Autores vietā runātu ar brāli, kādi viņam vispār ir plāni, jo situācija īstenībā ir neizdevīga abiem diviem.
Ja autores daļa ilgus gadus netiek pārdota vai izīrēta, tad reāli sanāk, ka viņa maksā NĪN daļu kā apdrošināšanu tam, ka, ja viņu pēkšņi piemeklēs nelaime un nebūs, kur dzīvot, tad brālis nevarēs viņu nelaist pie sevis, un, ja kaut kad nezināmā nākotnē izlems pārdot, tad autore saņems pusi summas. Risks vienīgi, ja brālis sataisa komunālo parādus, autore būs atbildīga par pusi. Atkarībā no NĪN lieluma un brāļa finanšu atbildības tas var būt pat ļoti neizdevīgi.
Savukārt, ja kaut kas notiek ar autori, ne jau brālis mantos to otru pusi, bet gan viņas vīrs un iespējamie bērni. Pieņemot, ka kredīts vīram vienam var būt nepavelkams un viņš var nevēlēties dzīvot ar brāli, diez vai viņš būs tik labvēlīgs atļaujot brālim palikt tajā dzīvoklī un pašam ejot īrēt.
Ja brālis grib pārcelties uz labāku rajonu, viņš varētu, piemēram, izmantot to, ka nav šobrīd jāmaksā īre un iekrāt sava dzīvokļa pirmajai iemaksai un pēc tam esošo dzīvokli kopīgi izīrēt.
Vai arī, ja viņš netaisās jebkad pārcelties, tad lenam autorei viņas pusi atmaksat.
Bet ja viņš taisās tajā dzīvoklī visu mūžu nodzīvot, bet tai pat laikā neuzskata, ka autorei vispār kaut kas pienākas izņemot NĪN maksāšanu, tad vismaz būs redzama viņa patiesā attieksme naudas lietās. Es, personīgi, tādā gadījumā laikam vienkārši pārrakstītu savu daļu brālim, lai jau viņam tiek. Vismaz situācija būtu atrisināta un, cerams, tas, ka viņam ir savs dzīvoklis, tiktu ņemts vērā nākamajā mantas dalīšanas reizē/viņš šo labo žestu novērtētu.