Kopīpašums ar brāli

laiks iemācīties starp rindām lasīt, kā arī neizraut 1 teikumu ārā no konteksta. Te ir pietiekami daudz komentāru no autores, lai saprastu, ka tik primitīvi jau nu tas nav. :)

Faktiski sanāk, ka man no tā dzīvokļa nav nekāda labuma, tikai skaitās, ka puse pieder man. Atzīšos, mani tas mazliet grauž - kur es pārspīlēju? tikai savādāk noformulēju autores teikto, ko viņa pati raksta. ja tās ir naudas lietas, tad varēja jau sākumā to rakstīt, tad arī izpaliktu tā visa saukšana par mantkārīgo utt., jo tagad liekas, ka tiešām ir radies aizvainojums par to ka brālis dzīvot, bet viņa nē.

Tu gadījumā nepārspīlē? Es pieļauju, ka graušana ir sekas tam, ka viņa aizgāja dzīvot ar draugu, jo tas būtu diezgan muļķīgi dalīt mazu dzīvokli kopā ar brāli un puisi. Jo īpaši, ja, piemēram, tas ir 2 istabu dzīvoklis , kur 1 istaba ir izolēta. Pielāgot savu intīmo un visu pārējo dzīvi brāļa klātbūtnei vai prombūtnei nav ērti ne fiziski, ne morāli. Tā kā tomēr viņai bija draugs, tad gāja prom viņa - tomēr divi būs. Ņemot vērā faktu, ka viņa arī pašlaik maksā pusi no NĪ nodokļa, es nedomāju, ka jebkad tika teikts - ņem brāl, tas paliek tev (un tad pēkņši tagad cita dziesma). Ja būtu tā, ka jau tad domāja, ka nevajadzēs dzīvokli pavisam, tad būtu arī atteikusies no īpašuma daļas savas un attiecīgi nemaksātu NĪ nodokli.
Beidz mēģināt cilvēku pataisīt par "stulbu kazu". Tas taču ir pilnīgs absurds... Mēs tomēr runājam par īpašumu ar ievērojamu finansiālu vērtību, ja ņemam vērā autores teikto par to, ka abas puses ir tikai vidēji pelnošas. Es šajā situācijā neredzu neko, kam piesieties autorei. Jā, vajadzēja šo izrunāt varbūt jau pašā sākumā, ka tas viss notiks, bet saprotu arī to, ka varētu būt neērti un tajā brīdī nelikās, ka šis jautājums radīs galvassāpes nākotnē.

Nu, man, piemēram, arī māsai pirms pāris gadiem tika vectēva māja, jo tā sanāca, ka nomira vectēvs un ap to laiku māsa izveidoja ģimeni un vajadzēja kur dzīvot. Tā nu viņa aizgāja dzīvot tur. Bet man nekad pat prātā nav ienācis justies apdalītai vai kā. Es tiešām no sirds priecājos par viņu un man it nemaz nav žēl.
Bet tas ir pilnīgi cits gadījums kā autorei. Ja man un māsai tiktu kopīgi novēlēts īpašums, bet viņa tur dzīvotu viena pati un par mani neliktos ne zinis, lūk, tad gan tas nebūtu godīgi.
Dažas šeit jauc pilnīgi dažādas lietas!

īstenībā jau dzīvoklis ir ne tikai ieņēmumi, bet arī izdevumi-par apkuri, apsaimniekošanu, īpašuma nodoklis utt. ir jāmaksā arī tad, ja īpašumā neuzturās. ja sāks juridiski to lietu cilāt, brālis varēs piestādīt rēķinu par pusi no maksājumiem. arguments, ka "es jau tur nedzīvoju" neies krastā-ja nevarēsi pierādīt, ka viņš neļāva tev tur dzīvot...vobšem-es savu māsu un brāli vērtēju augstāk par nekustamajiem īpašumiem, un līdzīgā situācijā norakstītu savu daļu(esmu jau tā darijis).

dr567309, nu labi, tajā brīdī nevajadzēja, bet jebkurā gadījumā autores pirmais arguments kāpēc tagad gribas savu daļu ir dēļ tā, ka grauž, netika minēts ne kredīts, nekas cits. Tas liek domāt vairāk par to, ka tas ir tikai labuma pēc - kapēc viņam, bet ne man. Man liekas, ka mēs katrs kā personība sevi pazīstam tiktāl, lai paredzētu, ka ar laiku varam sākt izjust rūgtumu par to kāda ir šī situācija, un ja tā būtu atrisināta sākumā, tad nekas tāds tagad nebūtu.
Ja pati autore ir stulba kaza, ka sākumā saka brālītim - ņem,ņem, bet vēlāk apmet ādu otrādi un ir - mans, mans, bez maz vai, tad jājautā - tas ir kredīta dēļ, vai tikai ''graužana'', jo viņai redz netika?

