Vai jūs sabarat?

Mēs te cīnamies.
Lielkoties visi ēdieni ir negaršīgi pat nepagaršojot. Arī tie kurus no bērnības ir ēdis.

Tas ir normāli , es atceros sevi bērnībā , man šķiet vienu brīdi , gāja 4 ēdieni pa riņķi un tā ļoti ilgu laiku :-D:-D

Es vispār nesaprotu ko šeit nozīmē "līst pie vadiem"? :-O Normāli elektroierīču vadi nevienam nav bīstami un "lai dabūtu štromi" parastā kontaktā ir vielaicīgi jāiebž 2 naglas, pirkstu bāšana ir pilnīgi nekaitīga. Savukārt, ja jums mājās kaut kur karājas neizolēta elektroinstalācija, tad pa pakaļu vajag jums nevis bērnam. (e)

Jā, es arī iedomājos līšanu pie vadiem. Jā, cits bērns varbūt uzreiz saprot - nē, nē, cits varbūt par spīti gribēs pirksteļus iebāzt.
Un ar uzšaušanu pa dibenu es nedomāju to darīt 7, 8 vai pat 5 gadu vecumā, bet tad, kad īsti vēl izskaidrot nevari, kāpēc nedrīkst. Varat saukt mani par topošo slikto māti, bet man tā nebūt nešķiet vardarbība, bērna psihes traumēšana un neuzticības vairošana.

Apple_pie, ja tu runā par līšanu pie vadiem, iespējams, pie vainas ir tas, ka tev nav bijis pietiekami daudz saskarsmes ar bērniem, un tu gluži vienkārši nezini, kādi viņi ir. Ne trīsgadnieks, ne divgadnieks, un arī ne gadu vecs mazulis nav tik stulbi, lai neko nesaprastu. Jā, varbūt nesapratīs, kā tieši elektrība darbojas un var viņam kaitēt, bet vārda "nedrīkst" nozīmi gan iemācīsies. Vienkārši ir muļķīgi domāt, ka viņš, trīs reizes dzirdējis, mūžīgi iegaumēs un klausīs, un ja pēc tam dara vēl, tad ir izlaidies spītnieks, kuram vajag sadot. Ir vajadzīga pacietība, un nenāk par ļaunu arī painteresēties, kā veidojas bērna izpratne par pasauli, kā darbojas bērna smadzenes, atmiņa. Arī man ir bijis tā, ka bērns, dzirdot vārdu "nedrīkst", smaida, speciāli dara vēl un vēro manu reakciju, bet tā ir pilnīgi normāla daļa no attīstības procesa, un lai es viņam par to sistu, tur man pašai būtu jābūt ar apdauzītu galvu.

Wee.
Mēs te cīnamies.
Lielkoties visi ēdieni ir negaršīgi pat nepagaršojot. Arī tie kurus no bērnības ir ēdis.
Piemēram vienā dārzinā deva biezpienu ar cukuru. Pagāja kāds laiks kamēr pieradināju atpakaļ bez cukura.

Runa gan bija par situāciju, kad bērns manipulatīvi ar ēdiena mētāšanu cenšas tikt pie sava. Tas, šķiet, bija skaidri saprotams.

Vecāki bieži pārprot sava bērna uzvedību, bet ja nu tas tiešām tā ir, tad problēma ir pašos vecākos, kas šādu uzvedību ir ielaiduši.
Tas savs, visbiežāk gan ir vecāku uzmanība, viņam jau svarīgi, ka šajā procesā ar viņu ir kopā, nevis vecāki kaut kur tur virtuvē darbojas.
Un mans bērns speciāli ēdienu nav metis lejā, pāris reizes karotīti, necēlu, ēda ar pirkstiem, saprata ka ar karotīti foršāk, nemeta vairs lejā.

a viņai sākas nezinu-no dārziņa vai vēl kur-visi tie man tas negaršo, tas ir pretīgs, fui, pē.

Tieši no dārziņa, manam arī tāpat bija.

mana tieši otrādi mājās neko sakarīgu neēd , bet dārziņā visu ēd... :-D:-D:-D

Besame.
Mams arī nekad nav metis ēdienu, tikai tik cik nokrīt ēdot, bet bija karotītes mešana, kad bija pavisam maziņš.
Vispār mazi bērniņi ēd baigi veselīgi un kārtīgi kamēr nesāk iet bērnudārzā. Viss ir garšīgs un nekas nav pretīgs :D
Bija saklausījies ka tas un tas nav garšīgs un iemācījies atraugaties. Pats labākais jauno mākslu ( atraugu ) iepazīt sabiedriskā vietā :D

Apple pie

Man patīk, ka to visu pagriež tā, ka es viņu "sitīšu". Jā, ja pēc vairākkārtējiem lūgumiem un uzmanības novēršanas mēģinājumiem nekas nemainītos, iespējams, es ar plaukstu uzsistu pa dibenu un skaļi pateiktu, ka nedrīkst (lasi - sitīšu).
Piemēram, daudzi bērni ēdienu mētā pa zemi, īpaši, kad kaut ko grib no mammas dabūt, tas man arī neliekas pieņemami.

