Kopīpašums ar brāli

Mis Take, var jau būt...bet arī mums nekas nekā īpaši netika dalīts, notika kaut kā dabiski. Nomira vecmāmiņa, mammas mamma, mamma pateica, ka viņa māju nevēlas, jo galu galā tāpat viss būs viņas bērniem-mums, tāpēc šo posmu izlaidīs, palikām mēs trīs. Varējām pieteikties visi trīs, brālis pateica, ka viņš nepieteiksies, jo man ar vecmāmiņu bija vistuvākās attiecības, tāpat domāja arī māsa, turklāt viņai lauki nepatīk, pat braukt negrib.
Pēc dažiem gadiem mammas dzīvoklī sāka dzīvot īrnieki, ar visiem izīrēšanas jautājumiem, remontiem utt nodarbojās mana māsa, laika gaitā mamma nolēma, ka tad labāk arī uzreiz pārrakstīs dzīvokli uz viņu, lai darbojas ar to.
Vēl pēc laika blakus manu vecāku dāčai pārdeva īpašumu, tēvs nopirka, jo pārdeva par mazu naudu, tagad ir divas mājiņas, divi zemes gabali, pērkot kaut kādu apstākļu dēļ, laikam tētis bija jūrā, dokumenti tika noformēti uz brāļa vārda, vēlāk, lai viss būtu kopā, arī esošo dārzu pārrakstīja brālim.
Nekādas īpašās sarunas par kaut ko nenotika, principā, kā vecāki lēma, tā bija, jo tas viss principā bija viņu, bet kaut kā nejutāmies kāds apdalīts, jo, lai arī kam pieder, tas tik un tā ir ģimenē un neko jau mums neviens nebija parādā.
Teorētiski, jau redzot, ka man paliek māja, māsai dzīvoklis, mans brālis varēja sākt celt traci un pieprasīt savu pīrāga daļu.

dr567309, nu labi, tajā brīdī nevajadzēja, bet jebkurā gadījumā autores pirmais arguments kāpēc tagad gribas savu daļu ir dēļ tā, ka grauž, netika minēts ne kredīts, nekas cits. Tas liek domāt vairāk par to, ka tas ir tikai labuma pēc - kapēc viņam, bet ne man. Man liekas, ka mēs katrs kā personība sevi pazīstam tiktāl, lai paredzētu, ka ar laiku varam sākt izjust rūgtumu par to kāda ir šī situācija, un ja tā būtu atrisināta sākumā, tad nekas tāds tagad nebūtu.
Ja pati autore ir stulba kaza, ka sākumā saka brālītim - ņem,ņem, bet vēlāk apmet ādu otrādi un ir - mans, mans, bez maz vai, tad jājautā - tas ir kredīta dēļ, vai tikai ''graužana'', jo viņai redz netika?

īstenībā jau dzīvoklis ir ne tikai ieņēmumi, bet arī izdevumi-par apkuri, apsaimniekošanu, īpašuma nodoklis utt. ir jāmaksā arī tad, ja īpašumā neuzturās. ja sāks juridiski to lietu cilāt, brālis varēs piestādīt rēķinu par pusi no maksājumiem. arguments, ka "es jau tur nedzīvoju" neies krastā-ja nevarēsi pierādīt, ka viņš neļāva tev tur dzīvot...vobšem-es savu māsu un brāli vērtēju augstāk par nekustamajiem īpašumiem, un līdzīgā situācijā norakstītu savu daļu(esmu jau tā darijis).

Nu, man, piemēram, arī māsai pirms pāris gadiem tika vectēva māja, jo tā sanāca, ka nomira vectēvs un ap to laiku māsa izveidoja ģimeni un vajadzēja kur dzīvot. Tā nu viņa aizgāja dzīvot tur. Bet man nekad pat prātā nav ienācis justies apdalītai vai kā. Es tiešām no sirds priecājos par viņu un man it nemaz nav žēl.
Bet tas ir pilnīgi cits gadījums kā autorei. Ja man un māsai tiktu kopīgi novēlēts īpašums, bet viņa tur dzīvotu viena pati un par mani neliktos ne zinis, lūk, tad gan tas nebūtu godīgi.
Dažas šeit jauc pilnīgi dažādas lietas!

