spoki -stāstam

Niks1 nu, manuprāt, bērniem uz tādām lietām tomēr arī ir saasinātāka uztvere un labāka iztēle. Kaut gan daudz kur lasīts par to, ka bērni "redz" to, ko neredz pieaugušie. Mana mamma vēl joprojām domā, ka maza būdama, vectēva bēru dienā esmu redzējusi vińa garu vai ko tādu, jo esmu sēdējusi stūrī, histēriski raudājusi, rādījusi uz griestiem un teikusi, ka redzu vińu. Pati gan to neatceros.
Tagad man no tādām spokainām vietām ir patiešām bail, bet tajā pašā laikā-ar azartu eju un skatos, ja ir droša "aizmugure" līdzi:-D Drauga tēvs reiz strādājā vecā, restaurētā muižā par pārvaldnieku un bieži naktīs ieslēdzās signalizācija, uzrādot kustību pagrabā. Pāris reižu braucu līdzi pārbaudīt, bet nu neko jau neviens nemanīja. Bikses gan bija pilnas, bet nu interesanti:-D

Itsme- Tā jau saka ka bērni un mājdzīvnieki to visu redz un jūt. Bet es tāpat kā bērnībā tā arī tagad jūtu to visu. Ir vietas kur var justies brīvi un ļoti omulīgi un ir vietas kur vienkārši liekas ka nevar paelpot un spiež pie zemes.
Vispār šīs lietas ir interesanti papētīt un pameklēt. Kā arī protams atrast:-D
Vēl man arī liekas interesanta mēnesērdzība. Pats kādreiz biju tāds, bet tagad nezinu vai esmu:-D

Ai, un es tagad sēžu un lasu spoku stāstus pirms gulētiešanas.
What the hell is wrong with me? :-D

Meitenes, super stāsti :)
Un kā vienmēr, šādas diskusijas iet uz urrā vakaros :D

Ja gribiet paklausīties vēl spoku stāstus un visādus citādus bailīgus atgadijumus iesaku youtube sameklēt Corpse Husband un Lazy Masquerade labi kanāli kurus es bieži klausos.

Nik, paldies par ieteikumu, man patik tada veida video.
Es atvainojos, ka rakstu bez garumzimem. No tel ta vieglak un atrak.
Draugs izlasija so diskusiju jo biju atstajusi vala, pastasija man so to sevis piedzivotu un atlava atstastit ja velos.
Vini nesen bija ievakusies lauku maja, vinam skiet bija gadi 10 varbut.
Vina istaba atradas gaitena gala un gaitenis bija gars un vienmer dregns. Katru vakaru, ejot uz istabi, vins atri taja ieskreja un durvis ciet. Vienu vakaru iegajis istaba. Ta ka vinam patika lasit gramatas, lasisana nereti ievilkas lidz naktij. Lasijis gramatu un sadzirdejis solus gaiteni. Nodomajis, ka kads no gimenes. Bet soli ka mazu bernu solisu dipona.
Protams neoumligi, bet sev iestastijis, ka gan jau vecaki vai maasa. Tacu solus dzirdejis skiet stundu no vietas. Piegajis pie durvim, pielicis tam ausi un klausijies kas notiek. Ka pielicis ausi pie durvim, izklausijas, ka kads pieskreja pie durvim un no otras puses klausas. Protams satraukus, atravis durvis vala un tur neviena. Tikai durvju prieksa staveja viens no vina zabakiem. Protams varbut maasa aazeja, bet tas vinu esot traumejis. :)
Velak jau pusaudza vecuma gimene uzcela jaunu maju uz citas, sagruvusas majas pamatiem. Pareizak sakot visus pamatus noardija un cela visu sakot no nulles. Sakuma kad maju saka apdzivot, apkartne vel nebija ta iekopta. Seta bija veca kuuts, no akmeniem celta. Visiem bija ieteikts tur neiet jo nedrosa eka. Protams pusaudziem aizliegums ir zala gaisma. Kad vecaku nebija majas, vins gudrnieks sarikojis mazu tusinu. Un kur? Vecaja kuuti. Bijusi 5 puisi. Sedejusi, pipejusi, iedzerusi. Sadomajusies izsaukt melno damu. Nemusi mates spoguli, nolikusi kleeti uz gridas un akstoties visadus buramvardus teikusi. Neka protams nenotika. Turpinajusi tapat plapat. Un peksni troksnis tads, ka visi salekusies. Spogulis saspradzis. Bet visi tacu mierigi sedejusi. Panika vegusi ara un domajusi kaa matei paakaidrot kas ar vinas lielo spoguli noticis. Kops tas reizes kaju vairs tur nespera. Velak kleti nojauca.