Hmm, var jau to nosaukt par "iedunkāšanu", "uzšaušanu", "iepliķēšanu" un vēl kaut kā, bet fakts paliek tāds, ka bērns Tevi nerespektē. Kāpēc tā ir, ne man spriest, bet respektu var atgūt arī bez sišanas.
Mazam bērnam tas ir normāli, jo visi apkārtējie viņaprāt ir "paredzēti" viņa vajadzību nodrošināšanai, par ko viņš nekautrējas ar raudāšanu paziņot. Augot viņš pamazām saprot, ka ģimenē nav galvenais (ja vien vecāki ir normāli) un tā ir vecāku loma, piešķirt viņam vietu kur viņš jūtas komfortabli - nejūtas apspiests, iebaidīts utt. un tajā pat laikā viņam neļauj uzkundzēties un nerēķināties ar citiem.
Ir tik daudz veidu, kā nepieļaut mazā pavēlnieka bezpridjelu mājās un tur nevajag sist.
Ja bērns ēdienu mētā, lai kaut ko dabūtu - tas nozīmē, ka mamma jau ir nofeilojusi un nav sekojusi pareiza reakcija pēc pirmajām tādām reizēm. Tāpat kā ar histērijām, tā ir ielaista problēma...

Es tā sāku domāt - man bērns nekad nav mētājis ēdienu. Nu tā, ka viņam iedodu pusdienas un viņš tās nomet uz zemes. :-D
Un par sacūkošanu, vienmēr rādu, ka jāsatīra aiz sevis, sevi pašu. Sākumā, protams, ar to viņa tīrīšanu vēl netīrāks, bet ar laiku jau viss pa smuko. Piekritīšu, ka jamāca, jāstāsta, jārāda piemērs savam bērnam un tīri labi bez bērziņkunga var iztikt. Nu un plus jābūt pacietībai un stipriem nerviem.

Par to ēdienu tagad atcerējos, mums radiem meitene kādi pieci gadi, visi ēd, viņai arī noliek šķīvi ar to pašu ēdienu, a viņai sākas nezinu-no dārziņa vai vēl kur-visi tie man tas negaršo, tas ir pretīgs, fui, pē. Māte vienkārši atņēma šķivi-ja negribi, neēd, uzreiz pēc tam bija no meitenes nē, es ēdīšu, man garšo. Mamma pateica Tu teici, ka tas ir pretīgs, atdevām sunim, viņam garšoja Meitene sēdēja tāda sapūtusies, mamma iedeva to ēdienu, pajautāja, vai nav pretīgs, vai ēdīs un viss-bērns ēd un ne vārda.

es arī tā saku un tad viņa skatās uz mani dīvaini

Vai ne :D
Par laimi is periods mums jau ir pārdzīvots.
Šobrīd ir apvanošanās periods - sapūšās, rokas sakrusto un uz savu istabu.

Mazulim ēdiena iepazīšanas procesā un koordinācijas trūkuma rezultātā bieži viss atrodas ne-uz-šķīvja, piemēram, pankūku gabaliņiem pilna virtuve, bet pats laimīgs un priecīgs Ar laiku runājot un stāstot iemācās neko nemest uz zemes

Vēl mazulim tā ir spēle : nomets un skatīties kā pacēļ :D

Mana draudzene savam brālēnām bērnudārzā teica: "Aij, kā tu smuki dziedi, padziedi man vēl!" :D

Tu vēl nokrīti gar zemi un pavārties. Būs efektīvāk

es arī tā saku un tad viņa skatās uz mani dīvaini :D :D :D

man arī , tapēc spēles ar ēdienu nav atļautas , ja sāk cūkoties šķīvis nost un viss. Pāris reizes šadas rīcības sekas bija vārtišanās pa zemi un histēriska kliegšana , bet uz mani tas nestrādā ... Meita to tagad perfekti zin, ka tādā veidā neko nepanāks , ja saku nē , tad tas to arī nozīmē ....

