Kļūdas..

Man liekas, ka tās domas mani vajās visu dzīvi. Kā es varēju kaut kāda mīkstmieša dēļ visu pamest un strādāt vairāk nekā viņš un tagad, protams, neviens to vairs nenovērtē. Es visā meklēju taisnīgumu, ir grūti redzēt, ka man kāda cilvēka dēļ tik daudz kas sabojāts, kamēr tas Kāds turpina laimīgs dzīvot, vecāku dotā dzīvoklī, ne par ko nav jādomā - viss pasniegts uz paplātes.

Ir žēl par to, ka tad, kad biju jaunāka, savā naivumā aiztesos uz citu pilsētu, pametu visu puiša dēļ, kam vairs neko nenozīmēju. Toreiz jebko biju gatava darīt, lai būtu viņam blakus. Sāku strādāt viņa mātes ieteiktajā darbā, tur sabojāju veselību, par ko dārgi tagad maksāju. Gan tiešā, gan netiešā nozīmē. Man viss aizgāja līdz pat operācijai un katru dienu sev to galvā atkārtoju - ja vien es nebūtu toreiz bijusi tik naiva un nepārvērtētu savus spēkus, man tagad nebūtu jādomā, kā no sāpēm piecelties no gultas un nodzīvot vēl vienu dienu.
Tai pat laikā, nebūtu bijis tas viss, tad droši vien būtu kur citur (varbūt sliktāk dzīvotu) un bez brīnišķīga cilvēka blakus, kāds man tagad ir. Sanāk tā, ka vienas mīlestības dēļ maksāju ar visu sevi (iešana pie ārstiem vēl nav beigusies) un esmu diezgan atkarīga no otra cilvēka. Nekad nevarēju iedomāties, ka tāda lieta kā aizbraukšana un smags darbs man mainīs visu dzīves scenāriju. Bet nu labi, tā man šķiet mana vislielākā kļūda, kamēr citur pasaulē un ne tik tālu, tepat Latvijā sievietes zaudē bērnus, ļaujas varmācībai un vēl nezin kam.

vispār neko nenožēloju, nekad! tajā brīdī likās forši, pareizi un darīju tieši tā, kā tad jutos. ja pēc brīža šķiet, ka vaaarbūt vajadzēja rīkoties citādi, tad ilgtermiņā tas viss vienmēr ir tikai un vienīgi uz kaut ko labāku. tādēļ man pat prieks par visām dumjībam, stulbām rīcībām un nedomāšanu ar galvu, jo es tagad esmu te un man mana dzīve liekas nenormāli forša :D

Es nožēloju daudz ko, esmu tāds stulbs cilvēks kas sevi bieži tirda- varbūt vajadzēja izdarīt savādāk... nu pārāk darbojas man sirdsapziņa, nu pārāk :-D Apskaužu tos cilvēkus kas māk uzlikt po, tā gribu tā iemācīties, katru reizi saku -viss, man ir vienalga, bet nē, tomēr nesanāk :-D

kā bija tā bija. tajā brīdī tas likās labāk. Bija kļūdas, apzinos tās un ar to man arī pietiek.

Ja kādreiz šķiet, ka kaut kādas kļūdas esmu pieļāvusi, tad praktiski vienmēr pēc kāda laika izrādās, ka tas viss ir bijis tikai uz labu :)

hanna!, un Tev šķiet, ka tā bija kļūda? :D

Vai kļūdu es nezinu, bet daudz ko es savā dzīvē būtu iespējams nedarījusi, bet visam tam esmu ieguvusi un gājusi cauri dzīves mācībām, un īstenībā tas mani ir stirpinājis.
MAn bijusi vairākārt iespēja izvēlēties starp diviem ceļiem, bet nu ir izvēles darītas un dzīve rit uz priekšu.

Es nožēloju, ka atstāju vistas fileju ledusskapī un aizbraucu uz vairākām dienām prom, sabojāsies.

Par šo ļoti sasmējos, ne reizi vien ir gadījies, ka manas aizmāršības dēļ sabojājās pārtika, un tad ir lielas dusmas uz sevi :-D

Ir šis tas, ko būtu vajadzējis darīt savādāk, un par ko reizēm aizdomājos un paliek skumji. Bet neteikšu, ka nožēloju vai bieži atceros, jo būtībā tā ir sevis mocīšana. Labāk cenšos domāt par to, kas jādara nākotnē, lai būtu labāk, nevis pārdzīvoju par pagātni (protams, ne vienmēr tas izdodas). Bet tādas ļoti lietas un briesmīgas kļūdas par laimi nav bijušas.

Es visu ko esmu darījusi vai nedarījusi, bet attiecīgajā laikā un vietā man tā ir licies pareizāk. Galvenais ka esmu pēc pusaudža gadiem palikusi dzīva un laimīga! :)

Ir lieta, ko nožēloju un ko izlabot vairs nevaru. Tas ir neizpildīts solījums, kas mani grauzīs visu atlikušo dzīvi. Tā ir mana lielākā kļūda.

Es neko nenožēloju un neuzskatu par kļūdām. Ja arī ir darīts miljoniem stulbību, tad viņas visas ir vietā, jo, ja kaut jebkas būtu citādāk, tad es nebūtu te, kur jūtos laimīga par savu dzīvi.

Es nožēloju, ka atstāju vistas fileju ledusskapī un aizbraucu uz vairākām dienām prom, sabojāsies. :'-(

Domāju, ka maz ko nožēloju. Visvairāk man jādomā nevis par to, ko esmu darījusi vai, kā darījusi, bet gan, kas liek man to darīt, proti, mans raksturs, manas īpašības, kaut kāds mirkļa impulss. Piemēram, man daudzi tuvinieki saka, ka es esmu pārāk labestīga, ātri piedodu, daudz piedodu, aizmirstu pāri darījumus. Vai arī - man vienmēr ir smaga vainas apziņa, ja ko izdaru ne tā. Jautājums - bet kā ir pareizi darīt, kāda ir tā atslēga, lai nav jānožēlo? Nebūt labai, pagriezties un aiziet, nospļauties par visu? Tā man liekas bezatbildīgi, tāpēc es cenšos darīt pēc sirdsapziņas.

manas iespējas

8 gadus izniekojusi ar vīrieti.
Nemāku veidot karjeru, savu nākotni,bet tā kļūda būs laikam jau visa mūža garumā. Man nav tāds redzējums- tagad darīsim to ,lai būtu pakāpieni pa karjeras kāpnēm. Labi- es izglītojos, pilnveidojos, bet tas laikam neko īsti neietekmēs manās iespējās.

Esmu pieļāvusi diezgan daudz kļūdu, bet nevarētu teikt, ka nožēloju, jo es nezinu, kāda mana dzīve būtu, ja nebūtu darījusi to, ko darīju, varbūt es būtu sastrādājusi vēl ko trakāku. :-D

Kļūdas ir GALVENAIS apliecinājums- ka "Tu" reāli ko dari!

no vienas puses, nožēloju, ka izvēlējos mācīties to, ko pašlaik mācos, bet no otras, ja nebūtu izdarījusi šo izvēli, tagad nebūtu tur kur esmu, un, ir forši, viss ir ok, lai gan visu laiku esmu ārpus komforta zonas.
ir vēl citas lietas, ko nožēloju, bet tās es nevarēju apturēt vai paredzēt, piemēram, neizlaistu kaķi ārā, lai viņu nenotriektu mašīna.
citu neko uz sitiena nevaru iedomāties. ir daudz visādu lēmumu pieņemts, ar dažādām sekām, taču ilgtermiņā neko citu nenožēloju