Vai jūs sabarat?

Man patīk, ka to visu pagriež tā, ka es viņu "sitīšu". Jā, ja pēc vairākkārtējiem lūgumiem un uzmanības novēršanas mēģinājumiem nekas nemainītos, iespējams, es ar plaukstu uzsistu pa dibenu un skaļi pateiktu, ka nedrīkst (lasi - sitīšu).
Piemēram, daudzi bērni ēdienu mētā pa zemi, īpaši, kad kaut ko grib no mammas dabūt, tas man arī neliekas pieņemami.

in da cosmo style
Ja tu nesit bērnu viņš ir izlaists , ja sit , tad noteikti nav ne izlaists , histērijas taisa :D :D

Apple_pie
Tu sitīsi divgadnieku - trīsgadnieku, jo viņš mēģina ielīst kur nevajag un savādāk Tu ar viņu komunicēt neproti? (t) Tev nešķiet, ka pret tik mazu bērnu nedarbiem var nodrošināties savādāk?

Undiya, es arī gluži nebiju domājusi ,ka dauzīšana ir izeja :)

Nu tad lūdzu, priecājies pēc tam pats, ka netiec galā un bērns tik spēj manipulēt, redzot, ka izpildi visas viņa prasības..

Tikt galā var arī savādāk. Es jau tagad neļauju neko izspiest ar asarām. Nedrīkst un viss, atņemu, noņemu un nesu prom rādīt citas lietas.
Viņš jau tagad saprot un arvien mazāk un mazāk līmējas gar grīdu, un arvien ātrāk pārstāj bļaut.
Manuprāt, ja jau šajā posmā izlaiž bērnu un ļauj tam saprast, ka raudāšana palīdzēs tikt pie kārotā, tad nav jābrīnās, ka bērns spekulēs arī turpmāk!
Vot, pēc tam jau noteikti nekas cits kā sišana un draudēšana neatliek.

Es neko nedarīju, tiešām :) :-D

Ja neuzšaus tuvākais, tad uzšaus kāds cits.

Jā, es arī iedomājos līšanu pie vadiem. Jā, cits bērns varbūt uzreiz saprot - nē, nē, cits varbūt par spīti gribēs pirksteļus iebāzt.
Un ar uzšaušanu pa dibenu es nedomāju to darīt 7, 8 vai pat 5 gadu vecumā, bet tad, kad īsti vēl izskaidrot nevari, kāpēc nedrīkst. Varat saukt mani par topošo slikto māti, bet man tā nebūt nešķiet vardarbība, bērna psihes traumēšana un neuzticības vairošana.

Sist man neviens nav sitis, mājās tik zināju, ka tētim stāv plauktiņā siksna, respekts bija ļoti liels.
Šokā vecāki bija uzzinot, ka b/d audzinātāja bija uzšāvusi man pa dupsi :-D:-D:-D

Nu, es dažreiz paaugstinu balss toni, kad sīkais lien pie kontaktiem, jo ja normāli saku "nedrīkst", tad viņš pat neatskatās. Bet ne jau bļaujot, vienkārši skaļā tonī "nē, nē, nē - nedrīkst!" Tad viņš man sāk rāties pretī un pievēršas citām lietām, kas ir tuvumā.
Bet pa dibenu sist tiešām nav normāli. Ne stipri, ne vāji. Es tomēr atceros vienu reizi, kad ome man tiešām viegli uzšāva pa pakaļu un es jutos TIK aizvainota. Domāju kā man kāds tā var izdarīt?!

Un jā, arī uzšaušana pa dibenu ir vardarbība

Mhm, kā kura izpratnē.
Man te rados viens klinģeris aug, izlutināts līdz pēdējam, jo māte ir aizliegusi ko vispār tēvam teikt vai nedo Die uzsaut pa dupsi. Nu tad lūdzu, priecājies pēc tam pats, ka netiec galā un bērns tik spēj manipulēt, redzot, ka izpildi visas viņa prasības..

Vai nešķiet, ka mazliet pārspīlējat? Nu jau balss pacelšana un uzšaušana pa dibenu tiek traktēta kā bērna nodošana... ka viņam nekad nebūs uzticības dzīvei. Sorry, bet man tas liekas viens liels pārspīlējums.