Tu gadījumā nepārspīlē? Es pieļauju, ka graušana ir sekas tam, ka viņa aizgāja dzīvot ar draugu, jo tas būtu diezgan muļķīgi dalīt mazu dzīvokli kopā ar brāli un puisi. Jo īpaši, ja, piemēram, tas ir 2 istabu dzīvoklis , kur 1 istaba ir izolēta. Pielāgot savu intīmo un visu pārējo dzīvi brāļa klātbūtnei vai prombūtnei nav ērti ne fiziski, ne morāli. Tā kā tomēr viņai bija draugs, tad gāja prom viņa - tomēr divi būs. Ņemot vērā faktu, ka viņa arī pašlaik maksā pusi no NĪ nodokļa, es nedomāju, ka jebkad tika teikts - ņem brāl, tas paliek tev (un tad pēkņši tagad cita dziesma). Ja būtu tā, ka jau tad domāja, ka nevajadzēs dzīvokli pavisam, tad būtu arī atteikusies no īpašuma daļas savas un attiecīgi nemaksātu NĪ nodokli.
Beidz mēģināt cilvēku pataisīt par "stulbu kazu". Tas taču ir pilnīgs absurds... Mēs tomēr runājam par īpašumu ar ievērojamu finansiālu vērtību, ja ņemam vērā autores teikto par to, ka abas puses ir tikai vidēji pelnošas. Es šajā situācijā neredzu neko, kam piesieties autorei. Jā, vajadzēja šo izrunāt varbūt jau pašā sākumā, ka tas viss notiks, bet saprotu arī to, ka varētu būt neērti un tajā brīdī nelikās, ka šis jautājums radīs galvassāpes nākotnē.

Faktiski sanāk, ka man no tā dzīvokļa nav nekāda labuma, tikai skaitās, ka puse pieder man. Atzīšos, mani tas mazliet grauž - kur es pārspīlēju? tikai savādāk noformulēju autores teikto, ko viņa pati raksta. ja tās ir naudas lietas, tad varēja jau sākumā to rakstīt, tad arī izpaliktu tā visa saukšana par mantkārīgo utt., jo tagad liekas, ka tiešām ir radies aizvainojums par to ka brālis dzīvot, bet viņa nē.

laiks iemācīties starp rindām lasīt, kā arī neizraut 1 teikumu ārā no konteksta. Te ir pietiekami daudz komentāru no autores, lai saprastu, ka tik primitīvi jau nu tas nav. :)

Šitā samudžināt vienkāršas lietas spēj tikai sievietes ! :D
Kāda starpība ko kurš domāja, kā plānoja utt.
Fakts ir, ka katram pieder puse, bet brālis izmanto māsas pusi bez atlīdzības. Ja māsa nolemj, ka viņa vairs negrib ziedoties brāļa labā un vēlas saņemt sev pienākošos daļu, tad tas ir tikai normāli. Brālim būtu jābūt pateicīgam, ka varēja tik ilgi dzīvot na haļavu. Māsa neatņem viņam viņa daļu, viņa grib tikai to, kas pienākas viņai!

Kāda starpība ko kurš domāja, kā plānoja utt.
Fakts ir, ka katram pieder puse, bet brālis izmanto māsas pusi bez atlīdzības. Ja māsa nolemj, ka viņa vairs negrib ziedoties brāļa labā un vēlas saņemt sev pienākošos daļu, tad tas ir tikai normāli. Brālim būtu jābūt pateicīgam, ka varēja tik ilgi dzīvot na haļavu. Māsa neatņem viņam viņa daļu, viņa grib tikai to, kas pienākas viņai

+
Man ar liekas, ka te biš pa daudz emocijas tiek iepītas, bet tiek aizmirsti pavisam vienkārši fakti :)

