Nevaru tagad piedot

Uzskati to par privilēģiju, kas cilvēkiem reti kur tiek dota - aiziet mierīgi, ne agonijā mokoties. Lēmums ir pareizs. Kaut kur kādreiz lasīju, ka ir laiks iemidzināt, kad dzīvnieks nespēj izdarīt 2 no 3 no savām mīļākajām lietām. Tad tā ir tikai eksistence.
Savus suņus noteikti gribu apbedīt kapsēta, nevis kaut kur šķūņa malā, kur pēc laika aizmirsīsies un tiks kaut kas uzkrāmēts vai mežā un par seklu, kur paliekas izrakās grauzēji. Esmu pastaigājusi pa Citiem Medību Laukiem, tur ir ļoti skaisti

Es šogad iemidzināju savu 12 gadus veco kaķeni, kas bija vienkārši kaķu kaķis. Tas kaķis bija ar mani vairāk nekā 50% mana apzinīgā mūža. Analīzes - katastrofālas, no laukiem aizrāvu uz Rīgu, vedu 200km, kaķim temperatūra strauji kritās un tur nekas vairs nebija līdzams. Likām sistēmas, baroju ar varu, atceros, kā pēdējā dienā turēju kaķi rokās un lūdzos, lai nemirst, kā, braucot pie veta, iekļuvām sastrēgumā, gāza lietus, un man likās, ka mēs nepaspēsim, ka kaķis nomirs pa ceļam. Pie veta iemidzinājām. Godīgi? Man tēvs ir miris, esmu bijusi vecmammas bērēs, vēl daudzu cilvēku bērēs. NEKAD ne par vienu cilvēku es neesmu tik ļoti pārdzīvojusi kā par šo kaķi, nedēļu mocījos ar migrēnu. 2. dienā nāca lielais raudiens (cilvēku bērēs fiziski neprotu raudāt). Es vispār neesmu raudātāja.
Pagājis ir mēnesis. Ļoti žēl joprojām. Bet piekrītu Harmony - tā bija ekskluzīva iespēja ļaut kaķenei aiziet pienācīgi, viegli, labākā Rīgas veta rokās, nevis mokās kaut kur zem gultas.
Vienīgi es esmu totāla kapu antifane, nepatīk visi apbedīšanas un kapu kopšanas rituāli, kaķi kremēju. Ja varētu izvēlēties pati savu galu, izvēlētos kremēšanu, nu tā kaut kā.
Turies! Ceru, ka mana pieredze palīdz saprast, ka Tu neesi vienīgā tāda pasaulē ar šo sāpi.

Cilvēks ar prātu saprot to, ka ir neglābjami slims un ka nāve atvieglos viņa ciešanas. Dzīvnieks negrib mirt līdz pēdējam elpas vilcienam, jo to nesaprot, viņu vada tikai viens - izdzīvošanas instinkts. Mēs esam intelektuāli pārākas būtnes, mūsu uzdevums ir darīt to, kas ir vislabākais mūsu dzīvniekiem. Tu darīji vislabāko, ko varēji.
Piemērs ir mana Rīgas kaķene, kuras dzīvība vairākkārt ir karājusies mata galā (hroniska slimība), viņa taisījās mirt, es glābu. Rezultātā no samērā antisociāla, nesabiedriska kaķa-pusmežoņa ir kļuvusi par mīļāko, pakļāvīgāko un man uzticīgāko būtni ever.

Jūtu Tev līdzi!! Es arī lasu un man asaras birst! Ar laiku paliks vieglāk, mans suns nomira 5 gadus atpakaļ un es joprojām raudu. Ne katru dienu protams, bet reizēm uznāk tā, ka varu visu nakti noraudāt. Joprojām telefonā ir viņas bildes. Bet jaunam dzīvniekam protams nevajag teikt nē, Tu vari padarīt kādu dzīvnieciņu tik pat laimīgu, cik viņš padarīs Tevi. Piemēram man tagad kaķene murrā un glaužas klāt, viņa tā vienmēr dara, ja raudu. :) protams visam savs laiks, arī jaunam dzīvnieciņam.

Tik skumji! Arī man asaras acīs.:'-(:'-( Bet tu izdarīji pareizo izvēli, suņuks vairs nemocās. Jūtu tev līdzi..
Lasot tavu bēdu, man klēpī iegūlās mana mazā suņu dāma, un viņa mums ar draugu kā mūsu bērniņš - tik mīļa, un neatkārtojama, nu daļa no mums. Mīlēt un sargāt. :)
Klau, varbūt ir vērts iestādīt kādu kociņu vai krūmiņu kaut kur dārzā par godu suņuka piemiņai?