Nezinu, man personīgi vardarbība nešķiet normāla, neatņemama dzīves sastāvdaļa. Un jā, arī uzšaušana pa dibenu ir vardarbība. Kādā situācijā, tavuprāt, to vajadzētu pielietot? Par sekām, kādam varbūt tas atstās mazākas sekas, kādam - lielākas.

Vai nešķiet, ka mazliet pārspīlējat? Nu jau balss pacelšana un uzšaušana pa dibenu tiek traktēta kā bērna nodošana... ka viņam nekad nebūs uzticības dzīvei. Sorry, bet man tas liekas viens liels pārspīlējums.

Ļoti bēdīgi. Man kā cilvēkam, kurš bērnībā nav piedzīvojis ne pērienus, ne aurošanu, tas šķiet prātam neaptverami. Kā ir jājūtas bērnam, ja viņa tuvākie cilvēki uz viņu kliedz, sit, pazemo un iebiedē?

Ja, ta padomā- kā var gaidīt no bērna uzticību dzīvei, cilvēkiem, pašam sev, ja no mazotnes, viņu nodod tuvakie cilvēki?

Bērna sišana "pēršana" ir vecāku bezspēcības apliecinājums. Nopērt jau arī ir vieglāk, nekā iedziļināties bērna problēmāz, tās izprast un kopīgi mēģināt rast risinājumu

Apple_pie, tas, cik loti traumējoša var būt fiziskā vardarbiba, nav atkarīgs no tā, cik stipri sit. Pietiek viegli uzdot pa dupsi, lai bērns izbīļa dēļ pec tam gadiem raustītu valodu. Par citām sekam nemaz nerunāsim..

Uzsist pa dibenu un pacelt balsi man nešķiet nekas prātam neaptverams. "slānīt "noteikti nē.

Sišanas piekritējiem pēc būtības ir tikai 1 arguments - mani sita, un redz kāds es sakarīgs cilvēks izaugu! Tātad viss ir ok! Nu, no sērijas - mans vectēvs tā ara zemi, tēvs ara un es arī aršu! Šādi cilvēki ir vistipiskākais piemērs tam par ko runājam, ka bērni kopē vecāku uzvedības modeli.

+++
Ļoti bēdīgi. Man kā cilvēkam, kurš bērnībā nav piedzīvojis ne pērienus, ne aurošanu, tas šķiet prātam neaptverami. Kā ir jājūtas bērnam, ja viņa tuvākie cilvēki uz viņu kliedz, sit, pazemo un iebiedē? Kā jau tika minēts, tas ne ar ko neatšķiras no situācijas, kad vīrs sit sievu, jo kaut kas netika izdarīts pa prātam. Interesanti, kādas tad varētu būt tās situācijas, kad bērns būtu "pelnījis" pērienu? :-/

Tā nav pareiza pieeja. Kur paliek mierīga izrunāšanās? Nav risinājums arī kaut ko ierobežot un/vai noņemt nost. Bērnam tā būs liela muiža.. Padzīvo bez un atkal viss sākās no sākuma.... Ar bērniem vajag pa labam un mierīgi. Vardarbība un tamlīdzīgi nav un nebūs labs risinājums, tā drīzāk būs trauma. Dažus labus vecākus var saprast, bet tai pašā laikā nosodīt... Ka domā, ka ar nolamāšanu un tamlīdzīgām metodēm visas problēmas tiks atrisinātas.... :-/

Deco
Tieši tā un es esmu izgājis cauri tieši šo pašu - man gadus vajadzēja, lai tiktu galā ar visu šo bērnības nastu un pārstātu baidīties izmēģināt ko jaunu, baidīties kļūdīties utt. Un godīgi sakot pat nezinu vai vēl kaut kur kādas sekas tāpat nesēž.(t) Ak jā un par perfekcionismu arī 10-niekā. :D :D
Un tas pie tā, ka mani nemaz īpaši nesita. Vairāk vnk neļāva visu ko darīt un iedzina vainas apziņu - ak sasities - nu redz es jau tev teicu nekāp tur, ak divnieku dabūji - nu redz, es jau tev teicu vajag mācīties, un tā tālāk un tā joprojām. Vecāki jau itkā grib labu (lai nekas slikts bērnam nenotiek), bet neapzināti mēģina noņemt no sevis atbildību un vienlaicīgi iepotē bērnam - nedari neko, ja kaut kas noies greizi būsi vainīgs. Un bērns pēc tam baidās kaut ko darīt, riskēt un vēlāk dzīvē ir ļoti daudz problēmu tieši dēļ tā.