Kopīpašums ar brāli

Man tieši prieks, ka daudzas par šo situāciju šausminās un uzskata par mantkārību.
Tas nav normāli domāt pie sevis un skaitīt naudu. Man mans brālis ir ğimene, cilvēks ar ko es kopā esmu izaugusi, viens no tuvākajiem cilvēkiem man. Un jau šobrīd daļa vecāku īpašumu ir pārrakstīti uz mana brāļa vārda. Mēs visi to pārrunājām un pat ne prātā nenākt tur ieraudzīt netaisnību. Tie ir manu vecāku NĪ, tie nav mana darba augļi, līdz ar to neuztveru to par savu naudu. Uztveru to tikai kā vietu. Manā gadījumā dzīvoklis, kas bija manam brālim ērtāks- zināju, ka tur nedzīvošu, tāpēc vecākiem vienojāmies visu rakstīt uz brāļa vārda. Būtu citādi būtu runājuši un domājuši. Nekad naudas dēļ nevajag pazaudēt savu ğimeni. Tas vienkārši nav tā vērts.

Tas, ka brālis ir ļoti tuvs, ir brīnišķīgi. Un, kad nav materiālu problēmu, arī ir apsveicami.
Bet būsim reāli, autorei ir vai būs bērns, kura nākotnei viņa varētu šo summu novirzīt. Vai viņai tagad no tā jāatsakās? Pašai jāsitās, jādzīvo kredītā, lai brālis dzīvotu vispār bez raizēm, bez motivācijas iekārtot savu dzīvi kaut daļēji pašam?
Un tad, kad viņam būs ģimene un bērns un puse sava un puse māsas dzīvokļa? Tad gan viņš palēkdamies skries to daļu novirzīt māsas, ne savam bērnam? Pusi no puses?

Normālu ģimeni , naudas dēļ pazaudēt nav iespējams.

Autore ar brāli un vecākiem neko nav runājusi, bet forumā jau paspējusi pasūdzēties.
...
Anete128, vecākiem pieder māja, kur viņi dzīvo?
Kāpēc nepajautā vecākiem, kāda nolūka pēc dzīvokli pārrakstīja jums abiem?

Anete128, vecāki ir pārrakstījuši šo dzīvokli, vai arī oficiāli tas vēl pieder vecākiem?

Man bija šāda situācija-mantojums,mēs ar brāli vienīgie mantinieki. Tajā laikā vel nebiju precējusies, brālis studēja. Es no savas mantojuma daļas(nekustamais īpašums) atteicos, jo tajā laikā domāju,ka viņš vel studē,kaut kur jādzīvo tak arī ir, man ir draugs, kur dzīvot ir utt. Neko pretī neprasīju-tā vienkārši atteicos no savas daļas. Laiks gāja uz priekšu, es apprecējos, brālis turpināja tur dzīvot ar draudzeni. Bet mums ar vīru nebija savs īpašums-īrēti, un piedzima bērni laika gaitā. Man sāka nepatkt tā visa īrēšanas padarīšana un tas,ka dzīvokļu īpašnieki neļauj deklarēties,bet man tas bija vajadzīgs sevis un bērnu dēļ. Un domstarpības sākās ar to,ka es vairākkārt prasīju brālim par deklarēšanos iespēju savās ex dzimtajās mājās, un vairākkārt tiku pasutīta pāris mājas tālāk. Tagad viņš veljoprojām tur dzīvo ar draudzeni, man(mūsu ģimenei) ir iegādāts savs īpašums,par kuru maksājam katru mēnesi trīsciparu skaitli un vel visi pārējie maksājumi un vel remonts... bet ar brāli vairs nesazinamies,šķiet neesmu tur gaidīts viesis, šogad neesmu viņu satikusi, 2x gadā atsūtam apsveikumu sms veidā viens otram.Un kā tas viss tā radās,nav ne jausmas.