Sadomajusies izsaukt melno damu

O jā, kādreiz tā bija populāra nodarbe. :-D
Kādai būtu stāsti par šo?

Atceros, ka bērnībā kopā ar pārējiem sētas sīčiem, mēginājumi izsaukt "melno dāmu" bija iecienīta nodarbe :-D Gājām lejā pagrabā to darīt, lai baisāk. Tiesa, mums nekad tas neizdevās, jo parasti lielie bērni bija tur iegājuši no otras puses un tad centās biedēt mūs, izdodot visādas skańas, un mēs, protams, panikā laidāmies ārā. Bet nostāstus gan esmu dzirdējusi no citiem-tad tie paši spogułi plīsuši, tad kāds sācis smakt, cits jutis ko mististisku tuvumā, bet jau sen sapratu, ka tas viss bija viens liels bullshits :-D

Ja,melnas damas izsauksana agrak bija topa musu kompanija.Atceros,ka draudzene palika pie manis pa nakti un izdomajam izsaukt melno damu,izdarijam visu ka nakas,bet nekas nenotika.Taja nakti gulejam kopa,nakts vidu draudzene mani saka modinat un teica,ka vinu kads ir znaudzis.Ta nu negulejam lidz ritam.Pec tam draudzene teica,ka vinai uz kakla bijusi zilumi vai kautkas tads,lai gan es to neieveroju.Nu nez,cik tur taisnibas par to znaugsanu un zilumiem.:-D

Vel viens stasts!Masa ar draudzenem guleja sienas skuni,ari izsauca melno damu,taja bridi nekas nenotika.Aizgaja gulet un pamodas no tadam ka skrapesanas skanam uz griestiem.Riktigi izbijas un izskreja no skuna,nakamaja rita,kad gaja pakal segam,ieveroja,ka uz griestiem un sienam tadi skrapejumi,taka kads ar naziem vai lielajam
daksam ir skrapejies.Sis gan man likas baisi,jo masa par mani 4 gadus vecaka un liekas,ka nebutu vinai isti jegas melot.Ta vismaz domaju berniba,bet tagad jau liekas,ka vina vienkarsi gribeji mani sabiedet!:-D:-D:-D

Nekas, izņemot klauvējienus logā, kad neviens nebija aiz loga, un ēna, kas aizet gar logu, nav bijis īpaši šausmīgs. Bet arī tie varbūt bija tikai mani iedomu tēli. Nu šausmīgākais bija miega paralīzes tēli, bet tie arī bija tikai psiholoģiskie māņi.:-D
Taisni žēl, bet, palasot šos stāstus, pārgāja vēlēšanās jelkad ko tādu ieraudzīt vai dzirdēt. Ja dzirdētu, tad droši vien aizbēgtu kā velns no krusta no tās vietas.:-D
Diskusijas tēma lieliska, vēl pāris dienas atpakaļ ienāca prātā, ka būtu forši palasīt vēl tādus stāstus.(l)

Klasika - klauvēšana pie durvīm, kuras atverot neviena nav. Tā kā koku zari durvīm nav pat tuvumā un nav arī iespēju klauvētājam nemanītam aizšmaukt, loģisks izskaidrojums šiem gadījumiem nav radies joprojām. Zinu tikai, ka veci ļaudis piekodina uz mistiskiem klauvējieniem durvis vaļā nevērt - vai nu nāve, vai nu nemierīgas dvēseles klauvējot, nevajagot laist iekšā.
Kad ome nomira, kādu laiku viņas istabās bijuši dīvaini trokšņi, vienreiz pat mamma konstatējusi, ka deg gaisma, lai gan viņa tur jau pāris dienas nebija gājusi. Tad esot palicis ļoti neomulīgi, bet saņēmusies un aizgājusi izslēgt. Pat es tur jūtos dīvaini, ir sajūta, ka kāds no tām istabām caur logu vēro un pašās istabās ir klātbūtnes sajūta. Jāpiebilst, ka ome nebija no mīļajām ucipuci omītēm un pirms nāves ilgi slimoja.
Bet vispār, šī ir šausmīga tēma - vakar lasīju tieši krēslas stundā un vienu brīdi palika pavisam baisi :D

