Vai jūs sabarat?

aņem pērienu un no tā tiek mācīts, kā rīkoties nevajadzētu

muļķības , bērns iemācās , ka taisnība ir tam kurš ir stiprāks ....

Es domāju,ka cilvēkam,kuram nav bērnu vispār nebūtu jāmāca kā tos bērnus audzināt,jā izteikt viedokli lūdzu,bet mācīt nekādā gadījumā.
Neesmu par bērnu sišanu,jo tā arī ir,ka bērns iemācās to,ka taisnībam ir tam,kurš stiprāks.Ir bērnam jāiemāca,ka vecāki ir jāciena un jāklausa,bet sišana jau nav variants,ir arī citi efektīgāki veidi. Manu acu priekšā aug divi bērni,māsas vecākā meita un jaunākā. Vecākajai viss tika ļauts,varēja no galda noraut glāzi un nekas viņai par to nebija,uzšaut kaķim un atkal nekas nebija,ir uzaugusi tāda ''daru,ko gribu,iepūtiet'',pret vecākiem respekta nekāda. Jaunākā dažu reizi ir dabūjusi ar plaukstu pa pamperi un stingrāku vārdu arī dzird,respekts ir un histērijas veikalā nekad nav rīkojusi,citus bērnus dārziņā nesit un vispār,paraugbērns.

Kāpēc starp cieņu pret citiem cilvēkiem un klausīšanu/visa izpildīšanu tiek likta vienādības zīme?

Esmu novērojusi, ka šādās diskusijas mūždien ir tikai divi audzināšanas modeļu varianti - ļaut bernam kāpt sev uz galvas, vai arī šaut pa pamperi 'audzināšanas' nolūkos. Tikai jāpiebilst, ka neviens no šiem modeļiem nav bērna audzināšana. :D

bērns audzināšanas nolūkā saņem pērienu un no tā tiek mācīts, kā rīkoties nevajadzētu.

:-O Pēriens nemāca, ka tā nevajag rīkoties, pēriens ievieš bailes. Es negribētu:-/, lai mans bērns no manis baidās.

Sišanas piekritējiem pēc būtības ir tikai 1 arguments - mani sita, un redz kāds es sakarīgs cilvēks izaugu! Tātad viss ir ok! :D Nu, no sērijas - mans vectēvs tā ara zemi, tēvs ara un es arī aršu! Šādi cilvēki ir vistipiskākais piemērs tam par ko runājam, ka bērni kopē vecāku uzvedības modeli. Nu pareizi, priekš kam pielietot smadzenes, lasīt, iedziļināties, mēģināt saprast mazo nesaprotamo cilvēciņu kurš krīt uz nerviem, ja var vnk uzšaut, apspiest viņa emocijas un vajadzības un priecāties - cik labs, paklausīgs bērns! Neko sliktu nedara (baidās kļūdīties un dabūt pa pakaļu), pretī nerunā (baidās paust savu viedokli un cīnīties par savām vajadzībām), utt.

