Vai jūs sabarat?

Ja neuzšaus tuvākais, tad uzšaus kāds cits.

Es neko nedarīju, tiešām :) :-D

Nu tad lūdzu, priecājies pēc tam pats, ka netiec galā un bērns tik spēj manipulēt, redzot, ka izpildi visas viņa prasības..

Tikt galā var arī savādāk. Es jau tagad neļauju neko izspiest ar asarām. Nedrīkst un viss, atņemu, noņemu un nesu prom rādīt citas lietas.
Viņš jau tagad saprot un arvien mazāk un mazāk līmējas gar grīdu, un arvien ātrāk pārstāj bļaut.
Manuprāt, ja jau šajā posmā izlaiž bērnu un ļauj tam saprast, ka raudāšana palīdzēs tikt pie kārotā, tad nav jābrīnās, ka bērns spekulēs arī turpmāk!
Vot, pēc tam jau noteikti nekas cits kā sišana un draudēšana neatliek.

Undiya, es arī gluži nebiju domājusi ,ka dauzīšana ir izeja :)

Apple_pie
Tu sitīsi divgadnieku - trīsgadnieku, jo viņš mēģina ielīst kur nevajag un savādāk Tu ar viņu komunicēt neproti? (t) Tev nešķiet, ka pret tik mazu bērnu nedarbiem var nodrošināties savādāk?

in da cosmo style
Ja tu nesit bērnu viņš ir izlaists , ja sit , tad noteikti nav ne izlaists , histērijas taisa :D :D

Man patīk, ka to visu pagriež tā, ka es viņu "sitīšu". Jā, ja pēc vairākkārtējiem lūgumiem un uzmanības novēršanas mēģinājumiem nekas nemainītos, iespējams, es ar plaukstu uzsistu pa dibenu un skaļi pateiktu, ka nedrīkst (lasi - sitīšu).
Piemēram, daudzi bērni ēdienu mētā pa zemi, īpaši, kad kaut ko grib no mammas dabūt, tas man arī neliekas pieņemami.

daudzi bērni ēdienu mētā pa zemi, īpaši, kad kaut ko grib no mammas dabūt, tas man arī neliekas pieņemami.

Mazulim ēdiena iepazīšanas procesā un koordinācijas trūkuma rezultātā bieži viss atrodas ne-uz-šķīvja, piemēram, pankūku gabaliņiem pilna virtuve, bet pats laimīgs un priecīgs :-D Ar laiku runājot un stāstot iemācās neko nemest uz zemes :-P

ļoti bieži bērns neizprot, par ko atrāvies.

Da labi :D
Tiešām...nevajag bērnus pataisīt par jēlām olam, kas neko nevar, neko nesaprot, ir tik vāji un nevarīgi. Bèrni saprot daudz vairāk nekà pieaugušie domā un arī manipulēt iemācas ļoti ātri.
Sista un pērta neesmu, vispār biju paklausīgs un ideāls bērns laigan bišk izlutināta, kas arī bija cēlonis manām niķošanās reizēm, pāris reizes arī tika pacelta balss un pateikti stingrāki vārdi no vecāku puses, un vienmēr esmu sapratusi ko esmu izdarījusi un kāpēc ir bijusi šāda vecāku reakcija, nebiju jau atpalikusi.
Bet viss atkarīgs no audzināšanas jau pamatā..ja tā būs pareiza, tad arī histērijas, kliegšanas, veikalā krišanas gar zemi nebūs. Bērns ko tādu var mēģinat vienu, divas reizes, ja būs pareiza vecāku reakcija tas neatkārtosies.
Vispār bezjēdzīgi par šo diskutēt..jaaudzina jau pašā saknē, sišanas, kliegšanas, histērijas utt ir jau sekas tam, ka kaut kas ir darits nepareizi...un visticamāk tà arī tas turpinās.
Esmu pamanījusi, ka vecàki vispār nevēlas, negrib atzit, ka kaut ko ir darijuši nepareizi...vainos visu citu, meklès attaisnojumus utt. Bet sevi nekad nevainos vai vispār atteiksies saskatīt problēmu.

Piemēram, daudzi bērni ēdienu mētā pa zemi, īpaši, kad kaut ko grib no mammas dabūt, tas man arī neliekas pieņemami.

man arī , tapēc spēles ar ēdienu nav atļautas , ja sāk cūkoties šķīvis nost un viss. Pāris reizes šadas rīcības sekas bija vārtišanās pa zemi un histēriska kliegšana , bet uz mani tas nestrādā ... Meita to tagad perfekti zin, ka tādā veidā neko nepanāks , ja saku nē , tad tas to arī nozīmē ....

Mazulim ēdiena iepazīšanas procesā un koordinācijas trūkuma rezultātā bieži viss atrodas ne-uz-šķīvja, piemēram, pankūku gabaliņiem pilna virtuve, bet pats laimīgs un priecīgs. Ar laiku runājot un stāstot iemācās neko nemest uz zemes

Runa gan bija par situāciju, kad bērns manipulatīvi ar ēdiena mētāšanu cenšas tikt pie sava. Tas, šķiet, bija skaidri saprotams.

