Kopīpašums ar brāli

Pareizi jau te saka ka NĪN maksā īpašnieks, bet tas nav tik svarīgi.
Nesaprotu, kāpēc domājat ka autores rīcība ar NĪ sabojātu attiecības?? Ja es aizietu un pateiktu, ka man vajag savu mašīnu, ko lieto mans brālis, es būtu mantkārīga, jo prasu savu mantu? Es jau neko neatņemu un tas manuprāt ir jāsaprot arī brālim.
Īrēt dzīvokli, bet īri nemaksāt jebkuram būtu forši, ne? Tas jau nekas, kamēr īpāšnieks neko neprasa viss ok un ņemot vērā ka tas ir radinieks, tad jau var dzīvot uz viņa reķina.

A ko tur šausmināties par brāļa rīcību? Nebrīnītos, ja autore pat brālim nav ieminējusies, ka grib kaut kādu daļu no tā īpašuma tomēr iegūt sev. Viņa minēja, ka brālis ģimenes dzīvoklī vienmēr ir dzīvojis un palicis. Ak šaumas, kā viņam neģēlim pēkšņi neienāca prātā izvākties kopā ar vecākiem, kad viņi to pārrakstīja bērnu īpašumā?
Ja autorei nepatīk radusies situācija, viņa var mierīgi pie tās vainot arī sevi, jo par to bija jārunā uzreiz, kad vecāki īpašumu pārrakstīja un izvācās no tā dzīvokļa. Vajadzēja teikt, ka vai nu jāizvacās visiem un īpašums tagad tiks pārdots vai arī pieprasīt naudu no brāļa (kuras viņam, visticamāk, arī nav) :-D

dr567309
Yep, brāļa attieksme nav normāla.

Civillikums - 1071. Uz kopējo lietu gulošās nastas, apgrūtinājumi un lietas uzturēšanai vajadzīgie izdevumi jānes kopīpašniekiem samērīgi ar viņu daļām.

Un ja autore nemaksā neko citu kā tikai nodokli, tad pēc gadiem 5-10, kad kaut kas mainīsies un viņa izdomās pieprasīt sava dzīvokļa pusi, tad brālis nodemonstrēs tiesai bankas izrakstu, kurā redzams, ka tikai viņš ir maksājis kopīpašuma komunālos un citus maksājumus un tiesa samazinās māsai pienākošos naudas summu par pusi no brāļa veiktajiem maksājumiem. Jauki, vai ne?:D
Kopīpašums ir lieta, no kuras vajag tikt vaļa pēc iespējas ātrāk, lai pašiem pēc tam nav problēmas...

Nu labi, bet es arī nemaniju, ka autore būtu minējusi cik vecs ir brālis un kādā situācijā. Varbūt viņš ir studens, varbūt strādā par krāvēju. Varbūt viņš nevar atļauties maksāt īri un par pus dzīvokļa cenu neko nenopirktu. Bet varbūt viņš tiešām ir labi iedzīvojies, patiesībā pelna tūkstošus un visus krāj.

Nesaprotu, kāpēc domājat ka autores rīcība ar NĪ sabojātu attiecības??

Arī, turklāt ja būtu tik labas attiecības (kā autore min), tad šī saruna jau sen notiktu un autore drīzāk rakstītu, kā brālis uz to reaģēja. Vai arī varbūt tomēr tik labas attiecības nemaz nav? ;-)

Jā, es neesmu kārtīgi runājusi ne ar vecākiem, ne brāli par šo dzīvokli, jo man ir bail izbojāt attiecības, kauns, neērti, sauciet to kā gribat.
Brālis ir patstāvīgs, students nav. Mēs abi neesam nekādi bagātnieki, vienkārši, parasti cilvēki, pelnam abi viduvēji.
Mums ar vīru kopīgs kredīts, maksājam abi to.

A ko tur šausmināties par brāļa rīcību? Nebrīnītos, ja autore pat brālim nav ieminējusies, ka grib kaut kādu daļu no tā īpašuma tomēr iegūt sev.

