nogurstu no cilvēkiem

Protams, cilvēki, komunikācija ar tiem spēj nogurdināt. Arī ar mani tas notiek. Kādreiz biju tā, kura varēja kompānijā īpaši neizcelties ar runāšanu. Studijas mazliet veicināja komunikācijas prasmes un tad sekoja darbs ar klientiem. Likās, ka kļuvu ekstraverta, jo vairs neinteresēja grāmatu lasīšana un tieši gribējās iepazīties ar jauniem cilvēkiem un arī runāt runāju daudz, bet tad atkal sekoja dziļas pārdomas par to kādu dzīvi dzīvoju, dažas draudzenes pazuda dzīvē un izjuka attiecības, nodevos hobijiem, kas ir veicamo vienatnē un pēkšņi šķita, ka nav par ko runāt, jo vismazāk vēlējos kaut ko stāstīt par sevi.. Ar visiem neveidojas tāda saikne, ka tagad gribas apmainīties ar jaunumiem, nepatīk ja cilvēki aprunā vai rada intrigas, bet ir forši, ja apkārt ir interesantas personības, tad katra saruna ir kā salds medus :-D

Obligāti nekas nav jādara, vari arī labdien neteikt. Tā apjautāšanās ir tāds veids kā a) izrādīt draudzīgumu b) parādīt, ka neignorē personas klātbūtni. Nevienam, kā jau teicu, nav pienākums to darīt, vienkārši minēju, jo tā daži (!) sarunu biedri var būt audzināti, nevis viñiem ir īpašā vēlme komunicēt. Bet varbūt pārprotu situācijas kontekstu, kuru Tu biji domājusi.

Palasot palika labāk, ka ne es vienīgā tāda. Protams, ir cilvēki ar kuriem varu runāt ilgi par visvisādām lietām, arī zeķubiksēm lielveikalos, bet tādu ir nedaudz, turklāt tie cilvēki vairāk bija manā pagātnē, tagadnē pavisam maz.
Man neprasās citiem atstāstīt savu ceļojumu, apmeklēto pasākumu vai izlasīto grāmatu, lai cik tas viss interesants arī nebūtu bijis. Ja nejūtos vesela, tad vispār traucē jebkāda komunikācija.

parasti apjautāšanās par sarunas biedra dzīvi ir vienkārša sarunas uzturēšana

jā, tieši šo es nesaprotu, ka diviem cilvēkiem esot kopā kaut kādu apstākļu ietekmē- gaidīšana rindā, transportā, ēdot, ir obligāti jāuztur saruna? Ka klusums skaitās neveikls?

Kad agrāk bija tāds darbs, kur visapkārt cilvēki, kaitināja garas stundas. Tagad man ir nopūta pat rindā veikalā dažreiz un lielveikali atkal liekas tādas vietas, kur es jūtos kā zivs uz zemes. Tai pat laikā, lai ko un kas runātu, var būt tā, ka man vecmammas zvanīšana 2x dienā apnīk, jo nav ko teikt ( biju tur, ēdu to..), bet tad es padomāju - labi, labi, kad pati būsi veca, kas ar tevi runās?? Cita lieta par ko brīnos, ir, piemēram, kas tāds - sēžam ar draugu pludmalē, pienāk divi puiši un bam, mums visiem ir klikšķis un stundu runājam par Dievu. Un nevis kā baznīcā, bet itkā mēs visi būtu veci draugi. Man ir tiešām interesanti un es jūtu, cik dzīva esmu un pat nemēģinu no viņiem atkratīties.

Es pēdējā laikā ievērojusi, kad esmu komunikabls cilvēks, bet arī līdz robežai.
Patīk vairāk runāties ar cilvēkiem , nekā rakstīt.
Rakstīšanas komunikācija mani nogurdina, paldies dievam mūsdienu pasaulē ir ieviestas Voice message opcijas.
Bet ir reizes, kad man uznāk , kad nevēlos ar nevienu runāt. Telefons pilns ar ziņam, bet man nav spēka, liekas ,kad no manis pēdējo enerģiju cilvēki izsūc.
It īpaši pēdējā laikā, kad paši nevēlās neko uzzināt, meklēt , vēršas pie manis, jo es redz zinu !