Nemoci sevi ,domaajot ,ka esi bijusi nezeeliiga!Tu dariji loti pareizi-dziivniekam beidzaas mociibas!

Man labs veterinārārsts teica šādos gadījumos tā, cilvēki izbeidziet sevi žēlot!!!
Un tā arī ir, dzīvniekam tā ir atsvabināšana no sāpēm, no mokām.

Uh, zinu to sajūtu, pašai ir bijis mājdzīvnieks, kurš jāved iemidzināt, jo audzēja nomocīts. Vēl joprojām atceros to sajūtu, kad jāliek kaķis pārvadājamā somā (pēdējoreiz..), jo apzinos, ka tā ir labāk, bet no otras puses tik vien gribas, kā paņemt viņu rokās un aizbēgt kaut kur no visiem, no slimības, lai kaut uz laiciņu paildzinātu viņa mūžu (kaķis man bija ļoti īpašs,jo redzējis kā es uzaugu, bijis kopā gandrīz visu manu mūžu kopš agras bērnības utt.) Tomēr paliku ar kaut nedaudz mierinošu domu, ka, ja mīl, tad jādomā par to, kā otram (šai gadījumā-dzīvniekam) labāk, un jāaizmirst egoistiskās domas, par visiem viņa mūža 14+ kopā pavadītiem gadiem jutos tā, ka jāizdara labākais, ko tajā situācijā savam mājdzīvniekam spēju izdarīt- jāatbrīvo no ikdienas sāpēm, kuras viņam jāpārcieš. Cilvēkiem sāpēs šā vai tā-iemidzinās vai nomirs jebkurā gadījumā, plus vēl papildus skatoties, kā mīļais dzīvnieks nežēlīgi mokās..

Man labs veterinārārsts teica šādos gadījumos tā, cilvēki izbeidziet sevi žēlot!!!

viedi vārdi..

runākot par sevi , es nekad neiemidzinātu dzīvnieku , manuprāt , tas nav pareizi , ne es dzīvību devu , ne es esmu tiesīga to atņemt.... un jā, tu esi nodevēja ....

Nu redz... Ja šo saka Wee, tad tu tiešām zini ka visu darīji pareizi :-D:-D:-D
Bet nu, cik cilvēki, tik viedokļi.

nopietni? apzināti kādu nogalināt ir pareiza rīcība ? nu , lai jau .... man gan vairāk izskatās , pēc tā , ka daudzām gribas pažēlot grūtnieci un attaisnot savu rīcību .... Sanāk dīvaini , ka cilvēkam , kurš pats var veikt izvēli, šādas izvēles nav , bet dzīvniekam neviens pat neprasa ... Uzskatu , ka liela daļa kura iemidzina dzīvniekus pa lielam to dara sevis dēļ , viņi nav gatavi uzņemties rūpes un viņi nav gatavi redzēt , kā viņu dzīvnieks izdziest ... Es ceru, ka , janu kas Jūs vismaz par saviem radiniekiem uzņemsieties atbildību , kad viņi būs veci , neviss iespundēsot tos panisonātos , ar super -puper personālu un ekstrām , lai atpirktos no savas sirdsapziņas .....

Viss ir atkarīgs no tā kā to nostāda. Cits to procesu grib pārtraukt tikai un vienīgi tā iemesla dēļ lai dzīvnieks nemocītos! Atbildības neuzņemšanās būtu ja suni pirmajā dienā kā atklātu ka ir problēma ietu un iemidzinātu, bet ne jau pēc tam kad cilvēki stāstijuši ka dzīvnieks pats vairs nevar ēst un ar varu baro, ja vairs nevar pastaigāt un pakaļķepas ir atdevušās utt. Jā, protams, mēs varam mocīt sevi un mocīt dzīvnieku tālāk, ar varu noturot viņu pie dzīvības līdz pēdējam, bet ja tas pats dzīvnieks varētu runāt, nedomāju ka viņi visi arī būtu laimīgi ka viņus tur pie dzīvības.

Man labs veterinārārsts teica šādos gadījumos tā, cilvēki izbeidziet sevi žēlot!!!
Un tā arī ir, dzīvniekam tā ir atsvabināšana no sāpēm, no mokām.

+++
Ne vienmēr ētiska rīcība ir patīkama. Bet tapēc mums ir jāuzvelk "lielo meiteņu bikses", jāuzņemas atbildība par saviem pieradinātajiem un jārīkojas viņu labākajās interesēs. Jā, dažreiz dzīve ir tā vērta, lai ciestu sāpes, bet es nedomāju, ka šis ir tas gadījums. Es uzskatu, ka visi ir pelnījuši ar cieņu aiziet, gan cilvēki, gan dzīvnieki.
Nemoki sevi! Dzīve nav vienmēr smuka, šad un tad tā ir pat visai dubļaina padarīšana, bet sevis šaustīšana neko neuzlabos.