Man arī šitāda muteres pusmāsa bija.
Oma pirms 50 gadiem uzcēla viņai māju, kamēr viņa viņu nodzēra.
Sagadījās, ka oma izšķīrās, jo tas 1.vīrs nodzērās. Un oma aizgāja dzīvot savu vecāku mājā.
Pa to laiku apprecējās ar manu vecotēvu un visi dzīvoja tajā mājā.
Un, tagad, kad oma nomira izrādās tai dzērājai arī pienākas mantojuma daļa. Labi, ka mums tā māja ir ļoti nolaistā stāvoklī - tā teikts mums nav pat siltā ūdeņa mājās un daudz kas cits. Jumts arī nav uzlikts.
Viņa nepieteicās, jo neies strādāt, ne palīdzēt. Pat uz omas bērēm neieradās, jo bija jādzer tajā laikā.
Bet, viņas meita laikam bija izdomājusi, ka tomēr vajadzēja uz to mantojumu pieteikties, lai varētu pārdot nost.
Un ar to kuci es sagāju tādā kārtīgā naidā. Es redzēt nekad viņu vairāk negribu. Jo man bērnībā spieda ar viņas draudzēties. Man, ja kas viņa nepatika, tikai vecāki spieda draudzēties.

Stulbā materiālā pasaule...cilvēkam vajag "attaisnojumu", lai saņemtu to, kas viņam pienākas "nesadir*oties" ar ģimeni..

+

dr567309
Tur jau tā lieta, ka vajag visu ar eiroremontu, kā uzzin, ka vēl ir parādi, vai nolaists ūķis tad neko vairāk nevajag.

Tas nav normāli domāt pie sevis un skaitīt naudu. Man mans brālis ir ğimene, cilvēks ar ko es kopā esmu izaugusi, viens no tuvākajiem cilvēkiem man. Un jau šobrīd daļa vecāku īpašumu ir pārrakstīti uz mana brāļa vārda. Mēs visi to pārrunājām un pat ne prātā nenākt tur ieraudzīt netaisnību. Tie ir manu vecāku NĪ, tie nav mana darba augļi, līdz ar to neuztveru to par savu naudu. Uztveru to tikai kā vietu. Manā gadījumā dzīvoklis, kas bija manam brālim ērtāks- zināju, ka tur nedzīvošu, tāpēc vecākiem vienojāmies visu rakstīt uz brāļa vārda. Būtu citādi būtu runājuši un domājuši. Nekad naudas dēļ nevajag pazaudēt savu ğimeni. Tas vienkārši nav tā vērts.

+++++
Mēs ģimenē esam trīs bērni. Tā nu ir sanācis, ka katrs jau kaut ko esam dabūjuši-man ir vecmāmiņas māja, brālim divas dārza mājiņas ar zemi, māsai vienistabas dzīvoklis, ko mamma saņēma mantojumā, nu ir mums arī palaimējies, kaut gan ne gluži palaimējies, esam strādājuši, katram tikt arī pie tāda vai citāda sava īpašuma, nu vēl ir mūsu vecāku trīsistabu dzīvoklis, kur mūsu vecāki dzīvo, jā, kādu dienu tas pienāksies mums visiem trim, bet es droši zinu, ka, ja māsai vai brālim to dzīvokli vajadzēs vairāk, es atkāpšos, ja kāds no viņiem tur vēlēsies dzīvot-lūdzu. Ticu arī, ka, ja tas tiks pārdots, mēs spēsim naudu sadalīt tā, lai visi paliek apmierināti.
Man viņiem nav žēl, jau tagad cits citam palīdzam un esam gatavi atdot pēdējo, zinu, ka tas tā nav tikai no manas puses. Tā taču ir ģimene. Te lasot dažreiz šķiet, ka cilvēki uzaug kopā, viņus saista asins saites, bet rezultātā ir uzauguši savstarpēji sveši cilvēki, kuri domā katrs par sevi.

marissa, bet tur tā lieta - jums katram ir pa īpašumam kādam, bet te abiem uz diviem ir viens, bet to izmanto tikai viens cilvēks. Protams, ka attiecības cilvēkiem ir dažādas un arī situācijas, bet šajā situācijā, kad autore pati maksā kredītu par savu dzīvokli, nu ir tomēr mazliet citādāk.. ;) Es pieļauju, ka situācijai esot citādākai, autori nenomocītu šis jautājums, bet cik noprotu, tomēr nav gluži tā, ka finansiālā situācija ļautu par to vienkārši aizmirst.

marissa
Zinu, gadījumu, kur vieniem maniem paziņām vienai ģimenei bija vecmāmiņas māja. Un tur visi radi pieteicās uz kompensācijām. Tam paziņam sieva pārdeva savu dzīvokli un izmaksāja kompensācijās. Kaut tiem radiem cik sapratu pašiem savi īpašumi ir gana. Nav tur neviens trūcīgais.
Cik, sapratu tur laikam visi sagāja naidā.

