Kopīpašums ar brāli

Es esmu saskārusies ar tādu gadījumu...čalis, pieņemsim, Pēteris - viņa sencis ar pamāti nopirka zemi un uzcēla māju, pietam, ļoti elitārā vietā. Tur ievācās visi kopā, viņš ar senci un pamāte ar savu dēlu no iepriekšējās laulības. Piedzima vēl meita abiem. Tad sencis ar pamāti izsķīrās un aizgāja prom, Pēteris tur palika vēl dzīvot. Tad šis aizbrauca prom un kādu laiku, bet pa to laiku viņa pusbrālim piedzima sīkais. Peteris atbrauc atpakaļ, bet viņa istaba ir pārtaisīta par bērnistabu un viņu principā izmeta ārā, pat nebrīdinot. Nu neko, tagad viss īpašums paliek pamātei un viņas dēlam + mazdēlam, kā arī, protams, viņu kopīgajai māsai. Pēteris staigā pliku pakaļu.

Nu škirot laulību jau manta bija jāsadala.. nezinu kā tur bija, bet ja pamātei tika tā māja pie laulības šķiršanas, tad jau arī Pēteris neko nevar teikt..
Laulības laikā iegūtais ir laulāto kopmanta, šķirot to sadala.. Kā sadala tas jau ir konkrētās situācijas jautājums.

ja savstarpējas attiecībās nevar vienoties, tad jārisina šis tiesiskā ceļā. Nav citu opciju. Tad Pēteris nebūs ar pliku pakaļu, nebūs zobs uz vīra māsas ģimeni.

NightSky un kāds ir iemesls tam, ka neko nedarat lietas labā? Es laikam tā nevarētu... attiecības ir attiecības, BET (!!!!) attiecības nāk no abām pusēm. Ja viena puse dzīvo vienā mierā, kamēr otra puse ir spiesta īrēt vai dzīvot sliktāk, tas nav godīgi. Neko neteikt, lai sagalbātu labas attiecības? Tā ir ņirgāšanās :-)

Manam vīram ir kopīpašums ar māsu - māja, bet tur dzīvo viņa māsa ar ğimeni, mēs īrējam dzīvokli, lai gan māsas vīram pieder savs dzīvoklis. Jūtos ik pa laikam neapmierināta, vīrs arī. Vienīgais varniants ir iet dzīvot visiem kopā, bet negribas. Vienīgi, kad māsas bērni sāk baigi šefot, dusma parauj, tad es tā arī saku - ajj apnika īrēt, nāksim te dzīvot.
Īsi sakot - es saprotu tavu sāpi.

Galvenais ir sākt runāt!!!

Es esmu saskārusies ar tādu gadījumu...čalis, pieņemsim, Pēteris - viņa sencis ar pamāti nopirka zemi un uzcēla māju, pietam, ļoti elitārā vietā. Tur ievācās visi kopā, viņš ar senci un pamāte ar savu dēlu no iepriekšējās laulības. Piedzima vēl meita abiem. Tad sencis ar pamāti izsķīrās un aizgāja prom, Pēteris tur palika vēl dzīvot. Tad šis aizbrauca prom un kādu laiku, bet pa to laiku viņa pusbrālim piedzima sīkais. Peteris atbrauc atpakaļ, bet viņa istaba ir pārtaisīta par bērnistabu un viņu principā izmeta ārā, pat nebrīdinot. Nu neko, tagad viss īpašums paliek pamātei un viņas dēlam + mazdēlam, kā arī, protams, viņu kopīgajai māsai. Pēteris staigā pliku pakaļu.

Manai omei kad vinas tēva nomira atstāja māju ar māsu uz pusēm. Beigās protams māsa ar ģimeni tur dzīvoja un visi aizmirsa, ka māna uz pusēm tā kā atstāta. Un tad sanāca ka ari māsa nomira un māja palika viņas bērniem, kamēr manai omei un manai mammai piemēram nepaliek nekas- sities kā gribi.

Nu ta jau gan nevar būt.. Dzīvokļa īpašnieka faktu jau fiksē zemesgrāmatā (kur šajā situācijā katrai bija 1/2), un māsai mirstot - nekā nevareja notikt tā ka viss īpašums paliek viņas bērniem (varēja palikt tikai tā 1/2)!
Vainu te visi jautajumi juridiski nebija sakārtoti, vai nu tu kko pati esi sajaukusi..

es skatos uz šo jautājumu ētiski. Kāds bija vecāku mērķis, pērkot to dzīvokli.
No tiesiskā viedokļa, autore, protams, ir kopīpašniece. Tādējādi viņai ir tiesības to izīrērt, tostarp, otram kopīpašniekam.
Izmantojot savas tiesības ģimenisko attiecību ietvaros, vienmēr ir risks konfliktam. šī iemesla dēļ es izvēlētos ētisko. Tomēr tas ir katra personiskais lēmums.

Es jau arī cīnītos laikam vairāk par to, ka, lai brālis nopērk manu daļu, vai, ja ir iespēja, kaut vai pati nopērku brāļa daļu un tad izīrēju/pārdodu.
vai vnk pārdod kopā :-D
Variantu daudz.

adaa, kāda starpība, kas ir pircis šo dzīvokli? Tad jau sanāk, ka mantojumu lietās arī ir jāņem vērā, kas 5 paaudzēs iepriekš pirka īpašumu? Dzīvoklis, vecākiem izvācoties, tika "atdots" bērniem. Tas, kas to dzīvokli ir pircis vairs nav būtiski. Būtiski ir tas, ka māsa un brālis ir vienlīdzīgi īpašnieki.

te problēma ir, ka īpašumu ir pirkuši vecāki. šādā kontekstā nedomāju, ka būtu ētiski kaut ko prasīt no brāļa.
Ja pati būtu pirkusi vai kaut daļēji likusi savu naudu klāt, cita lieta.