Pilnībā pievienojos wee viedoklim. Un Caloo arī ļoti precīzi noraksturoja situāciju.
Mani bērnībā "audzināja" ar dakteri Bērziņu, neskatoties uz to, ka vienmēr esmu bijusi klusa, kautrīga, mierīga, nekādas īstas palaidnības nedarīju. Biju ļoti trausls, emocionāls bērns. Es nestādos priekšā, kam ir jānotiek cilvēka galvā, lai sistu savas meitas par to, ka viņas vakarā sarunājas savā starpā pirms iemigšanas. Un man tiešām šķiet, ka sišana un bērnība kopumā ir atstājusi spēcīgas sekas uz manu domāšanu un dzīvi. Jā, esmu disciplinēta, paklausīga, pieklājīga, perfekcioniste, nekad nerunāju pretī (lasīt: ļauju kāpt sev uz galvas un izturēties pret sevi tā, kā man nav patīkami), bet tas pilnīgi noteikti nepadara mani par laimīgu cilvēku. Es vienmēr jebkurā dzīves jomā baidos izdarīt kaut ko nepareizi, baidos nepatikt kādam un likt kādam justies slikti ar savu rīcību. Tieši tāpat esmu ieņēmusi galvā to, ka mani var mīlēt tikai tad, ja esmu perfekta. Un nav nekāds brīnums, ka ar šādu domāšanu arī nevaru izveidot mīlošas, uzticības pilnas attiecības.
Nekādā veidā neatbalstu sišanu. Sitot otrs cilvēks tiek pazemots, un uzskatu, ka nevienam nav nekādu tiesību pazemot otru cilvēku. Man ir ļoti skumji, ka mani vecāki tolaik neinteresējās par bērnu audzināšanu, psiholoģiju, vai ka viņiem nemaz nebiju tādu iespēju iegūt informāciju. Tas nemaina faktu, ka viņus mīlu, bet tas arī nepadara mūsu attiecības par patiesi ģimeniskām un siltām.

Deco
Tieši tā un es esmu izgājis cauri tieši šo pašu - man gadus vajadzēja, lai tiktu galā ar visu šo bērnības nastu un pārstātu baidīties izmēģināt ko jaunu, baidīties kļūdīties utt. Un godīgi sakot pat nezinu vai vēl kaut kur kādas sekas tāpat nesēž.(t) Ak jā un par perfekcionismu arī 10-niekā. :D :D
Un tas pie tā, ka mani nemaz īpaši nesita. Vairāk vnk neļāva visu ko darīt un iedzina vainas apziņu - ak sasities - nu redz es jau tev teicu nekāp tur, ak divnieku dabūji - nu redz, es jau tev teicu vajag mācīties, un tā tālāk un tā joprojām. Vecāki jau itkā grib labu (lai nekas slikts bērnam nenotiek), bet neapzināti mēģina noņemt no sevis atbildību un vienlaicīgi iepotē bērnam - nedari neko, ja kaut kas noies greizi būsi vainīgs. Un bērns pēc tam baidās kaut ko darīt, riskēt un vēlāk dzīvē ir ļoti daudz problēmu tieši dēļ tā.

Tā nav pareiza pieeja. Kur paliek mierīga izrunāšanās? Nav risinājums arī kaut ko ierobežot un/vai noņemt nost. Bērnam tā būs liela muiža.. Padzīvo bez un atkal viss sākās no sākuma.... Ar bērniem vajag pa labam un mierīgi. Vardarbība un tamlīdzīgi nav un nebūs labs risinājums, tā drīzāk būs trauma. Dažus labus vecākus var saprast, bet tai pašā laikā nosodīt... Ka domā, ka ar nolamāšanu un tamlīdzīgām metodēm visas problēmas tiks atrisinātas.... :-/

Sišanas piekritējiem pēc būtības ir tikai 1 arguments - mani sita, un redz kāds es sakarīgs cilvēks izaugu! Tātad viss ir ok! Nu, no sērijas - mans vectēvs tā ara zemi, tēvs ara un es arī aršu! Šādi cilvēki ir vistipiskākais piemērs tam par ko runājam, ka bērni kopē vecāku uzvedības modeli.

+++
Ļoti bēdīgi. Man kā cilvēkam, kurš bērnībā nav piedzīvojis ne pērienus, ne aurošanu, tas šķiet prātam neaptverami. Kā ir jājūtas bērnam, ja viņa tuvākie cilvēki uz viņu kliedz, sit, pazemo un iebiedē? Kā jau tika minēts, tas ne ar ko neatšķiras no situācijas, kad vīrs sit sievu, jo kaut kas netika izdarīts pa prātam. Interesanti, kādas tad varētu būt tās situācijas, kad bērns būtu "pelnījis" pērienu? :-/

Uzsist pa dibenu un pacelt balsi man nešķiet nekas prātam neaptverams. "slānīt "noteikti nē.

