esmu gadu brīva. mani pameta pēc gandrīz 4 gadus ilgām attiecībām, kurās vismaz 3 gadus zināju, ka gribu šo puisi uz mūžu. pāris mēnešus pirms šķiršanās vēl domājām, kas mums vedēji kāzās varētu būt. tas bija šoks, negaidīti, nespēju pieņemt ilgi. pirmos mēnešus vienkārši degradējos, paranoiski izmeklēju attiecību pēdējos mēnešus, dzēru, raudāju, lasīju mīlas dzeju, gāju nolaista uz lekcijām, man bija dziļi vienalga, kā izskatos, gāju no mājas ar pirmo, kas pa rokai. pieraudāju par lekciju telpas. ar tagadnes domāšanu, kā es tiranizēju puisi ar simtiem jautājumu, visas atbildes saņēmu, vismaz deva mieru. bez tām es domāju es sajuktu prātā.
kas mani izvilka - kursabiedri, jauna aizraušanās un vēlme beigt ciest. nākamās aizraušanās radīja savas sāpītes, bet līdz ko tās pazuda, atgriezos visu laiku vienā punktā - ka tas nav salīdzināms ar to cilvēku un kaut kas tik īsts, kā bija tos gadus, nav iespējams un nespēju aizmirst viņu. grūti izmest to mīlestību, bet sapratu, ka tā ir dziļi, dziļi jānoglabā, lai netraucē dzīvot. mīlu pagātnes viņu - varu satikt uz ielas, runāt pa telefonu - nekādu emociju. tas cilvēks vairs neeksistē šajā pasaulē, tagad ir cits viņš, kas mani uzrunā vien kā cilvēks, kas mani saprot, zina visu, bet ne emocionāli, ne seksuāli nespēlē nekādu lomu.
gads riņķī, raudājusi esmu ļoti reti, tas pēc īpaši smagas filmas/grāmatas noskatīšanās.
tā kā.. arī lielās mīlestības var pārdzīvot, bet tā bieži ir izvēle. lai gan jāatzīst, ka pēc daudz vilšanām puišos, kas nākuši pēc viņa, es tiešam baidos ko tādu vairs nesastapt.