Man bija šāda situācija-mantojums,mēs ar brāli vienīgie mantinieki. Tajā laikā vel nebiju precējusies, brālis studēja. Es no savas mantojuma daļas(nekustamais īpašums) atteicos, jo tajā laikā domāju,ka viņš vel studē,kaut kur jādzīvo tak arī ir, man ir draugs, kur dzīvot ir utt. Neko pretī neprasīju-tā vienkārši atteicos no savas daļas. Laiks gāja uz priekšu, es apprecējos, brālis turpināja tur dzīvot ar draudzeni. Bet mums ar vīru nebija savs īpašums-īrēti, un piedzima bērni laika gaitā. Man sāka nepatkt tā visa īrēšanas padarīšana un tas,ka dzīvokļu īpašnieki neļauj deklarēties,bet man tas bija vajadzīgs sevis un bērnu dēļ. Un domstarpības sākās ar to,ka es vairākkārt prasīju brālim par deklarēšanos iespēju savās ex dzimtajās mājās, un vairākkārt tiku pasutīta pāris mājas tālāk. Tagad viņš veljoprojām tur dzīvo ar draudzeni, man(mūsu ģimenei) ir iegādāts savs īpašums,par kuru maksājam katru mēnesi trīsciparu skaitli un vel visi pārējie maksājumi un vel remonts... bet ar brāli vairs nesazinamies,šķiet neesmu tur gaidīts viesis, šogad neesmu viņu satikusi, 2x gadā atsūtam apsveikumu sms veidā viens otram.Un kā tas viss tā radās,nav ne jausmas.

Re, viens pierādījum, cik pateicīgi mēdz būt paši, paši tuvākie.

Visu nelasīju, BET...nesen lasīju grāmatu Sfēra. Var vilkt paralēles ar galveno varoni no tā stāsta - iedomīga, mankārīga maita. Tieši tā kā no malas šī situācija izskatās.
Dzīvoklī cik saprotu agrāk dzīvoja visa ģimene. Tad vecāki pārvācās uz citu dzīvesvietu un norakstīja bērniem savu dzīvokli priekš dzīvošanas nevis pārdošanas (tas tam idiotam, kurš te par naudas summu minēja kā piemēru). Ja vecāki būtu gribējuši atstāt bērniem naudu viņi būtu paši pārdevuši un naudu sadalījuši starp bērniem.
Bet vecāki gribēja lai ir viņu bērniem kur dzīvot atstāt nevis naudas čupiņu.
Un kas tālāk? Māsa, šī topika autore, pameta šo dzīvokli, izvācās. Tur palika dzīvot brālis.
Un tagad nonākam pie interesantākās stāsta daļas. Māsa un daļa šīs diskusijas dalībnieku uzskata, ka brālis dzīvo pa velti, un kas ir ironisks viņam būtu par dzīvošanu jāmaksā. VIŅA dzīvoklī, jo tas ir tik pat viņa, kā māsas. Bet ir tāda būtiska nianse - vai māsa maksā rēķinus un rūpējas par dzīvokli? 99,999 %, ka nē, izņemot NIN maksājumu, ko prasa valsts nevis brālis (visdrīzāk ja māsa runātu ar brāli viņš samaksātu viņas daļu, bet tā vietā pasniedz to kā brāļa ļaundarību).
Tālāk māsa sūdzas par to, ka maksā kredītus par dzīvokli un, ka būs bērns. Un daudzas te pievienojas tam. Bet kāds tam visam sakars ar šo situāciju? Vai brālis un vecāki spieda ņemt kredītā dzīvokli? Vai brālis neļautu dzīvot tajā dzīvoklī? Ak jā, nebūtu tak pašu ligzdiņa. Skumji, ka ir tādi radinieki, kā šī māsa:-(
Ir divi varianti:
1) Dzīvot kā līdz šim, būt normālai māsai, normālam cilvēkam.
2) Izpirkt brāļa daļu tā iegūstot šo dzīvokli.
Brālis šajā situācijā NEKUR nav vainojams. Ne jau viņš pieņēma māsas vietā viņas lēmumus par savu dzīvi.
P.S. Uz kā vārda ir dzīvoklis kur dzīvo tagad? Nav vīra? 50% no kredīta maksā?