Jābūt ir aktīvam, baigi pozitīvam cilvēkam, lai neuzsūktu to negatīvismu, pļāpāšanu no cilvēkiem, manuprāt.
Latvieši vispār nav no baigi komunikabliem cilvēkiem.
Agrāk varbūt varēju runāt daudz un dikti, tagad ja uzskatu,ka nav jēgas tiešām ''pa tukšo'' runāt, labāk tiešām paklusēju, jeb parādu ka nekāda dižā runāšana nesanāks.
Pēdēja laikā, dažās kompanijās kas man neiet pie sirds, varu vispār klusēt,kas agrāk man nebija raksturīgi, vienkārši nesaskatu jēgu kaut ko teikt runāšanas pēc!

Man agrāk likās, ka es esmu ļoti komunikabls cilvēks. Un es arī esmu, bet līdz robežai. Lielās devās man nevajag ne draugus ne radus. Un tuviniekiem to tiešām ir grūti saprast. Bet komunicēt tikai komunicēšanas pēc, lai citu iegribas apmierinātu, manuprāt nav pareuzi. Tāpēc es izvēlis retāk, bet kvalitatīvu.

Mani reti nogurdina konkrēti cilvēki. Ja es jūtu, ka komunikācija sāk kļūt apnicīga, pārtraucu to un viss. Neredzu jēgu paturēt savā paziņu / draugu lokā cilvēkus, kuri mani nesajūsmina, neiepriecē, ar kuriem nenorit kvalitatīva domu apmaiņa un nevērpjas patīkamas sarunas.
Visbiežāk mani nogurdina cilvēku masas. Pēdējoreiz, kad biju pūlī, jutu izteiktu sociālu klaustrofobiju, ļoti nepatīkamu ieslodzītības sajūtu. Diemžēl darba specifika bieži paredz uzturēšanos tieši tur, kur ir daudz ļaužu.

Esmu ekstraverta un patīk runāt,bet par "normālām" lietām. Tiešām vienmēr ir kaitinājis,ka kāds stāsta ko ēdis,ka vannā bijis,un tādas pašsaprotamas lietas. Riebjas,ka soc tīklos liek katru savu darbību. Man tagad ir viena tāda PROBLĒMA. Bērnības draudzene nepietiek tas,ka katru dienu liek facebook visu ko darījusi,(tam vismaz var nesekot), bet man ne saukta ne aicināta GANDRĪZ KATRU DIENU whatsupā sūta visu ko darījusi,ko ēdusi,ko nopirkusi,ko māsa nopirkusi,utt. un to visu vel ar neskaitāmām bildēm. Viņa nepārspīlējot var nedēļu runāt par šampūnu ko tagad lieto un redz man ir jāzina kādu kosmetiku viņa lieto. Viņa UZSPIEŽ man savu dzīvi,atskaitās par visu it kā man nebūtu savas. Es nespēju noticēt pati,ka tā ir realitāte. Liekas,ka nav pilns rublis,goda vārds. un viņa ne man vienīgajai to sūta. Nesen biju uz dz.dienu,tur arī ar tel. rokā visu laiku,un atnes atkal savu kosmētiku un rāda ko viņa ir nopirkusi. atkarība konkrēta. Es nevaru nobloķēt,nebūtu pieklājīgi,jo satiekot klātienē,tā nekaitina,bet tā sūtīšana nevis vienā textā,bet pa 1 teikumam un man tel. visu laiku skan,jo nāk ziņas. esmu teikusi,nelīdz. pēc tam jūtos nikna un iztukšota

Es esmu ļoti introverta, es mēģinu un pat gribu sākt vairāk komunicēt ar cilvēkiem, bet tas man ļoti nogurdina, pat nesaprotu kāpēc. Manuprāt, es īsti nemaz neesmu vēl satikusi cilvēkus, ar kuriem man ir tas 'īstais klikšķis'', jo ar tādiem, es piekrītu, pat lielveikala zeķu sortimentu būtu interesanti apspriest..
Nezinu, ko pat īsti Tev ieteikt, jo momentos, kad es mēģinu sevi nepiespiest un neiesaistīties sev neinteresējošās diskusijās, tad cilvēki domā, ka es esmu pārāk sevī noslēgta un neesmu pārāk jauka. Jau labu laiku cīnos ar šo problēmu..