Pati tā īsti ar gariem neesmu sastapusies, tikai tik cik sapņos esmu saņēmusi zīmes no radiem, kas arī ir interesanti. Pārbaudot informāciju, tā apstiprinājās.
Omai bija gadījums, ka ejot mājās un esot jau teju pie mājas sliekšņa, ievēroja, ka abās istabās deg gaisma. Dzīvo viena. nodomāja, varbūt dēls no Ārzemēm atbraucis.. kad uzlika kāju uz mājas sliekšņa, abās istabās reizē gaisma esot izdzisusi.
Tāpat oma saka, ka pie viņas sapnī bieži nākot meitene kaut kāda. Skatās uz viņu un smaida. :D
Bet omas dēls stāstīja, ka esot reiz redzējis tajā dzīvoklī kaut ko ātri pazibot garām un ieskrienot tualetē. :D

Spokiem neticu, bet ienācu paskatīties cik labi stāstnieki jūs esat. :D Pirmā vieta Nikam. :-P

TheOatMeal iesāka par tiem sapńiem un es atcerējos vienu tādu dīvainu sapni, kuru redzēju pirms gadiem 7iem un man tam joprojām izskaidrojuma nav. Tikko biju iepazinusies ar draugu un sanāca tā, ka vińa vectēvs gulēja uz nāves gultas un vienmēr, kad draugs pie vińa aizbrauca, vińš jautāja, kāpēc es nekad neatbraucu līdzi, jo vińš dikti gribētu mani redzēt. Pāris nedēłu laikā vińa vectēvs nomira, neatceros, kāpēc, bet es uz bērēm netiku. Pēc kāda laika sapnī redzēju vecu vīru, kurš nāca pie manis smaidīdams un stādījās priekšā kā drauga opis. Sapnī redzēju nu tik skaidru siluetu, ka pēc tam atstāstīju visu draugam un vińš bija šokā, jo precīzi no sapńa noraksturoju vectēva izskatu un pat drēbes, kaut nekad dzīvē, pat ne bildēs nebiju vińu redzējusi.

Mc.Queen- Kamēr nav bijusi saskarsme tikmēr tam netic, bet kad izjūti to uz savas ādas tad domas mainās. Nenoliedzu ka liela daļa varbūt ir smadzeņu izstrādāti triki, bet to jau nekad nevar zināt.
Atzīšos esmu labs stāstnieks:-D, bet tomēr stāstu patiesību;-)

Mums lauku mājā reizēm notiek dīvainas lietas. Vienreiz bēniņos, vēlā nakts stundā radās tāds troksnis, it kā kāds ar milzīgu bomi pa zemi sistu.Bijām ar mammu divatā toreiz, pārbijāmies ne pa jokam. Varbūt, ka tai skaņai bija kāds racionāls izskaidrojums, bet nekas nenāca prātā. Tad vienreiz tajā pašā mājā uz galda stāvēja lielais ūdens bačoks, kas vienkārši pats no sevis uz līdzenas vietas apgāzās. Tā it kā kāds to būtu pienācis un apgāzis.
Vispār forša diskusija, stāstiet vēl. :)