Leni, un brālis ir tāds idiots, ka nezina, ka puse īpašuma pieder māsai? Man liekas, ka smieklīgi ir attaisnot tagad brāli par to, ka viņs pats nav uzbāzies māsai ar jautajumiem vai viņai "gadījumā" neinterēstu arī sava daļa īpašuma. Protams, ka nav uzbāzies, jo negrib neko piķot! Un nav starpības vai viņš strādā par krāvēju vai ko citu. Tad kad te meitenes raksta, ka pelna maz, visas kā viena brēc, ka pati vainīga, ka nemeklē labāku darbu. Bet te tagad aizstāv tās pašas, kuras parasti nekautrējas norādīt par katra paša vainu par maciņa saturu. Nu te vienmēr cosmo ir tā divkosība spīdējusi cauri, bet nu šis jau paliek smieklīgi :D
Tam nav aboslūti nekādas nozīmes cik pelna brālis vai kas viņš ir pēc dzīves aicinājuma. Autore ar savu ģimeni (vīru) maksā kredītu. Vai tiešām neliekas, ka viņa labprātāk ar vīru to naudu citām lietām tērētu, ja varētu sava īpašuma daļu bankai atmaksāt, kas varbūt būtiski samazinātu mēneša maksājumus? Vai arī lai tad brālis maksā pa 100-200 eur mēnesī pa daļām, kamēr izmaksās pusi īpašuma vērtības vai kamēr spēs izpirkt lielākos maksājumos, un autore, lai to naudiņu pieliek kredīta maksājumam. Idiotisms kaut kāds, kas ar jums notiek, sievietes? Vai piektdiena pie vainas? :-D

Nu tad parunā ar brāli. Pasaki, ka kredīts spiež un tā nauda noderētu. Un tā ir arī lieliska iespēja viņam pārvākties uz rajonu, kurš labāk patīk.

Jā, es neesmu kārtīgi runājusi ne ar vecākiem, ne brāli par šo dzīvokli, jo man ir bail izbojāt attiecības, kauns, neērti, sauciet to kā gribat.

Parunā, citādāk šie visi komentāri/ieteikumi nekādu rezultātu nesniegs. Runāt jebkurā gadījumā vajadzēs. Paskaidro kas un kā - tev kredīts, nav taisnīgi, sāp utt. Ja nav iespējams 4-iem satikties, vispirms labāk parunāt ar vecākiem, noskaidrot viņu viedokli.

Leni, un brālis ir tāds idiots, ka nezina, ka puse īpašuma pieder māsai?

Bet varbūt viņš domā, ka māsai tas īpašums nav vajadzīgs?! Jā, iedomājies, arī tā var būt, jo māsa (autore) nav par to pat runājusi! Un tagad min te hipotētiskas situācijas kā būtu-ja būtu. Tu vispirms (autorei) parunā ar ģimeni par to, un tad jau sūdzies kas un kā.

leni, nu beidz... tu pasakā dzīvo? Domā brālis nezina, ka māsa ar vīru kredītu maksā? Neticu, ka tas nekad nav bijis izrunāts. Ģimene teju vienmēr zina, kā savējiem iet, kur strādā, redz pēc tā vai kur braukā ceļojumos utt, ka neiet tik spīdoši, lai pēkšņi neinteresētu īpašums savs. Te absolūti acīmredzami, ka brālis pats neceļ šo jautājumu, jo ir iejuties un nevēlas neko nevienam maksāt un dalīt, bet māsai neērti. Par ko būtu jābūt neērti? Prasīt to, kas ir tavs? Protams, ka neērti. Tas ir cilvēkiem tāds niķis, pietam, ļoti daudziem. Kautrēties palūgt to, kas pienākas, kautrēties, ka otrs apvainosies. Vajag sev stingri pateikt - man ir jādzīvo sev! Man ir jārūpējas par sevi! Un tikai tad par citiem. Cilvēks, kurš maksā kredītu kopīgi ar vīru nu nav tādā situācijā, ka varētu atsviest naudu par īpašumu, kuru okupējis brālis un tēlo, ka viss ir kārtībā.

Neticu, ka tas nekad nav bijis izrunāts.