Es arī to ēdienu vienkārši ņemtu nost un teiktu, lai iet spēlēties, ja negrib ēst!
Ja tiešām būtu tik izsalcis, tad nebūtu laika nodarboties ar muļķībām un pāris stundās arī bada nāvē nenomirs. Kad gribēs ēst, tad ēdīs, nevis cūkosies!
Kad manējais grib ritīgi ēst, tad stāv man pie kājas ar vaļā muti un neatkāpjas ne soli, kamēr nav paēdis. A, kad negrib, tad atskrien pēc vienas karotītes, aiziet paspēlējas, un tad atkal atskrien pēc kādas karotītes ēdamā. Nu, tas tā notiek, kad neesam mājās un nav barošanas krēsla, jo tur viņš man smuki ēd, nenovēršoties no darāmā.

man arī , tapēc spēles ar ēdienu nav atļautas , ja sāk cūkoties šķīvis nost un viss. Pāris reizes šadas rīcības sekas bija vārtišanās pa zemi un histēriska kliegšana , bet uz mani tas nestrādā ... Meita to tagad perfekti zin, ka tādā veidā neko nepanāks , ja saku nē , tad tas to arī nozīmē ....

:D
Manējam dažreiz arī uznāk niķis ar ietiepšanās. Parasti atbildu : Tu vēl nokrīti gar zemi un pavārties. Būs efektīvāk 8-)
Es parasti nelamājos, bet nopūšos un paskaidroju kāpēc tā nevajadzētu darīt.
Piemēram nesen laukos apgrieza visas avenes. Saku ka tā nevajadzēja darī, jo mazāk ogas būs. Vai : nezāģē ābeli. Savādāk tev nebūs kur rāpties, šūpoties un āboli arī nebūs. Ja gribi zāģēt ej tur -> .

Tu vēl nokrīti gar zemi un pavārties. Būs efektīvāk

es arī tā saku un tad viņa skatās uz mani dīvaini :D :D :D

Mana draudzene savam brālēnām bērnudārzā teica: "Aij, kā tu smuki dziedi, padziedi man vēl!" :D

Mazulim ēdiena iepazīšanas procesā un koordinācijas trūkuma rezultātā bieži viss atrodas ne-uz-šķīvja, piemēram, pankūku gabaliņiem pilna virtuve, bet pats laimīgs un priecīgs Ar laiku runājot un stāstot iemācās neko nemest uz zemes

Vēl mazulim tā ir spēle : nomets un skatīties kā pacēļ :D

es arī tā saku un tad viņa skatās uz mani dīvaini

Vai ne :D
Par laimi is periods mums jau ir pārdzīvots.
Šobrīd ir apvanošanās periods - sapūšās, rokas sakrusto un uz savu istabu.

Par to ēdienu tagad atcerējos, mums radiem meitene kādi pieci gadi, visi ēd, viņai arī noliek šķīvi ar to pašu ēdienu, a viņai sākas nezinu-no dārziņa vai vēl kur-visi tie man tas negaršo, tas ir pretīgs, fui, pē. Māte vienkārši atņēma šķivi-ja negribi, neēd, uzreiz pēc tam bija no meitenes nē, es ēdīšu, man garšo. Mamma pateica Tu teici, ka tas ir pretīgs, atdevām sunim, viņam garšoja Meitene sēdēja tāda sapūtusies, mamma iedeva to ēdienu, pajautāja, vai nav pretīgs, vai ēdīs un viss-bērns ēd un ne vārda.

Es tā sāku domāt - man bērns nekad nav mētājis ēdienu. Nu tā, ka viņam iedodu pusdienas un viņš tās nomet uz zemes. :-D
Un par sacūkošanu, vienmēr rādu, ka jāsatīra aiz sevis, sevi pašu. Sākumā, protams, ar to viņa tīrīšanu vēl netīrāks, bet ar laiku jau viss pa smuko. Piekritīšu, ka jamāca, jāstāsta, jārāda piemērs savam bērnam un tīri labi bez bērziņkunga var iztikt. Nu un plus jābūt pacietībai un stipriem nerviem.

Apple pie

Man patīk, ka to visu pagriež tā, ka es viņu "sitīšu". Jā, ja pēc vairākkārtējiem lūgumiem un uzmanības novēršanas mēģinājumiem nekas nemainītos, iespējams, es ar plaukstu uzsistu pa dibenu un skaļi pateiktu, ka nedrīkst (lasi - sitīšu).
Piemēram, daudzi bērni ēdienu mētā pa zemi, īpaši, kad kaut ko grib no mammas dabūt, tas man arī neliekas pieņemami.

Hmm, var jau to nosaukt par "iedunkāšanu", "uzšaušanu", "iepliķēšanu" un vēl kaut kā, bet fakts paliek tāds, ka bērns Tevi nerespektē. Kāpēc tā ir, ne man spriest, bet respektu var atgūt arī bez sišanas.
Mazam bērnam tas ir normāli, jo visi apkārtējie viņaprāt ir "paredzēti" viņa vajadzību nodrošināšanai, par ko viņš nekautrējas ar raudāšanu paziņot. Augot viņš pamazām saprot, ka ģimenē nav galvenais (ja vien vecāki ir normāli) un tā ir vecāku loma, piešķirt viņam vietu kur viņš jūtas komfortabli - nejūtas apspiests, iebaidīts utt. un tajā pat laikā viņam neļauj uzkundzēties un nerēķināties ar citiem.
Ir tik daudz veidu, kā nepieļaut mazā pavēlnieka bezpridjelu mājās un tur nevajag sist.
Ja bērns ēdienu mētā, lai kaut ko dabūtu - tas nozīmē, ka mamma jau ir nofeilojusi un nav sekojusi pareiza reakcija pēc pirmajām tādām reizēm. Tāpat kā ar histērijām, tā ir ielaista problēma...