Apple_pie, tas, cik loti traumējoša var būt fiziskā vardarbiba, nav atkarīgs no tā, cik stipri sit. Pietiek viegli uzdot pa dupsi, lai bērns izbīļa dēļ pec tam gadiem raustītu valodu. Par citām sekam nemaz nerunāsim..

Bērna sišana "pēršana" ir vecāku bezspēcības apliecinājums. Nopērt jau arī ir vieglāk, nekā iedziļināties bērna problēmāz, tās izprast un kopīgi mēģināt rast risinājumu

Ļoti bēdīgi. Man kā cilvēkam, kurš bērnībā nav piedzīvojis ne pērienus, ne aurošanu, tas šķiet prātam neaptverami. Kā ir jājūtas bērnam, ja viņa tuvākie cilvēki uz viņu kliedz, sit, pazemo un iebiedē?

Ja, ta padomā- kā var gaidīt no bērna uzticību dzīvei, cilvēkiem, pašam sev, ja no mazotnes, viņu nodod tuvakie cilvēki?

Vai nešķiet, ka mazliet pārspīlējat? Nu jau balss pacelšana un uzšaušana pa dibenu tiek traktēta kā bērna nodošana... ka viņam nekad nebūs uzticības dzīvei. Sorry, bet man tas liekas viens liels pārspīlējums.

Vai nešķiet, ka mazliet pārspīlējat? Nu jau balss pacelšana un uzšaušana pa dibenu tiek traktēta kā bērna nodošana... ka viņam nekad nebūs uzticības dzīvei. Sorry, bet man tas liekas viens liels pārspīlējums.

Nezinu, man personīgi vardarbība nešķiet normāla, neatņemama dzīves sastāvdaļa. Un jā, arī uzšaušana pa dibenu ir vardarbība. Kādā situācijā, tavuprāt, to vajadzētu pielietot? Par sekām, kādam varbūt tas atstās mazākas sekas, kādam - lielākas.

Un jā, arī uzšaušana pa dibenu ir vardarbība

Mhm, kā kura izpratnē.
Man te rados viens klinģeris aug, izlutināts līdz pēdējam, jo māte ir aizliegusi ko vispār tēvam teikt vai nedo Die uzsaut pa dupsi. Nu tad lūdzu, priecājies pēc tam pats, ka netiec galā un bērns tik spēj manipulēt, redzot, ka izpildi visas viņa prasības..

Nu, es dažreiz paaugstinu balss toni, kad sīkais lien pie kontaktiem, jo ja normāli saku "nedrīkst", tad viņš pat neatskatās. Bet ne jau bļaujot, vienkārši skaļā tonī "nē, nē, nē - nedrīkst!" Tad viņš man sāk rāties pretī un pievēršas citām lietām, kas ir tuvumā.
Bet pa dibenu sist tiešām nav normāli. Ne stipri, ne vāji. Es tomēr atceros vienu reizi, kad ome man tiešām viegli uzšāva pa pakaļu un es jutos TIK aizvainota. Domāju kā man kāds tā var izdarīt?!

Sist man neviens nav sitis, mājās tik zināju, ka tētim stāv plauktiņā siksna, respekts bija ļoti liels.
Šokā vecāki bija uzzinot, ka b/d audzinātāja bija uzšāvusi man pa dupsi :-D:-D:-D

Jā, es arī iedomājos līšanu pie vadiem. Jā, cits bērns varbūt uzreiz saprot - nē, nē, cits varbūt par spīti gribēs pirksteļus iebāzt.
Un ar uzšaušanu pa dibenu es nedomāju to darīt 7, 8 vai pat 5 gadu vecumā, bet tad, kad īsti vēl izskaidrot nevari, kāpēc nedrīkst. Varat saukt mani par topošo slikto māti, bet man tā nebūt nešķiet vardarbība, bērna psihes traumēšana un neuzticības vairošana.