Mis Take, var jau būt...bet arī mums nekas nekā īpaši netika dalīts, notika kaut kā dabiski. Nomira vecmāmiņa, mammas mamma, mamma pateica, ka viņa māju nevēlas, jo galu galā tāpat viss būs viņas bērniem-mums, tāpēc šo posmu izlaidīs, palikām mēs trīs. Varējām pieteikties visi trīs, brālis pateica, ka viņš nepieteiksies, jo man ar vecmāmiņu bija vistuvākās attiecības, tāpat domāja arī māsa, turklāt viņai lauki nepatīk, pat braukt negrib.
Pēc dažiem gadiem mammas dzīvoklī sāka dzīvot īrnieki, ar visiem izīrēšanas jautājumiem, remontiem utt nodarbojās mana māsa, laika gaitā mamma nolēma, ka tad labāk arī uzreiz pārrakstīs dzīvokli uz viņu, lai darbojas ar to.
Vēl pēc laika blakus manu vecāku dāčai pārdeva īpašumu, tēvs nopirka, jo pārdeva par mazu naudu, tagad ir divas mājiņas, divi zemes gabali, pērkot kaut kādu apstākļu dēļ, laikam tētis bija jūrā, dokumenti tika noformēti uz brāļa vārda, vēlāk, lai viss būtu kopā, arī esošo dārzu pārrakstīja brālim.
Nekādas īpašās sarunas par kaut ko nenotika, principā, kā vecāki lēma, tā bija, jo tas viss principā bija viņu, bet kaut kā nejutāmies kāds apdalīts, jo, lai arī kam pieder, tas tik un tā ir ģimenē un neko jau mums neviens nebija parādā.
Teorētiski, jau redzot, ka man paliek māja, māsai dzīvoklis, mans brālis varēja sākt celt traci un pieprasīt savu pīrāga daļu.

Kā nejautāja? Viņa taču pati aizgāja no turienes, lai dzīvotu kopā ar draugu.

Domāju gan, man arī būtu neērti dalīt dzīvokli kopā ar brāli un savu draugu :)

Varbūt tajā brīdī tas nebija aktuāli un brāli nemaz netramdīja ar domu, ka ja nu kādreiz vajadzēs, tad jau runās. Bet brālis pats iniciatīvu neizrāda šo jautājumu risināt un mani absolūti neizbrīna, ka autore kautrējas šo jautājumu pacelt, lai nesaņemtu tādu pašu attieksmi no brāļa, kā no daudzām šeit, kurām liekas, ka "pēkšņi" gribēt saņemt daļu sava īpašuma vai maksu par to, ir kaut kas pārdabisks..

Kā nejautāja? Viņa taču pati aizgāja no turienes, lai dzīvotu kopā ar draugu.

dr567309, bet kur bija problēmu sākt risināt ātrāk, nevis tikai tagad saprast - nu jā, es maksāju kredītu un brālis dzīvo, tā sakot, uz cita rēķina, tad nu es tagad sākšu domāt, kā piesavināties savu mantu?
Loģika saistībā ar to, ka cilvēks neskatās uz priekšu. Varbūt pirms ņēma kredīti varēja sadalīt dzīvokli, ne? Bet tagad nu tik pēkšņi saprot. Tas vienkārši ir stulbs. Gribētos dikti zināt cik ilgi šāda situācija jau, pāris mēneši vai gadus.

Marissa, un kà tu justos, ja màsai būtu dzīvoklis, bràlim bùtu màja un tev nebùtu nekà? Te ir starpība- starp jums viss ir sadalīts, visus viss apmierina. Autores situàcijà vinjai neviens nejautàja vai vinjai tàds variants patīk :/

un kāds te tieši ir sakars ar LOĢIKU? Nu skaties, tev ar brāli iedod šokolādi. Abiem gribas ēst. Brālis apēd visu šokolādi un tu aiz viņa vēl papīrīti izmet miskastē. Bet tev arī gribējās to šokolādi. Nu tāda loģika, ka vaiii... :D

Man drīzāk izskatās, ka te ir kaut kāda lielāka sāpe ne tikai par dzīvokli!!!:'-(