:D
Manējam dažreiz arī uznāk niķis ar ietiepšanās. Parasti atbildu : Tu vēl nokrīti gar zemi un pavārties. Būs efektīvāk 8-)
Es parasti nelamājos, bet nopūšos un paskaidroju kāpēc tā nevajadzētu darīt.
Piemēram nesen laukos apgrieza visas avenes. Saku ka tā nevajadzēja darī, jo mazāk ogas būs. Vai : nezāģē ābeli. Savādāk tev nebūs kur rāpties, šūpoties un āboli arī nebūs. Ja gribi zāģēt ej tur -> .

Es arī to ēdienu vienkārši ņemtu nost un teiktu, lai iet spēlēties, ja negrib ēst!
Ja tiešām būtu tik izsalcis, tad nebūtu laika nodarboties ar muļķībām un pāris stundās arī bada nāvē nenomirs. Kad gribēs ēst, tad ēdīs, nevis cūkosies!
Kad manējais grib ritīgi ēst, tad stāv man pie kājas ar vaļā muti un neatkāpjas ne soli, kamēr nav paēdis. A, kad negrib, tad atskrien pēc vienas karotītes, aiziet paspēlējas, un tad atkal atskrien pēc kādas karotītes ēdamā. Nu, tas tā notiek, kad neesam mājās un nav barošanas krēsla, jo tur viņš man smuki ēd, nenovēršoties no darāmā.

Mazulim ēdiena iepazīšanas procesā un koordinācijas trūkuma rezultātā bieži viss atrodas ne-uz-šķīvja, piemēram, pankūku gabaliņiem pilna virtuve, bet pats laimīgs un priecīgs. Ar laiku runājot un stāstot iemācās neko nemest uz zemes

Runa gan bija par situāciju, kad bērns manipulatīvi ar ēdiena mētāšanu cenšas tikt pie sava. Tas, šķiet, bija skaidri saprotams.

Piemēram, daudzi bērni ēdienu mētā pa zemi, īpaši, kad kaut ko grib no mammas dabūt, tas man arī neliekas pieņemami.

man arī , tapēc spēles ar ēdienu nav atļautas , ja sāk cūkoties šķīvis nost un viss. Pāris reizes šadas rīcības sekas bija vārtišanās pa zemi un histēriska kliegšana , bet uz mani tas nestrādā ... Meita to tagad perfekti zin, ka tādā veidā neko nepanāks , ja saku nē , tad tas to arī nozīmē ....

ļoti bieži bērns neizprot, par ko atrāvies.

Da labi :D
Tiešām...nevajag bērnus pataisīt par jēlām olam, kas neko nevar, neko nesaprot, ir tik vāji un nevarīgi. Bèrni saprot daudz vairāk nekà pieaugušie domā un arī manipulēt iemācas ļoti ātri.
Sista un pērta neesmu, vispār biju paklausīgs un ideāls bērns laigan bišk izlutināta, kas arī bija cēlonis manām niķošanās reizēm, pāris reizes arī tika pacelta balss un pateikti stingrāki vārdi no vecāku puses, un vienmēr esmu sapratusi ko esmu izdarījusi un kāpēc ir bijusi šāda vecāku reakcija, nebiju jau atpalikusi.
Bet viss atkarīgs no audzināšanas jau pamatā..ja tā būs pareiza, tad arī histērijas, kliegšanas, veikalā krišanas gar zemi nebūs. Bērns ko tādu var mēģinat vienu, divas reizes, ja būs pareiza vecāku reakcija tas neatkārtosies.
Vispār bezjēdzīgi par šo diskutēt..jaaudzina jau pašā saknē, sišanas, kliegšanas, histērijas utt ir jau sekas tam, ka kaut kas ir darits nepareizi...un visticamāk tà arī tas turpinās.
Esmu pamanījusi, ka vecàki vispār nevēlas, negrib atzit, ka kaut ko ir darijuši nepareizi...vainos visu citu, meklès attaisnojumus utt. Bet sevi nekad nevainos vai vispār atteiksies saskatīt problēmu.

daudzi bērni ēdienu mētā pa zemi, īpaši, kad kaut ko grib no mammas dabūt, tas man arī neliekas pieņemami.

Mazulim ēdiena iepazīšanas procesā un koordinācijas trūkuma rezultātā bieži viss atrodas ne-uz-šķīvja, piemēram, pankūku gabaliņiem pilna virtuve, bet pats laimīgs un priecīgs :-D Ar laiku runājot un stāstot iemācās neko nemest uz zemes :-P