Šādas lietas jaarunā ar brāli nevis forumā. Loģisks variants būtu sarunāt, ka tiek veikts dzīvokļa novērtējums un brālis dzīvokli dabū savā īpašumā, samaksājot Tev pusi no dzīvokļa vērtības.

Situācija ļoti stulba.
Manai omei kad vinas tēva nomira atstāja māju ar māsu uz pusēm. Beigās protams māsa ar ģimeni tur dzīvoja un visi aizmirsa, ka māna uz pusēm tā kā atstāta. Un tad sanāca ka ari māsa nomira un māja palika viņas bērniem, kamēr manai omei un manai mammai piemēram nepaliek nekas- sities kā gribi. Ņemot vērā vēl faktu, ka tad kad mira omes tēvs omes vīrs jau bija aizgājis nelaimes gadījumā un viņa bija viena ar 2 bērniem...
Un viņa protams arī klusēja, jo radi tak.. es tomēr paceltu šo jautājumu, vai nu pārpirkt, vai pārdot vai tiešām izīrēt un lai brālis pats īrē dzīvokli tur kur i rajona patīk i dzīvoklis..

Vecāki ganjau, ka domā, ka bērni paši ar visu var tikt galā, tomēr pieauguši cilvēki.

a varbūt vecāki domā, ka māsa ļaus brālim tur dzīvot, kamēr viņš neatradīs labāku variantu? Pieauguši ta pieauguši, bet izskatās, ka neviens no viņiem nav iemācījies runāt (t)

Vecāki ganjau, ka domā, ka bērni paši ar visu var tikt galā, tomēr pieauguši cilvēki. Ber brālis tēlo muļķi un turpina dzīvot, bēdu nezinādams. Tiešām smiekli nāk par to, ka tas brālis tiek aizstāvēts, bet autore ir pie vainas, ka nerunā. Nu bet brālis ir vecis vai nav? Izklausās pēc puikas, ne pēc veča, kurš actiņas piever, izmanto māsas labestību un kautrēšanos pacelt tematu, bet nešaubos, ka šis temats ir zilonis istabā ne mazu laiku.

Neticu, ka tas nekad nav bijis izrunāts.

Gan jau, ka bija. Bet atkal jau - kā autore to pasniedza. pirmajā var. - Mēs maksājam kredītu, mums viss kārtībā vai mēs meksājat kredītu un būtu baigi forši, ja brālis arī tajā piedalītos, jo dzīvo uz mana īpašuma daļas. Nu ir tās divas dažādas lietas. Un tici man, ir cilvēki, kuri paši neaizdomāsies. Turklāt kā jau teicu, viņš ir pieradis tur dzīvot no bērnības kopā ar vecākiem/tādēļ situāciju uztver kā pašsaprotamu. Es esmu šeit dzīvojis - es varu turpināt šeit dzīvot.
Vēl jo vairāk tādēļ, ka māsa par to, ka viņai būtu vajadzīga palīdzība nav ieminējusies. Visticamāk arī vecāki tā uzskata, ja nav mudinājuši brāli pārdot šo dzīvokli, jo vecāki taču arī noteikti zin par kredītu, ne?

leni, nu beidz... tu pasakā dzīvo? Domā brālis nezina, ka māsa ar vīru kredītu maksā? Neticu, ka tas nekad nav bijis izrunāts. Ģimene teju vienmēr zina, kā savējiem iet, kur strādā, redz pēc tā vai kur braukā ceļojumos utt, ka neiet tik spīdoši, lai pēkšņi neinteresētu īpašums savs. Te absolūti acīmredzami, ka brālis pats neceļ šo jautājumu, jo ir iejuties un nevēlas neko nevienam maksāt un dalīt, bet māsai neērti. Par ko būtu jābūt neērti? Prasīt to, kas ir tavs? Protams, ka neērti. Tas ir cilvēkiem tāds niķis, pietam, ļoti daudziem. Kautrēties palūgt to, kas pienākas, kautrēties, ka otrs apvainosies. Vajag sev stingri pateikt - man ir jādzīvo sev! Man ir jārūpējas par sevi! Un tikai tad par citiem. Cilvēks, kurš maksā kredītu kopīgi ar vīru nu nav tādā situācijā, ka varētu atsviest naudu par īpašumu, kuru okupējis brālis un tēlo, ka viss ir kārtībā.

Leni, un brālis ir tāds idiots, ka nezina, ka puse īpašuma pieder māsai?

Bet varbūt viņš domā, ka māsai tas īpašums nav vajadzīgs?! Jā, iedomājies, arī tā var būt, jo māsa (autore) nav par to pat runājusi! Un tagad min te hipotētiskas situācijas kā būtu-ja būtu. Tu vispirms (autorei) parunā ar ģimeni par to, un tad jau sūdzies kas un kā.

Jā, es neesmu kārtīgi runājusi ne ar vecākiem, ne brāli par šo dzīvokli, jo man ir bail izbojāt attiecības, kauns, neērti, sauciet to kā gribat.

Parunā, citādāk šie visi komentāri/ieteikumi nekādu rezultātu nesniegs. Runāt jebkurā gadījumā vajadzēs. Paskaidro kas un kā - tev kredīts, nav taisnīgi, sāp utt. Ja nav iespējams 4-iem satikties, vispirms labāk parunāt ar vecākiem, noskaidrot viņu viedokli.

Nu tad parunā ar brāli. Pasaki, ka kredīts spiež un tā nauda noderētu. Un tā ir arī lieliska iespēja viņam pārvākties uz rajonu, kurš labāk patīk.