Lasu un šausminos. Forši.
Hmm, pirms remonta visu laiku mājās redzēju kaut ko, ko var nosaukt "melnāks par melnu". Ir mājās kaķis, melns, nu un ejot uz virtuvi, pirms gaismas ieslēgšanas - likās, ka minkam virsū uzkāpšu, kāpu pāri, pie sevis vēl nodomāju, ko stāv stenderes vidū un nepalaiž. Ieslēdzu gaismu - nav nekā. Minka guļ kā gulējusi. Tad palika jocīgi. Tā bija vairākas reizes, kad reāli tumsā kāpu pāri "kaķim". Pēc remonta - nekā tāda nav bijis. Un, kad bija - nebija baiļu sajūtas.
-
Dzīvojot vēl vecajās mājās ar vecākiem pāris reizes bija gadījies, ka liekas, ka pārnāk mājās mamma. Pusmiegā dzirdu, ka atslēdzas durvis, noliek atslēgas uz plauktiņa un aiziet uz virtuvi. Piecēlos, domāju iet sasveicināties - ne viena nav un es saprotu, ka viņa taču darbā. Nodomāju, ka pusmiegā nosapņoju un nepievērsu uzmanību. Pēc kāda laika tā laika draugs palika pie manis pa nakti. Mēs tieši no ballītes - bišķi nekārtība istabā...guļam, viņš pēkšņi mani satraukts pieceļ, saka, lai eju apskatīties, liekas, ka vecāki atnākuši. Pats kaut ko tikmēr mēģina savākt. Izstaigāju dzīvokli - nav neviena. Sāku smieties, ka nosapņojis, bet tad viņš pastāstīja tieši to pašu, ko es pirms tam biju izbaudījusi - atslēdzas durvis, noliek atslēgu un aiziet uz virtuvi. Turklāt tajā laikā sajūta, ka neesi viens...ka tiešām kāds ir atnācis.
-
Tajā pašā dzīvoklī sēdēju lielajā istabā ar muguru pret ieejas durvīm. Suns uz blakus dīvāna čuč. Pēkšņi tāda baiļu sajūta, ka nevaru pakustēties, ar mokām pārskatījos pāri plecam - nav ne viena...baiļu sajūta tā pat arī pagaisa. Suns turpināja mierīgi čučēt.
-
Ir bijušas vairākas miega paralīzes...bet tas pie spocīgajiem stāstiem neiederas.
-
Atceros, ka bērnībā ar draudzeni, vai nu safantazējāmies vai kā, bet abas redzējām kādu vecu, baltu vīriņu ar garu, garu bārdu. Gan abas kopā, gan esot atsevišķi. Tagad atceroties, smieklīgi - bet tad tā nelikās. Iespējams, ka tas pats vecais vīriņš apciemoja mūs pļavā, kad spēlējām paslēpes ar citiem bērniem. Es tieši stāvu ar aizvērtām acīm, kamēr visi paslēpjas - sāku meklēt...skatos, ka tālāk no manis tālāk draudzene - saucu viņas vārdu, viņa kā neceļas no pļavas augšā, tā neceļās. Saku lai beidz muļķoties, ka atradu - tā pati meitene, ko biju domājusi redzam - pa visam no citas puses atsaucās. Paslēpes vairs spēlēt pļavā, krēslā negribēju. Neteicu iemeslu, kāpēc.
-
Tās pašas vasarnīcas, kur vīriņš ar bārdu. Sēžam nelielā mājiņā ar vienu istabu. Kārtis spēlējam, kaut ko runājam...un te pēkšņi - apkārt visai telpai no ārpuses kāds noklaudzina visā perimetrā...tik ātri apskrēja apkārt, ka cilvēkam tas nav iespējams, jo starpsienas. Tad sabijāmies ne pa jokam un mukām uz "lielo" māju pie vecākiem.