Dzirkstele

Kā uzdzirksteļojām pirmajā vakarā, tā joprojām dzirksteļojam 5 gadus vēlāk. :-D Tagad gan tās dzirksteles brīžiem paliek otrajā plānā, bet tāpat kaut kur fonā ir un gaida savu brīdi. Man tas dzīvei piešķir krāsas un bez laikam nespētu.

Dzirkstele var parādīties ar laiku, ja abi cilvēki daudz dara viens otra labā. Var jau dzīvot kā vīrs ar sievu un tad vienkārši vienā vakarā secināt, ka ir Ziemassvētki un kopā ir mīļāk :)

ir iespējams, tik uz cik ilgu laiku :D

kaut es varētu bez dzirksteles. man liekas, ka man vajag, lai tā sirds plīst pušu no pārpilnības. ja mīl, tad pa īstam

Es no dzirkstelēm vispār izvairos. Neesmu viegli uzliesmojoša, bet, ja iedegos, tad varu izdegt no iekšpuses. Tāpēc labāk dzīvot bez dzirkstelēm.

es izveidoju attiecības ar lielisku puisi. dzirksteles nebija, cerēju, ka parādīsies. pēc kāda laika tiešām parādījās, biju laimīga. tagad kožu pirkstos, jo saprotu, ka nav. un ir nenormāli grūti, jo saprotu, ka viņš ir lieliskākais puisis pasaulē - izskatīgs, gudrs, nēsā mani uz rokām, čakls, lieliski saprotas ar manu ģimeni, bet...es viņu nemīlu!!! nē, es viņu mīlu, bet kā brāli vai ļoti tuvu draugu, bet tas nav tas, ko gribu. bet viņš mūsu attiecībās ir ieguldījis tik daudz, ka es jūtos vainīga un nespēju izšķirties

Man ar manu vīru sākumā likās, ka neko negribu. Bet nepamanot uzradās kaisle. Visi pieskārieni ļoti uzvilka.Sagājām kopā. Un tikao tad parādijās dzirkstele. Sapratu, ka to vien gribas kā būt blakus, ciešāk un vairāk. Ehh, labi laiki

Visādi jau var būt, bet man vajag to dzirksteli sākumā, ja īsti viņas tad ar laiku viss noplok.

Gan jau, ka ir iespējams, bet es personīgi noteikti nečakarētu cilvēku, nečakarētu sevi un neturpinātu komunikāciju, ja uzreiz nejustu kaut nelielu pievilkšanos. Velti tērēts laiks un var gadīties, ka mānīgas ilūzijas otram cilvēkam. Es gan arī neesmu no tiem, kas pie pirmajiem pārmītajiem vārdiem skrien randiņot, es ūdeņus pārbaudu kārtīgi.

ā nu es tās dzirksteles un taureņus laikam savādāk saprotu. jā, ir kaisle (gribās gribās jau pirmajā randinā drēbes raut nost), ir mīļš un ir vissvarīgākais pasaulē. bet tie nav taureņi. tomēr kaisle var būt arī ar cilvēku, kurā neesmu iemīlējusies, tā kā domāju savādākus taureņus. kā tie taureņi, kas bija 16 gadu vecumā akli un stulbi samīloties kādā krutajā džekā, par kuru vispār neko nezinu :D un saļimstot, kad pamanu, ka viņš iet garām.

Nav pieredzes. Bet laikam es tādās attiecībās būt negribētu, man patīk tās emocijas, spēcīgā saikne, taureņi vēderā. Pat pēc 10 gadu atiecībām vēl to izteikti ik pa laikam jūtu, un tā dēļ tiešām ir vērts dzīvot (l) Nevaru iedomāties, ka varētu būt laimiga attiecībās bez šīm spēcīgām sajūtām.

Vienīgo reizi, kad iemīlējos no pirmā acu skata, bija arī vienīgā reize, kad pamatīgi aprāvos ilūzijās. ļoti ātri pārgribējās raut tās drēbes nost, viss, ko gribējās - mukt, cik ātri vien varu. :D Labi, ka tās drēbes nenorāvu, nebūtu ko tādu pēc tam pārdzīvojusi :D

Laikam tiešām cilvēki dažādi. Zinu precētu pāri, kam vispār taureņi un kaisles nekādas nekad nav bijušas, bija kopā labi, abie pimie viens otram, nu un tā arī apprecējās. Meitene vēl pirms kāzām teica, ka jā, ir simpātijas, viss normāli, lkm jau jāprecas. Citiem to vnk nevajag, galvenais, ka laimīgi :)
Man atkal pretēji, sākumā simpātijas, pievilkšanās, un tad pēc laika jumtu norauj, un taureņi pa lielam visu attiecību laiku, grūti iedomāties, ka pēc gadiem 10 var pazust tā, ka pavisam. Ja pēc pirmajiem 2 randiņiem jau gribas raut drēbes nost, tad uz 4. randiņu vairāk negribas iet :-D

jā, ir sanācīs uzsākt attiecības, jo viņš ir tik jauks un romantisks, kad kaut kas nejūtās līdz galam, bet ar cerību, ka gan jau vēlāk. nu teikšu godīgi, iemīlēju to puisi :) bet tās nekad nebija dzirksteles un tauriņi vēderā. tas bija tā rāmi.

Nebija dzirksteles, vismaz no manas puses nē. Vispār nelikās pievilcīgs, cik atceros pat viņa balss likās dīvaina. Viss nāca ar laiku, tagad ir stipra ķīmija un fiziska saderība, no dažiem skatieniem un pieskārieniem vien abi varam uzvilkties labā nozīmē :-)
Agrāk domāju, ka tas nav iespējams, tagad saprotu, ka kļūdījos:-)

Es arī savā vīra iemīlējos pamazām, viņu iepazīstot. Tā soli pa solim jūtas auga stiprumā. Bija gan dzirksteles, gan ļimstoši ceļi, bet ne ķīmijas, bet gan patiesu jūtu dēļ. Un ceļi ļimst vēl jo projām. Sākumā nebija ne domas, ka reiz busim attiecības, kur nu vēl precēti.

Man tā bija iepriekšējās attiecībās. Ilgi viņš mani lenca un centās, bet man nelikās, ka vispār kaut ko vēlos, lai gan kopā labi pavadijām laiku. Tikai pēc kādiem 3 mēnešiem piekritu uzsākt kaut kādas atticības, lai gan nebiju pārliecināta, ka vispār vēlos, bet pēc 6 mēnešiem sapratu, ka esmu iemīlējusies. Gadās visādi. :-)

marissa
Nu tad laikam ir tādi cilvēki, kuriem tas ir nepieciešams un tādi kuri var iztikt bez.
Starp citu, no apkārtējo pieredzes tur kur viss sākas ar lielo dzirksteļošanu un kaisli viss tikpat ātri arī beidzas. Arī tas šķiet interesanti. Savukārt, ir diezgan daudz pazīstamo, kuri ir bijuši pazīstami gandrīz visu dzīvi, bet tikai ap pusmūžu sagājušies kopā un iemīlējušies. Vērtības laikam ejot mainās. :) Nesaku, ka ta ir/būs visiem, tie ir tikai mani novērojumi.

karrrrla_1
Skaists tev stāsts! Un apstiprina manas domas par dzirksteles nozīmību. :-)

Man, jā, ir par maz. Man vienmēr ir vajadzējis traku iemīlēšanos, sajūtu, ka jumtu nes prom un zeme zem kājām zūd. Protams, ar laiku tas pāriet, bet vismaz sākumam man to vajag.
Ar to, ka labs cilvēks, man nepietiek.