Raudāt jau nav slikti. Izkaukt sāpi ir pat bieži vien labāk un vieglāk. Uhhh, cik ilgi es biju turējusies stipra un varena, bet, kad sabruku draudzenēm uz pleca! Tur nāca ārā viss - tas, ka esmu viena, sakrājušies skolas stresi, darba stresi, ģimenes problēmas (bet tas bija pat vairāk nekā pusgadu pēc šķiršanās - tieši tik ilgi biju sakostiem zobiem ne asariņu nobirdinājusi). Biju draudzenēm uz pleciem, viņas tajā brīdī man patiešām bija vajadzīgas. Un viņas tur arī bija.
To, kā ir, kad nevar saņemties izkāpt no gultas, es arī zinu. Zinu, kā ir sevi aizlaist, nemazgāt vairs matus tik bieži, izskatīties visai bēdīgi un nekopti. Bet vajag saņemt visus spēkus, kopt sevi, smaidīt spogulī, lai prieks sevi redzēt. Pamazām salikt kopā pašpārliecinātības drumstaliņas, lai sāktu priecāties par dzīvi no jauna. Un tad jau tā lieta aizies.
You never know the top till you get too low.