viss taču būs labi, jā

BIggy, bet viņš taču brīvprātīgi ieguldīja, kas Tev būtu jāatdod?? :-O Tas ir tāpat, kā tad, ja Tava ex otrā puse sarēķinājis visus ēšanas izdevumus jūsu kopdzīves laikā, un tgd prasa pusi atpakaļ..

Nu te pat cosmo dāmas minējušas vairākārt, ka šķiroties puiši savāc visas dāvinātās dāvanas :D

Ruuu, sveicināts atpakaļ! :) forši.
Par šķiršanās tēmu man ar' būtu ko padalīties, bet totāls slinkums gari rakstīt caur telefonu.

esmu gadu brīva. mani pameta pēc gandrīz 4 gadus ilgām attiecībām, kurās vismaz 3 gadus zināju, ka gribu šo puisi uz mūžu. pāris mēnešus pirms šķiršanās vēl domājām, kas mums vedēji kāzās varētu būt. tas bija šoks, negaidīti, nespēju pieņemt ilgi. pirmos mēnešus vienkārši degradējos, paranoiski izmeklēju attiecību pēdējos mēnešus, dzēru, raudāju, lasīju mīlas dzeju, gāju nolaista uz lekcijām, man bija dziļi vienalga, kā izskatos, gāju no mājas ar pirmo, kas pa rokai. pieraudāju par lekciju telpas. ar tagadnes domāšanu, kā es tiranizēju puisi ar simtiem jautājumu, visas atbildes saņēmu, vismaz deva mieru. bez tām es domāju es sajuktu prātā.
kas mani izvilka - kursabiedri, jauna aizraušanās un vēlme beigt ciest. nākamās aizraušanās radīja savas sāpītes, bet līdz ko tās pazuda, atgriezos visu laiku vienā punktā - ka tas nav salīdzināms ar to cilvēku un kaut kas tik īsts, kā bija tos gadus, nav iespējams un nespēju aizmirst viņu. grūti izmest to mīlestību, bet sapratu, ka tā ir dziļi, dziļi jānoglabā, lai netraucē dzīvot. mīlu pagātnes viņu - varu satikt uz ielas, runāt pa telefonu - nekādu emociju. tas cilvēks vairs neeksistē šajā pasaulē, tagad ir cits viņš, kas mani uzrunā vien kā cilvēks, kas mani saprot, zina visu, bet ne emocionāli, ne seksuāli nespēlē nekādu lomu.
gads riņķī, raudājusi esmu ļoti reti, tas pēc īpaši smagas filmas/grāmatas noskatīšanās.
tā kā.. arī lielās mīlestības var pārdzīvot, bet tā bieži ir izvēle. lai gan jāatzīst, ka pēc daudz vilšanām puišos, kas nākuši pēc viņa, es tiešam baidos ko tādu vairs nesastapt.

Manējais džeks katru dienu taisa tračus, jo uzskata, ka es meloju.

paldies, droši varat izpausties komentāros. tagad nožēloju ka pacēlu tēmu. visu labu.

Melita, koa, kāpēc? :-O

es sabruku

Melita, es Tev nosūtīju ziņu

Nekas,gan jau pārdzīvosi,uzliec mīksto.:-D

Arī šobrīd esmu tajā procesā. Nekas nav labi. Rīts nešķiet gudrāks par vakaru un šodiena vieglāka par vakardienu.
Cenšos iedomāties dzīvi bez sava vīrieša (kas īsti nesanāk, jo ir apmēram tā - kafija man vienai jāvāra, ieskriešu dušā un tad jau tipināšu mīļoto modināt :'-(, jā, kātad, ko tad.. spilvenu? ).. bet kopistiski skatoties - tas nav tas, ko es vēlos, ceru, ka viņš to saprot. Šķiet, ka dažkārt man būtu jābūt egoistiskākai un vajadzēja viņu turēt, nevis laist, jo tagad to vien gribās, kā azotē ielīst, pastāstīt, cik ļoti sirsniņa sāp, samīļoties un palaist abu sāpes prom, lai varētu veidot kopīgi veselīgas attiecības, ne tādas, kas abus galē. :-(

