Nevaru tagad piedot

es esmu redzējusi , ne tikai kā mirst dzīvnieki , bet arī cilvēki , ilgi un mokoši , bet tās tas dzīvē ir iekārtots visi mēdz piedzimām un es nedomāju, ka tas bija nesāpīgs process tam kuru dzemdē un pa lielam ari ar sāpēm aizejam... Protams, ka vieglāk ir iemidzināt ..... , bet es nekad negribētu , lai mani vai kādu manu radinieku iemidzina - nopietni. Es pat nevarētu savus radiniekus atdot pasionātam - manuprāt, tas ir pretīgi .... , bet , protams, ka katram ir tiesības darīt kā vēlas , galvenais jau ir lai ir pārliecība par savu rīcību , un tēmas autorei nav pārliecības par to ko viņa izdarīja ....

Izlasīju Jūsu pieredzi un Jūsu domas, vakar apsolīju sev, ka aizejot gulēt ar to beigsies sērošana, jo kā man vecvecmamma teica, nedrīkst raudāt par mirušo, jo nāksies gulēt tam mitrumā.
Ir jau grūti savākt emocijas, asaras pa acs kaktiņiem vienkārārši laužās, bet es zinu, ka tagad viņam ir labi!
Es arī gribu, lai kad es mokos manām ciešanām pieliktu punktu - ar eitanāziju!
Kad bijām pie veta, kur uztādija diagnozi, viņš par mūsu suni pateica- viņš ir nodzīvojis pienācīgu suņa mūžu, jo viņam mūsdienās vedot tik daudz slimu dzīvnieku pat kucēnus un kaķēnus, kuru organismu ir apēduši audzēji!

Wee, Tu negribētu iemidzināt savu mājdzīvnieku, kā arī negribētu, lai iemidzina kādu no taviem tuviniekiem. Viss skaidrs, bet kāds tam īsti ir pamatojums?

Wee, šādu izvēli mēs izdarījām ar smagu sirdi, jo nespējām skatīties uz dzīvnieka mokām. Sapratām, ka turēt viņu pie dzīvības būs egoistiski..

Nespēju sazīmēt nevienu pozitīvu aspektu tam, lai vilktu garumā dzīvnieka nāvi, zinot, ka tāpat nomirs kuru katru dienu. Kāds dzīvniekam no tā labums? Kāds saimniekam? Neviens nebūs ieguvējs, tikai zaudētājs, turklāt, zaudējums būs vēl smagāks zinot, ka mīlulis pēdējās dienas pavadījis lielās sāpēs, kuras varēja novērst.

Shakti varbūt personīgā interese. Ir cilvēki kuri nepārtrauc tās mocības kā dzīvniekiem, tā arī cilvēkiem jo vienkārši viņi paši nespēj samierināties ar to domu ka tas dzīvnieks/cilvēks pēc tam vairs nebūs. Bailes zaudēt mīļoto, personīgā vēlme noturēt viņu blakus pēc iespējas ilgāk.

MJ, saprotams, bet Tevis minētais neattiecas uz Wee. :D Interesē tieši viņas pamatojums tam, kāds ir labums no dzīvnieka moku paildzināšanas. Izklausās tikai un vienīgi pēc tarakāniem galvā. Bet viņas domu gājienu gribas izprast, pat ja tas ir absurds manā uztverē. :D

Uzskatu, ka ja dzīvnieks tiešām ir neglābjami slims un redzams, ka cieš fiziskas mokas un visticamākais tāpat nomirs drīz, tad iemidzināt ir labākais, ko šādā skumjā situācijā darīt. Kad biju maza, omei bija kaķene, kura 13 gadu vecumā palika pavisam vārga un mocījās ar lieliem augoņiem vēderā, kuri strutoja utt...izsaucām vetārstu, lai iemidzina, bet kaķene nomira tieši pirms ārsta ierašanās...

Zigfrid, kāds pie velna sakars šeit abortam?

Man būtu jāskaidro? Ak, jā, saprast līdzības ... tas taču šodien augstskolu programmās nav ietverts! :-D:-D:-D

Dace117 neņem vērā, Zigfrīddam regulāri ir grūtības ''trāpīt tēmā''. Brīnums, ka nav komentāru no sērijas ''sievietes ir šausmīgas''.

