šī jaunā sieviete gan šobrīd ir remisijā un ceru, ka viņai viss būs labi jo bērni vel jauni.

arī bieži domāju par šo nāves jautājumu. doma par to, kas tas notiks ar visiem jebkurā gadījumā, man liek uz to raudzīties pozitīvāk. es saprotu un pieņemu to, ka visus tas skars. vienīgi dažkārt rodas pretjautājums - ja jau mēs visi mirsim, tad kāda dzīvei ir jēga? bet ar to labāk neaizrauties un būt tuvāk zemei, kā saka :-D
bet nu atbildot uz autores jautājumu - katram savs laiks un visiem šis laiks ir ierobežots. un nav tā, ka aiziet labākie. tas ir pārāk subjektīvs jautājums. jo vienam aizgājējs var būt ir vislabākais (māte, bērns, vīrs utt.), bet citam pilnīgi nekas.

Man mamma macija , ka par mirusajiem vai nu labu vai neko , tapec jau saka , ka aiziet tikai tie labakie , bet no otras puses , kas vienam labs otram slikts .... Es domaju , ka pat vissliktakajam un glavekajam cilvekam ir kads kurs vinu mil un skumst ....

Uz visuma fona mes esam tikai putekli .......
Jautajumu par navi esmu apcerejusi no visam pusem krustu skersu. Un man nav konkretas atbildes. Ejot uz kaut kadam operacijam it ipasi , maksliga skaistuma , manuprat, tas ir paaustinats risks un tu nekad nezini , kas no ta sanaks.
Mes nekad nevaram but parliecinati , ka pienaks nakamais rits... Bet es esmu parliecinata , ka cilveks dzivo tik ilgi , cik ilgi vinu atceras ........

Nav svarigi mirst jauni vai veci, bet kaa nomirst. Cilveki mirst nezeligas naaves ari pavisam jauni kaa par pienemumu taa pati Baiba vai bezvests pazudusie kas tiek atrast noslepkavoti. Ar slavenibam tad ir savaadak - dzivessveids taads. Del narkotikam zel ka aizgaja daudz vertigi muziku.

Jebkurš brauciens ar auto var kļūt par pēdējo, lai cik uzmanīgs būtu vadītājs.
Un līdz ar to ir tik daudzi braucēji gan ar auto, gan moto kuriem gribās ātrumu, gribās adrenalīnu un nav brīnums ka avārijas notiek.
Ja pēkšņi mirst jauns vesels cilvēks, tad bieži vien ar to veselību nebija vis tik labi.
It īpaši vīrieši, pārsvarā jauni, ne īpaši domā par savu veselību, jo jūtās labi un ne par ko nav sūdzējies daudzus gadus.
Justies labi, nenozīmē būt veselam, zinu daudzus piemērus kad negaidīti atklājas smagas sirdskaites vai ļaundabīgi audzēji, kuri bija jau sen un kurus varēja arī atklāt agrāk, ja cilvēks pats pacenstos.
Vajag tikai pārkāpt savam lepnumam un regulāri pārbaudīt savi veselību un tad justies drošāk.

Tāda dzīve. Mirst dažādi cilvēki, jauni, veci, slimi, veseli, labi, ne tik labi. Un teikt, ka nelaimes notiek tikai ar labiem cilvēkiem, ir muļķīgi, tās notiek arī ar tiem, ne tik labajiem, kuru mums nav tik ļoti žēl.
Un tas, ka mirst tikai labie cilvēki-kādam nomirstot mums ir tendence nedaudz idealizēt aizgājušo, aizmirst viņa slikto pusi, pataisīt viņu drusku labāku, nekā viņš jebkad īstenībā ir bijis dzīvs esot.