Stulbi jau izklausās un zinu,ka nav viegli, bet labākais ir par to nedomāt. Izdzēst visas bildes, neredzēt tā cilvēka seju, nedomāt par kopā pavadītajiem brīžiem. izcelt visu labo, domās novēlēt viņam labu veiksmi un saprast, ka pats vainīgs, jo tu esi viena! Tu esi īpaša un tu esi unikāla! Ja viņš ar tevi bija ilgi kopā, tad tas nozīmē, ka tu viņam arī biji īpaša. Un joks ir tāds - otras tādas nav! Un arī viņš to sapratīs ar laiku... Bet tu jau būsi pārdzīvojusi.
Pats grūtākais ir palaist vaļā tās domas. Lai izdodās sarunāt ar sevi! :)

Uj, kā tik man negāja iepriekšējās attiecībās. Esmu jau vienreiz visu rakstījusi, bet nu īsumā. Ar savu pirmo un tā laika mūža mīlestību biju kopā tuvu jau 4 gadus. Pirmās attiecības, kas likās būs arī pēdējās. Paldies dievam es kļūdījos. Attiecību laikā bija tik daudz drāmu, histēriju, asaru, daudz kas slēpts un melots. Bet es kā muļķe domāju, ka nu mīlu viņu un tas viss stulbums ir piedodams. Paralēli tam visam es muļķīte nemaz nezināju kā tas ir aiziet ar savu vīrieti uz restorānu vai kopīgi doties uz kino vai kādu ballīti. Mani viņš bija pataisījis par kaut kādu zombiju, kas nezina, kāda ir pasaule. Es pat nepamanīju to, ka dēļ viņa man pazuda visi draugi, paziņas.. es nevarēju neko! Man no skolas bija pa taisno jādodas pie viņa un nedrīkstēju pieļaut pat domu, ka varu iziet ar kādu citu draudzeni ārā vai aizbraukt kaut kur bez viņa. Viņš sevi uzskatīja par cilvēku, kam nepatīk sabiedrība, izklaides ir stulbas un visi mani draugi ir idioti. (pašam bija viens draugs, kam nebija visi simts galvā, novirzes kaut kādas) Liekas, ka biju idiote? Vai ne, biju arī. Un es tiešām tagad paskatoties atpakaļ domāju.. nu kā es varēju izmest 4 gadus vienkārši vējā? Cik daudz es iespēju palaidu garām pinkšķot par viņu un to kā mani sāpina, ka neļauj neko? Man tagad kauns par sevi!
Kad es viņu pasūtīju, man likās ka piedzimu no jauna! Tik daudz ko piedzīvoju nieka 4 mēnešos, pilnīgi cita dzīve! Tad satiku pavisam spontāni savu tagadējo draugu.. un ziniet? mēs esam kopā tikai neilgu laiku salīdzinoši ar tiem briesmīgajiem 4 gadiem.. es beidzot zinu, kas ir īstas attiecības, kas tā tāda mīlestība ir, cik labi ir justies mīlētai un lutinātai. Vispār dzīve ir pretstats visam, kas bija!
Un tici man! Tev tieši tāpat būs. Ar laiku dzīve tikai ies uz augšu un atpakaļ skatoties domāsi - nu nafig?

Ir man arī bijis tas posms.. Kad izšķīros no puiša, ar kuru es gribēju visu un man likās, ka labāku es sev nekad neatradīšu. Pirmās dažas dienas vnk sēdēju mājās un raudāju, visu laiku tikai par viņu domāju, tad sāku kkur doties, atceros, kā braucu iepirkties un vnk veikalos raudiens nāca, gāju uz tualeti paraudāt un tad atpakaļ pa veikaliem :D katru vakaru diez gan ilgu laika periodu gāju vannā ar putām un vīnu, un raudāju, jā, vīns bija ejoša prece tajā laikā :D Tikos ar puišiem un visu laiku domāju par viņu, salīdzināju, neviens nebija gana labs un piemēram, randiņa laikā sāka skanēt kāda dziesma, kas man ar viņu asociējas un viss, domas tikai par viņu, nevienu citu nevajadzēja. Varēju gulēt kopā ar kādu citu, pagriezties ar muguru pret to puisi, redzēt, ka ir aplikta man roka apkārt un viss, atcerējos, ka mēs tā gulējām ar bijušo un atkal visas tās domas, pat iztēlojos, ka viņš tur ir nevis kāds cits. Ballītes un draugi palīdzēja maz, iedzēru un atkal domāju par viņu, draugiem bija kauns stāstīt, kā es pārdzīvoju, tad nu tā pilnīgi godīgi arī nevienam neizstāstīju.. Pēc šķiršanās vairāk kā pusgadu katru( ! ) dienu par viņu domāju neatkarīgi no tā, ka satikos ar puišiem un pat sāku attiecības. Bet kaut kādā brīdī tas pazuda, savās jaunajās attiecībās ar laiku aizmirsu viņu un tagad... drīz būs pagājuši divi gadi kā izšķīrāmies un beidzot varu pateikt, ka man nav nekā vairs pret viņu un attiecības vēlreiz negribētu. Šobrīd esmu laimīgāka un vairāk novērtēta nekā tajā laikā. :) Tā kā saprotu, ka ir smagi, bet laiks, laiks un laiks.