Anete128 - ''P.S. Materiālā puse attiecībās nav svarīgākā, manuprāt. Bet šoreiz gribu parunāt tieši par šo aspektu.'' - tu gadījumā to neteici?! :-D
Palasot visu diskusiju rodas jautājums, kur tu biji ātrāk? Vai tiešām šo dzīvokļa problēmu nevarēja atrisināt jau sākumā? Nu jā, var redzēt loģika mazliet jāattīsta. Spriežot ja jau par dzīvokli grauž, tad jau bērnībā ar par kaut ko grauzis, kas ticis brālim, bet tev nē.
Ņemot vērā, ka daudz min kā faktoru, ka autorei ir kredīts, kas nav godīgi, jo brālim viss par brīvu, tad jājautā - vai tad autorei nav vīrs, kurš palīdz segt izdevumus? Brālis dzīvot viens, nu ok, nav jāmaksā par dzīvokli, bet ir taču citi izdevumi, kuri jāsedz. Loģiski, ka diviem cilvēkiem vairāk izdevumu nekā vienam, to, manuprāt, jebkurš loģisks cilvēks saprot, un arī spēj domāt tālāk, tas tieši saistībā ar kredīta grūtībām.
P.S. Esmu brāļa pusē.

Man drīzāk izskatās, ka te ir kaut kāda lielāka sāpe ne tikai par dzīvokli!!!:'-(

un kāds te tieši ir sakars ar LOĢIKU? Nu skaties, tev ar brāli iedod šokolādi. Abiem gribas ēst. Brālis apēd visu šokolādi un tu aiz viņa vēl papīrīti izmet miskastē. Bet tev arī gribējās to šokolādi. Nu tāda loģika, ka vaiii... :D

Marissa, un kà tu justos, ja màsai būtu dzīvoklis, bràlim bùtu màja un tev nebùtu nekà? Te ir starpība- starp jums viss ir sadalīts, visus viss apmierina. Autores situàcijà vinjai neviens nejautàja vai vinjai tàds variants patīk :/

dr567309, bet kur bija problēmu sākt risināt ātrāk, nevis tikai tagad saprast - nu jā, es maksāju kredītu un brālis dzīvo, tā sakot, uz cita rēķina, tad nu es tagad sākšu domāt, kā piesavināties savu mantu?
Loģika saistībā ar to, ka cilvēks neskatās uz priekšu. Varbūt pirms ņēma kredīti varēja sadalīt dzīvokli, ne? Bet tagad nu tik pēkšņi saprot. Tas vienkārši ir stulbs. Gribētos dikti zināt cik ilgi šāda situācija jau, pāris mēneši vai gadus.

Kā nejautāja? Viņa taču pati aizgāja no turienes, lai dzīvotu kopā ar draugu.

Varbūt tajā brīdī tas nebija aktuāli un brāli nemaz netramdīja ar domu, ka ja nu kādreiz vajadzēs, tad jau runās. Bet brālis pats iniciatīvu neizrāda šo jautājumu risināt un mani absolūti neizbrīna, ka autore kautrējas šo jautājumu pacelt, lai nesaņemtu tādu pašu attieksmi no brāļa, kā no daudzām šeit, kurām liekas, ka "pēkšņi" gribēt saņemt daļu sava īpašuma vai maksu par to, ir kaut kas pārdabisks..

Kā nejautāja? Viņa taču pati aizgāja no turienes, lai dzīvotu kopā ar draugu.

Domāju gan, man arī būtu neērti dalīt dzīvokli kopā ar brāli un savu draugu :)