Gan jau, ka bija. Bet atkal jau - kā autore to pasniedza. pirmajā var. - Mēs maksājam kredītu, mums viss kārtībā vai mēs meksājat kredītu un būtu baigi forši, ja brālis arī tajā piedalītos, jo dzīvo uz mana īpašuma daļas. Nu ir tās divas dažādas lietas. Un tici man, ir cilvēki, kuri paši neaizdomāsies. Turklāt kā jau teicu, viņš ir pieradis tur dzīvot no bērnības kopā ar vecākiem/tādēļ situāciju uztver kā pašsaprotamu. Es esmu šeit dzīvojis - es varu turpināt šeit dzīvot.
Vēl jo vairāk tādēļ, ka māsa par to, ka viņai būtu vajadzīga palīdzība nav ieminējusies. Visticamāk arī vecāki tā uzskata, ja nav mudinājuši brāli pārdot šo dzīvokli, jo vecāki taču arī noteikti zin par kredītu, ne?

Vecāki ganjau, ka domā, ka bērni paši ar visu var tikt galā, tomēr pieauguši cilvēki. Ber brālis tēlo muļķi un turpina dzīvot, bēdu nezinādams. Tiešām smiekli nāk par to, ka tas brālis tiek aizstāvēts, bet autore ir pie vainas, ka nerunā. Nu bet brālis ir vecis vai nav? Izklausās pēc puikas, ne pēc veča, kurš actiņas piever, izmanto māsas labestību un kautrēšanos pacelt tematu, bet nešaubos, ka šis temats ir zilonis istabā ne mazu laiku.

Vecāki ganjau, ka domā, ka bērni paši ar visu var tikt galā, tomēr pieauguši cilvēki.

a varbūt vecāki domā, ka māsa ļaus brālim tur dzīvot, kamēr viņš neatradīs labāku variantu? Pieauguši ta pieauguši, bet izskatās, ka neviens no viņiem nav iemācījies runāt (t)

Situācija ļoti stulba.
Manai omei kad vinas tēva nomira atstāja māju ar māsu uz pusēm. Beigās protams māsa ar ģimeni tur dzīvoja un visi aizmirsa, ka māna uz pusēm tā kā atstāta. Un tad sanāca ka ari māsa nomira un māja palika viņas bērniem, kamēr manai omei un manai mammai piemēram nepaliek nekas- sities kā gribi. Ņemot vērā vēl faktu, ka tad kad mira omes tēvs omes vīrs jau bija aizgājis nelaimes gadījumā un viņa bija viena ar 2 bērniem...
Un viņa protams arī klusēja, jo radi tak.. es tomēr paceltu šo jautājumu, vai nu pārpirkt, vai pārdot vai tiešām izīrēt un lai brālis pats īrē dzīvokli tur kur i rajona patīk i dzīvoklis..

Šādas lietas jaarunā ar brāli nevis forumā. Loģisks variants būtu sarunāt, ka tiek veikts dzīvokļa novērtējums un brālis dzīvokli dabū savā īpašumā, samaksājot Tev pusi no dzīvokļa vērtības.

te problēma ir, ka īpašumu ir pirkuši vecāki. šādā kontekstā nedomāju, ka būtu ētiski kaut ko prasīt no brāļa.
Ja pati būtu pirkusi vai kaut daļēji likusi savu naudu klāt, cita lieta.

adaa, kāda starpība, kas ir pircis šo dzīvokli? Tad jau sanāk, ka mantojumu lietās arī ir jāņem vērā, kas 5 paaudzēs iepriekš pirka īpašumu? Dzīvoklis, vecākiem izvācoties, tika "atdots" bērniem. Tas, kas to dzīvokli ir pircis vairs nav būtiski. Būtiski ir tas, ka māsa un brālis ir vienlīdzīgi īpašnieki.

Es jau arī cīnītos laikam vairāk par to, ka, lai brālis nopērk manu daļu, vai, ja ir iespēja, kaut vai pati nopērku brāļa daļu un tad izīrēju/pārdodu.
vai vnk pārdod kopā :-D
Variantu daudz.

es skatos uz šo jautājumu ētiski. Kāds bija vecāku mērķis, pērkot to dzīvokli.
No tiesiskā viedokļa, autore, protams, ir kopīpašniece. Tādējādi viņai ir tiesības to izīrērt, tostarp, otram kopīpašniekam.
Izmantojot savas tiesības ģimenisko attiecību ietvaros, vienmēr ir risks konfliktam. šī iemesla dēļ es izvēlētos ētisko. Tomēr tas ir katra personiskais lēmums.