Nepiekriitu wee shajaa jautaajumaa.Man paaris gadus atpakalj saslima vaacu aitu sunene ar asins veezi.Ciiniijaamies kaa vareejaam,katru dienu pilinaaju sisteemas,taisiiju pretsaapju sprices.Bet kad redzeeju,ka no manas sunenes nekas nav palicis paaris tikai kauli un aada mans palika kauns,ka es domaaju tikai par sevi nevis vinju.Vinjai bija ljoti gruuti pat piecelties peedeejaas dienas.Un vinjas aciis es ieraudziiju izmisumu un prasiibu peec atvieglojuma.Pieneemaam smago leemumu un aizvedaam iemidzinaat,vetaarsts pat izbriiniijaas,ka vinja veel ir dziiva.Vaacu aitu suns sveera tikai 20 kg...:'-( Peec wee teiktaa man vajadzeeja nabaga suni mociit liidz beigaam?Nedomaaju...

nu es nekad , nemaz , nebaidos no šī vārda , neiemidzinātu nevienu savu dzīvnieku , ja tas būtu saslimis ... un dzīvnieku man ir pietiekoši daudz , lai es zinātu ko runāju

Tādā gadījumā es novēlu taviem dzīvniekim kad pienāks viņu laiks, nāvi bez mocībām.

Manuprāt, ir jāsaglabā konsekvence savā attieksmē pret visām dzīvām būtnēm. Piemēram, es gribētu, lai mani eitanizē, ja man kādreiz būtu jāmokās agonijā un jāsēž uz morfīniem, es atbalstu neglābjami slimu zīdaiņu eitanāziju, nevis gadu desmitiem ilgu veģetēšanu, es atbalstu abortus. Un jā, es sev nekad neuzlikšu tādu krustu kā nepārtrauktu tuvinieka kopšanu - tad labāk ievietošu pansionātā. Radu lokā tas ir izrunāts un visiem kopīgs uzskats. Tāpēc es arī atbalstu neglābjami slimu un mirstošu dzīvnieku iemidzināšanu. Līdzīgi kā ar manu lēmumu kremēt kaķi - nu es personīgi negribu sapūt zemē.
Manuprāt, totāls idiotisms, piemēram, ir piketēt pret abortiem, pret slimu cilvēku eitanāziju, bet vieglu roku iemidzināt kaķi vai suni, "jo apnicis". Tas ir tas pats, kas neēst gaļu, bet valkāt lapsādas kažoku.
Bet es savā ziņā saprotu wee un tolerēju ar viņas uzskatiem, jo tie vismaz ir konsekventi.

Autorei ieteiktu neņemt tuvu pie sirds wee komentāru, jo domāju, ka lielākajai daļai tomēr uzskati ar wee ir pilnīgi pretēji. Uzņemties atbildību un rūpes par dzīvnieku tikai tad, ka viņš mirst.. nu var jau, protams, ar to lepoties. Bet mana ne visai labajā atmiņā tomēr ir iesēdušies teksti par to, ka sunim pietiek vienreiz iziet āra un palikt mājās viens pats viņš arī varot vairākas dienas + vēl tas slavenais vegānu ēdiens (saimniecei pat prātā neienāca painteresēties par to ko ēd viņas suns). Domāju, ka lielākā daļa "atbildību" tomēr izprot savādāk.
Man pašai kaķis aizgāja pirms nedēļas. Ar vēzi, bez iemidzināšanas. Redzēt kā kaķim sāp, putas nāk pa muti ārā, kā viņam attīrās zarnas...bez komentāriem. Mēs saucām vetu, bet viņš nepaspēja atbraukt, atbrauca tad, kad dzīvība jau izdzisa. Un es sev pārmetu tikai to, ka nespēju viņam palīdzēt un ātrāk neizsaucu vetu. Labi vismaz, ka tas neilga ļoti ilgi.. bet rūgtums un dusma uz sevi ir tāpat.
Autore - turies! Jūs visu pareizi izdarījāt!

Starp citu, tas moments, kad tu glaudi dzīvnieku un vets jautā: nu tad špricējam? Un tev ir jāpasaka... jā.... ir kaut kas vienkārši šausmīgi neaprakstāmi briesmīgs. :-( Un es zinu, ka ar manas kaķenes diagnozi man neizbēgami dzīvē pienāks vēlreiz brīdis to darīt (pretējā gadījumā es vienkārši būšu sadiste), nu, nav patīkami.