Problēma ir citur - kā apgalvo viens otrs reliģisks teksts, tad sievietes ir vājākas par vīriešiem kā fiziskā spēka, tā prāta ziņā. Vai tikai augstākredzamais teksts nav tam apstiprinājums? Vieglāk savā nespējā saprast domu, protams, vienmēr ir vainot citus ... pie tam paliekot gana augstās domās par sevi. :-D:-D:-D

Autorei ieteiktu neņemt tuvu pie sirds wee komentāru, jo domāju, ka lielākajai daļai tomēr uzskati ar wee ir pilnīgi pretēji. Uzņemties atbildību un rūpes par dzīvnieku tikai tad, ka viņš mirst.. nu var jau, protams, ar to lepoties. Bet mana ne visai labajā atmiņā tomēr ir iesēdušies teksti par to, ka sunim pietiek vienreiz iziet āra un palikt mājās viens pats viņš arī varot vairākas dienas + vēl tas slavenais vegānu ēdiens (saimniecei pat prātā neienāca painteresēties par to ko ēd viņas suns). Domāju, ka lielākā daļa "atbildību" tomēr izprot savādāk.

Smieklīgākais visā šajā ir tas, ka te lielākā daļa uzskata, ka ZINA, kā tam dzīvniekam ir labāk, vieglāk, utt., lai gan īstenībā viss, ko jūs zināt, ir tas, ko izgudrojis kāds cits, kuram pašam neko zināt nebija iespējas.

... un varu derēt, ka lielākajai daļai šejienes zinošo gudrinieču dzivnieki ir kastrēti vai sterilizēti. Arī šeit bijāt pārliecinātas, ka mīlulītim tā būs labāk? :-D:-D:-D:-D:-D:-D:-D Vienīgais, ko varu teikt - labi, ka nav uz šīs pasaules tādu dzīvu būtņu, kuras būtu spējīgas kā mājdzīvnieku turēt cilvēkus.

Protams,ka iemidzināšana ir ātrākais veids kā izbeigt mocības(pēc cilvēku domām),tomēr kādam tas būs pats grūtākais,ko dara savā dzīvē. Cilvēki ir dažādi, katram būs savs viedoklis,uzskati par to KAS IR UN KAS NAV PAREIZI.Par sevi varu teikt ,ka zinot to,ka man ir bailes no mirušiem(nesmieties),negribētu savās mājās atrasts, mirušu dzīvnieku, bet tanī pat laikā man ir žēl,ja suns/kakis mokas.
Sunim jau kādus 4 gadus ir epilepsija, zāles dodam , bet neko es nevaru izdarīt, jo mirkī kad sākas lēkme, esmu par gļēvu ,lai palīdzētu, tā vietā es panikā mūku prom un man ir bail pēc tam pieiet klāt sunim, tas instinktīvi ieslēdzas pats no sevis, redzu kad suns paliek dīvains, man iestājas iekšēja panika,no kuras gribu izbēgt,un nespēju redzet kā suns sāk krampjos raustities ,nu nespēju.Bet iemidzināt ar roka neceļas, jo suns ir dziveligs, skrien, lec. Bet ir reizes,kad piemeklē lēkme, tā dēļ vēl es nespēju, ar suni iziet.ārā,to dara draugs,jo baidos ka pēkšņi sāksies lēkme un es ņemšu un aizbēgšu.:-(:-/
Par to vai Tu rīkojies pareizi, grūti teikt ne man par to spriest, galvenais ir ko tev sirds saka priekšā. :-)

Autore, turies! Łoti labi saprotu, kā jūties. Dzīvnieku, kas ir kā gimenes loceklis, zaudēt ir šausmīgi smagi. Vajag tikai un vienīgi laiku, lai tiktu tam pāri.
Man bija kakis, kurš ar mani kopā bija no pašas dzimšanas līdz 15.gadu vecumam. Var teikt, ka kopā uzaugām. Pēdējā dzīves gadā vińa palika akla un man sirds sāp, kad atceros tos skatus, kad vińa mēdza ieskriet durvīs, mēbelēs. Bija arī daudz citu problēmu, bet iemidzināt bijām par głēvu. Pēdējā dienā, kad braucu uz skolu, redzēju, ka vińai ir łoti slikti, mamma ar tēti palika mājās, brauca pie veta, bet, kad es atgriezos mājās, mana mīluła vairs nebija. Tagad pagājuši ir gandrīz 10 gadi, bet arī man dažreiz vēl joprojām uznāk skumjas un raudāmais.
Pēc tam mums bija suns, kuram 6 gadu vecumā atklāja barības vada dilatāciju. Pēdējos mēnešus vińš ārprātā mocījās, tētis sēdēja vińam klāt dienu un nakti, lai palīdzētu kaut cik turēties uz kājām, bet, kad no vińa bija palicis pāri tikai novārgušais acu skats- pieñēmām to smago lēmumu iemidzināt un atvieglot ciešanas, jo izārstēt viñu nevarēja.
Galvenais, centies sev ieskaidrot, ka nu viñam ir labāk, vińš nemocās agonijā un Tu darīji visu, kas bija Tavos spēkos. Ar laiku kłūs vieglāk :'-(

Wee, Tu negribētu iemidzināt savu mājdzīvnieku, kā arī negribētu, lai iemidzina kādu no taviem tuviniekiem. Viss skaidrs, bet kāds tam īsti ir pamatojums?