Par melnas damas izsauksanu. Atcetos sikai esot, mes mazs barins bernu, pie viena puisela dzivokli izdomajam paakstities. Aizveram aizkarus, atceros, ka ta bija saulaina vasaras diena, aizveram istabai durvis. Puika kurs bija drosmigakais un visu uztvera ka lielu joku, piegaja pie spogula un saka ar rokam ro dauzit, kliedzot kautko apmeram tada stila-debila melna dama, paradies. Un protams smejas, smejamies lidz. Loti ilgi nekas nenotika. Likam degisas sveces iepretim spogulim. Atveros pat bija doma iedurt ar adatinu pirkta un smeret asinis uz ta, bet to gan neizdarijam..jo nevarejam atrast adatu :) Atceros, ka saka kreslot, istaba palika vel tumsaka. Un bridi kad jau pavisam atslabusi vijam, istabai biezie aizkari izkustejas. Protams mums lielas bailes, aizakrejam prom ka petardi pakala dabujusi. Tagad domajot varbut kautkur caurvejs, varbut aizkari kautkur bija aizkerusies un velak tadel izkustejas. Katra zina bija baisi.
Viens stasts ir tads kad nesaprotu, kas vispar notika. Tas pavisam nesen, nedelu atpakal. Man ir kakene, loti ziperiga. Sezu divana skatos tv, vakars, tumss, lampu neesmu ieslegusi un istaba kresla. Kakene pienak man klat un skatas uz mani. Samiloju, si turpina sedet. Peksni ka aptrakusi aiznesas prom. Bet nereageju jo vina ta parasti spelejas. Pec briza klusinam piezogas klat, atkal ielec divana un apsezas blakus, skatas man virsu. Un tam sekoja nenormali skals snaciens un uzmests kupris, joprojam skatoties man virsu. Omuligi nebija :)

Par so gan padomas man visi nav majas vai varbut domam liels speks. Nesen caali, neredzemas pasaules sadala, izlasiju par kautkadu Robertu, apsestu lelli. Cilveki no visas pasaules braucot to apskatit, pirms fotografet, jauta lellei atlauju vai drikat to darit. Un sis muzejs (?) kur lelle atrodas, nepartrauki sanem vestules no apmekletajiem, cik loti vinu dzives sagajusas greizi kops apskatija so lelli un bez atlaujas to nofocejusi. Atveru youtube video par so noladeto lelli Robertu un mani aokeja komentari. 99% komentaru ir atvainosanas sai lellei jo atlavusies skatities video bez atlaujas prasisanas. Konkretais video ir vairak ka gadu vecs, komentari loooti daudz un no daudzam pasaules valstim. Atceros, ka pasmejos u noskatijos video. Un tas pasas dienas vakara smagi iegriezu pirksta, velak loti sapigi ataitu elkoni. Es nepavisma neesmu neveikla un loti , loooti reti kad tads ar mani gadas. Atceros, ka nosmejos, laikam Roberts vainigs, un bridi kad to iedomajos, atkartoti iesnapu sev pirktaa. Nu sauciet mani par traku :D :)

Laikam paldies dievam jāsaka, bet tādas lietas kā jūs stāstat, nav pieredzētas, bet vienmēr patīk lasīt.
Man ir tikai viens tāds ko skaidri atceros, tikai nezinu kāpēc vienmēr esmu mēģinājusi sevi ieskaidrot, ka tās ir tikai iedomas.
Kad man bija 6 gadi, ziemā nomira vectēvs, kas dzīvoja ar mums. Bērns kā bērns, īpaši neatceros kā uztvēru, bet uz bērēm biju. Tad nu pēc kādiem 6mēn, kad laukā vasara, saule spīd, mēs ārā pie mājas dauzamies, es kaut kā pēkšņi sāku skatīties uz paģīšiem un hops - reku mans vectēvs nāk un ieiet tur, kur tai laikā dzīvojām. Mums tieši pēc kādas nedēļas bija ieplānots pārvākties uz lielaku dzīvokli blakus kāpņutelpā. Es atceros, ka riktīgi apstulbu, bet turpināju skatīties uz to pusi. Pēkšņi viņš iznāk no kāpņutelpas un iet uz mūsu jauno dzīvokli, apstājas, pagriežas pret mani, pasmaida, pamāj un ieiet jaunajā kāpņu telpā. Es vēl ļoti ilgi sēdēju un gaidīju, bet viņš tā arī neiznāca. Pēc tam es ļoti negribēju pārvākties, jo man bija reāli bail.
Tagad domājot, es nesaprotu, negribās ticēt, ka tas tiešām notika, bet to iztēloties būtu muļķīgi, jo bija jau krietns laiciņš pagājis, kopš vectēvs nomira, tīri tā domājot, kāpēc lai es ko tādu iedomātos pēc tik ilga laika?!