Anete128 - ''P.S. Materiālā puse attiecībās nav svarīgākā, manuprāt. Bet šoreiz gribu parunāt tieši par šo aspektu.'' - tu gadījumā to neteici?! :-D
Palasot visu diskusiju rodas jautājums, kur tu biji ātrāk? Vai tiešām šo dzīvokļa problēmu nevarēja atrisināt jau sākumā? Nu jā, var redzēt loģika mazliet jāattīsta. Spriežot ja jau par dzīvokli grauž, tad jau bērnībā ar par kaut ko grauzis, kas ticis brālim, bet tev nē.
Ņemot vērā, ka daudz min kā faktoru, ka autorei ir kredīts, kas nav godīgi, jo brālim viss par brīvu, tad jājautā - vai tad autorei nav vīrs, kurš palīdz segt izdevumus? Brālis dzīvot viens, nu ok, nav jāmaksā par dzīvokli, bet ir taču citi izdevumi, kuri jāsedz. Loģiski, ka diviem cilvēkiem vairāk izdevumu nekā vienam, to, manuprāt, jebkurš loģisks cilvēks saprot, un arī spēj domāt tālāk, tas tieši saistībā ar kredīta grūtībām.
P.S. Esmu brāļa pusē.

marissa
Zinu, gadījumu, kur vieniem maniem paziņām vienai ģimenei bija vecmāmiņas māja. Un tur visi radi pieteicās uz kompensācijām. Tam paziņam sieva pārdeva savu dzīvokli un izmaksāja kompensācijās. Kaut tiem radiem cik sapratu pašiem savi īpašumi ir gana. Nav tur neviens trūcīgais.
Cik, sapratu tur laikam visi sagāja naidā.

marissa, bet tur tā lieta - jums katram ir pa īpašumam kādam, bet te abiem uz diviem ir viens, bet to izmanto tikai viens cilvēks. Protams, ka attiecības cilvēkiem ir dažādas un arī situācijas, bet šajā situācijā, kad autore pati maksā kredītu par savu dzīvokli, nu ir tomēr mazliet citādāk.. ;) Es pieļauju, ka situācijai esot citādākai, autori nenomocītu šis jautājums, bet cik noprotu, tomēr nav gluži tā, ka finansiālā situācija ļautu par to vienkārši aizmirst.

Tas nav normāli domāt pie sevis un skaitīt naudu. Man mans brālis ir ğimene, cilvēks ar ko es kopā esmu izaugusi, viens no tuvākajiem cilvēkiem man. Un jau šobrīd daļa vecāku īpašumu ir pārrakstīti uz mana brāļa vārda. Mēs visi to pārrunājām un pat ne prātā nenākt tur ieraudzīt netaisnību. Tie ir manu vecāku NĪ, tie nav mana darba augļi, līdz ar to neuztveru to par savu naudu. Uztveru to tikai kā vietu. Manā gadījumā dzīvoklis, kas bija manam brālim ērtāks- zināju, ka tur nedzīvošu, tāpēc vecākiem vienojāmies visu rakstīt uz brāļa vārda. Būtu citādi būtu runājuši un domājuši. Nekad naudas dēļ nevajag pazaudēt savu ğimeni. Tas vienkārši nav tā vērts.

+++++
Mēs ģimenē esam trīs bērni. Tā nu ir sanācis, ka katrs jau kaut ko esam dabūjuši-man ir vecmāmiņas māja, brālim divas dārza mājiņas ar zemi, māsai vienistabas dzīvoklis, ko mamma saņēma mantojumā, nu ir mums arī palaimējies, kaut gan ne gluži palaimējies, esam strādājuši, katram tikt arī pie tāda vai citāda sava īpašuma, nu vēl ir mūsu vecāku trīsistabu dzīvoklis, kur mūsu vecāki dzīvo, jā, kādu dienu tas pienāksies mums visiem trim, bet es droši zinu, ka, ja māsai vai brālim to dzīvokli vajadzēs vairāk, es atkāpšos, ja kāds no viņiem tur vēlēsies dzīvot-lūdzu. Ticu arī, ka, ja tas tiks pārdots, mēs spēsim naudu sadalīt tā, lai visi paliek apmierināti.
Man viņiem nav žēl, jau tagad cits citam palīdzam un esam gatavi atdot pēdējo, zinu, ka tas tā nav tikai no manas puses. Tā taču ir ģimene. Te lasot dažreiz šķiet, ka cilvēki uzaug kopā, viņus saista asins saites, bet rezultātā ir uzauguši savstarpēji sveši cilvēki, kuri domā katrs par sevi.

dr567309
Tur jau tā lieta, ka vajag visu ar eiroremontu, kā uzzin, ka vēl ir parādi, vai nolaists ūķis tad neko vairāk nevajag.

Stulbā materiālā pasaule...cilvēkam vajag "attaisnojumu", lai saņemtu to, kas viņam pienākas "nesadir*oties" ar ģimeni..

+