Pamatojums tam ir diezgan vienkāršs , mēs ienākam šajā pasaulē konkrētā laikā un arī piedzimšana ir sāpīgs process un arī aizejam dabīgā nāve, kas , var būt sāpīgi , bet mums nav tiesību izlemt kad mirt kādam citam .... Tā tas dabā ir iekārtots , ka mēs visi kādreiz nomirsim , citi apēd citus un tas arī nav patīkami būt nokostam , bet es uzskatu , ka man nav tiesību iejaukties jau dzīvas būtnes , dzīves ciklā ....
p.s nē , es neuzskatu , ka embrijs ir dzīva būtne , dzīvs ir tas kurš jau ir piedzimis , līdz ar to es neesmu pret abortiem ....

Muļķīgs, nehumāns uzskats. Laikam nav nācies redzēt dzīvnieku, kas tiešām mokās, vai cilvēku, ja var pateikt - engribu iejaukties, viņam dabīgi dienām, varbūt pat mēnešiem jāmokās, iespējams milzīgās sāpēs, autores suņa gadījumā jānomirst bada nāvē. Ir neētiski uz to skatīties un ir ļoti neētiski, ka cilvēku eitanāzija nezkāpēc nav legāla Latvijā, tam vispār nav loģikas. Es negribētu mirt mokās, ja rezultāts zināms, nav cerību izārstēties kāpēc ir nevajadzīgi jāmokās, nāvi gaidot? Kāpēc tas ir vajadzīgs, kāpēc nevar vienkārši aiziet gulēt?
Ir skaidrs, ka dzīvnieks negrib mirt bada nāvē un negrib mirt sāpēs. Tas ir loģiski, es engribu izjust badu un engribu izjust sāpēs, tad kāpēc, lai dzīvnieks uzskatītu, ka šis ir baigi forši, ļaujiet izbaudīt vēl pāris mēnešus?

kas tiešām mokās, vai cilvēku,

esmu gan , 2x , esmu redzējusi , kā cilvēks izdziest 1/2 gada laikā ar diagnozi neoperējams audzējs, abas reizes es pārcēlos uz dzīvi pie šiem cilvēkiem uzņemoties 95% no rūpēm par šiem cilvēkiem , tas manus uzskatus nemainīs , jo kā jau ieprieš rakstīju visam ir savs cikls un ne man , ne citam nav tiesību iejaukties šajā ciklā ... mēs visi kādreiz būsim veci , kāds sajuks prātā , cits mocīsies ar briesmīgu slimību vēl kāds vienkārši aizmigs un nepamodīsies... un es teiktu, ka cilvēkiem , drīzāk ir jāmācās šo pieņemt , neviss domāt kā apiet .....

un varu derēt, ka lielākajai daļai šejienes zinošo gudrinieču dzivnieki ir kastrēti vai sterilizēti.

Par sevi runājot varu teikt ka nav.

Wee-izlasiju loti kaartiigi tavu rakstiito un varu teikt,ka laikam neesi tomeer taa iisiti daudz redzeejusi cilveeku ciesanas,ja gribi lai tas nabaga nomociitais ,slimais cilveeks mocaas ilgi!
Es teiksu pavisam vienkaarsi-cilveeki zinaamaa meeraaa ir egoisti,vini ir tie ,kas loti biezi nelauj tam slimniekam "aiziet".Tiesi taapat tas notiek ar muusu miilajiem dzivniekiem-mees vinu vienkaarsi nevaram palaist...

īsti daudz , tas ir cik ? Šis viss ir uztveres un attieksmes jautājums un , laikam , jau lielā mērā arī audzināšanas.... Vienkārši, es šādas lietas pieņemu kā normu , un galvenais , man šķiet ieaudzināt šo saprašanu arī savai meitai , lai viņai prātā neienāktu doma, vecumā mani nogrūst pansionātā ...

Bet es labāk gribētu nonākt pansionātā nekā redzēt, kā mani tuvinieki mokās, mani aprūpējot.