nu gan flower uzdevi :D tik sekli..phe!

flower666
Tātad tavuprāt vecāki atstāja abiem dzīvokli, jo plānoja, ka līdz mūža galam brālis un māsa dzīvos kopā. Un briesmīgā, mantkārīgā māsa to nevēlējās, tāpēc viņai nav tiesību uz savu dzīvokļa daļu? Pati kaut saprati ko uzrakstīji? :D :D

Bet nu ok, kārtējais trollis iemet savu absurdo tekstu, lai citiem ir ko cepties... :D

Tātad tavuprāt vecāki atstāja abiem dzīvokli, jo plānoja, ka līdz mūža galam brālis un māsa dzīvos kopā. Un briesmīgā, mantkārīgā māsa to nevēlējās, tāpēc viņai nav tiesību uz savu dzīvokļa daļu? Pati kaut saprati ko uzrakstīji?

:-D:-D:-D

bet kur bija problēmu sākt risināt ātrāk, nevis tikai tagad saprast - nu jā, es maksāju kredītu un brālis dzīvo, tā sakot, uz cita rēķina, tad nu es tagad sākšu domāt, kā piesavināties savu mantu?

"piesavināties savu mantu" ir izcils izteikums, wtf, tās ir reālas pretrunas, jo nevar piesavināties savu. tur taču skaidri un gaiši pateikts, ka tā ir māsas daļa. un, ja kādam kaut ko ļauj darīt sākumā, tad vairs nedrīkst to neļaut? lai cik agri vai vēlu cilvēks saprastu, ka vēlas savu īpašu izmantot, viņam ir tiesības to darīt.

dr567309 mazliet jau apnika diskutēt, bet vienu gan varu teikt, ka māsa jau pati gan tajā vainīga, ka nespēj brālim to pateikt un to visu izrunāt.
Un kā var nebūt iepītas emocijas, ja tas viss notiek pēc tik ilga laika un tā ir ģimene?
Tieši to jau arī cenšos savā ziņā pateikt, ka ja, tas viss būtu nokārtots pašā sākumā, tad arī viss būtu labi, bet tagad varētu būt tā, ka sākot kaut ko dalīt radīsies ķīviņi un strīdi.

Sveika!
Cik es studēju juridiskajā fakultātē ieteiktu pēc iespējas ātrāk ar brāli sarunāt, lai viņš tev pusi dzīvokļa vērtības samaksā un dzīvoklis ir pilnībā viņa. Jo ir tā, ka tu arī esi dzīvokļa īpašniece un nedod DIEVS Jūs kādu dienu sastrīdēsieties"HOOPS", pēc kāda laika viņš var pieprasīt pusi komunālos, lai tu maksā, kurus līdz šim neesi maksājusi, jo tev tak tas kā īpašniecei ir jādara. Ļoti daudz gadījumi šādi ir ar vīru un sievu laulību šķiršanu, tāpēc aprunājies ar brāli! Izstāsti, kas tev uz sirds un, ka tas nav godīgi, ka juridiski tev puse pieder, bet tu neizmanto kā arī, ka Tev to dzīvokli nevajag, bet tāpat vien adot negribi.

coconuts
Tiešām viņi abi varbūt var jau tagad vienoties. Man tas brālis arī izskatās tāds pofigists.

wildness, nezinu gan ko tu tur mēģini pateikt, bet ne pēc kā jēdzīga pagaidām tas neizklausās.... Lai paliek ;)
coconuts, šitas baigi interesanti patiesībā. Vispār neliekas loģiski. Ja abi īpašnieki nedzīvo uz vietas, tad makes sense, ka vienam nav jāsedz komunālie "pa tukšo", bet ja viena puse tur tomēr dzīvo, tad dalīt komunālos liekas kaut kā dīvaini, jo tomēr daļa komunālo ir tīri par patērēto un veselais saprāts liek jautāt - vai vienam cilvēkam lietojot kopīgu automašīnu, abiem ir līdzvērtīgi jālej bākā benzīns? hmm..