-Rūū-, man prieks tevi redzēt atpakaļ! Vismaz beidzot kāds sakarīgs vīriešu kārtas pārstāvis forumā

+++
Nodomāju to pašu, kā arī domāju, vai tas pats vecais labais Rūu :)

Jo vnk nevar sadzivot ar cilveku. Jau paris menešus viss ir uz robežas bet es gaidu isto mirkli kad tiesam bus skaidrs ka viss, jaiet prom.

oi kā es šo sajūtu pazīstu

Mana situācija bija līdzīga kā pirmajos komentāros aprakstītā. Bija viegli, jo vilku sevī mirušas attiecības jau labu laiku, taču mūžīgi iekšā degošais gariņš lika domāt, ka varbūt varbūt viss atgriezīsies atpakaļ. Taču neatgriezās. Es viņam pateicu visu, kā ir, ka vienkārši jūtas ir pazudušas, un neviens nav vainīgs (vai drīzāk vainīgi esam vienlīdz mēs abi). Es tā raudāju viņa dēļ! Un raudāju tāpēc, ka man bija viņa žēl un es nekad negribētu būt viņa vietā, jo viņš mani tiešām dievināja. Varbūt pat bija apsēsts ar mani, man tiešām tā pēdējos mēnešus šķita. Man bija žēl, jo viņš man joprojām bija ļoti mīļš un tuvs kā cilvēks, bet ne vairs kā partneris. Bet, kad pateicu viņam visu, man tiešām kļuva viegli, pirmo reizi sajutu kā akmens noveļas no sirds. Pēc tās sarunas iegāju dušā un jutu, kā noskaloju no sevis visu pēdējo, kas no šīm attiecībām palicis un viss, biju brīva.
Viņš pārdzīvoja ilgi, tiešām ilgi un dikti.. Bet tā ir labāk mums abiem, neviens nav pelnījis, ka tiek mānīts par jūtām, kuru nav un neviens nav pelnījis grimt savās attiecībās.
Viss būs labi, ir tikai jāiemācās dzīvot citādāk, jo pēc šķiršanās nekas vairs nav tā. Man pat dzīvesvieta bija cita, bet varbūt pat labāk tā, nekā gulēt tajā gultā, kur gulējām abi, zem tās segas ar kuru abi sedzāmies. Kad ir atvērta tukša, jauna lapa, ir vieglāk sākt, nekā pierakstīt līdz galam iepriekšējo.
Nezinu.. Vispār baigi aizdomājos par šo visu un sāku filozofēt. :D

man šai visā ir vēl viena smaga lieta priekšā - pateikt to visu ģimenēm. neviens to vēl nezina. mana ģimene ir viņa ģimene un otrādāk un es varu iedomāties kādā šokā viņi visi būs. turklāt man ir ļoti žēl no viņiem atvadīties

meksikanka Ir, ir tas pats vecais. Varbūt mazliet vairāk apbružāts, saskrāpēts un bēdīgāks, bet ideja tā pati. Čau. :)

Salasījos diskusiju un arī sagruzījos.. Nesen beigušās arī manas 10 gadus ilgās attiecības, laulība.. Pa vidu arī 2 bērni..
Ir skumji, bet raudu tikai naktī, kad nodziest gaisma, bet nu jau pa retam.. Esam sarunājuši palikt "draugi", bērnu dēļ. Pa šo laiku esmu jau nomainījusi, valsti, dzīvesvietu.. Principā sāku dzīvi no nulles.. Varbūt tas palīdz par to tik ļoti nedomāt.
Meitenes, turamies!