Man apkārt parasti apjautāšanās par sarunas biedra dzīvi ir vienkārša sarunas uzturēšana, nevis kåda īpašā interese, neviens arī neuzspiež atklāt 'dvēseles dziłumus'. Neuzskatu man neinteresējošas tēmas obligāti par tukšām, bet, protams, nav nekas krimināls, ja kāds uzskata, ka manas intereses ir tukšas. Tajā pašā laikā, cilvēki un situācijas var būt dažādas, ja izjustu kaut kādu īpašo diskomfortu, diez vai sevi tā īpaši mocītu.

Uj, esmu ļoti noslēgts egoistisks cilvēks. Ļoti nepatīk tukšas runas, tāpēc man ir maz draugu, bet daudz paziņu. Kad biju jaunāka centos izskriet līdzi visiem lielajiem runātājiem ar viņu intresēm, bet kad paaugos sapratu, ka tomēr mana pašsajūta ir svarīgāka.
Kas atiecas uz darbu : darbs ir darbs un provātā dzīve privāta un jaukt šo visu viena putrā nevajag.
Darbā Es esmu atvērtākais cilvēks pasaulē :D

Oj, es arī ļoti ātri nogurstu no cilvēkiem. Esmu introverta, nepatīk uzturēties ilgi sabiedrībā, jo cilvēku pūļi manu enerģiju vienkārši "apēd". Skolā ir pagrūtāk, jo ilgi jābūt starp cilvēkiem, nav iespējas nolīst maliņā uz kādu stundiņu un vienkārši pabūt ar sevi, atjaunot enerģiju. Citu stāstos varu klausīties, bet reizēm vienkārši gribas kliegt "nevienu tas neinteresē, tas, ko tu stāsti, ir bezjēdzīgs un nekam nederīgs vārdu virknējums", taču saņemos un noklausos līdz galam. Par sevi citiem nestāstu gandrīz neko, jo gluži vienkārši man nepatīk par sevi stāstīt.

Man arī nepatīk daudz runāt, bet, lai cik ironiski tas nebūtu-darbs ir ar klientiem. Izrunājos ar klientiem, tāpēc priekš prastas klačošanās birojā vairs nav īsti spēka un vēlmes. Nu un? Priekš kam par to pārdzīvot? Nav nepieciešams sevi mainīt, esi, kāda esi.
Patika, kā hanna! pateica par kīmiju un klikški. Man tā ir. Ir cilvēki ar kuriem varu płāpāt par visu un neko, bet ir arī tādi, kuriem vairāk par parastu "čau" nekad nepasaku. Ir man darbā tādi tipi, kas var cauru dienu stāstīt par saviem piedzīvojumiem, savu bērnu skolas gaitām utt. -es vienkārši paklausos, ja ir laiks un cilvēks tik łoti grib parunāt, varbūt kaut ko atbildu un eju tālāk. Visi apmierināti.

Man ir līdzīgi. Plusā es nespēju notēlot tās wow emocijas kā tas sanāk citiem. Man pa lielam ir vienalga un maz kas izraisa šoku vai vispār jelkādas emocijas, un es jūtu, ka apkārtējiem tas nepatīk. Es nezinu ko darīt un vai tā vispār ir problēma, jo pa lielam man vienalga :-D

Man tas pats.
Ļoti ilgi sevi "lauzu" un centos komunicēt, ieklausīties, iesaistīties.
Tagad vnk pārstāju un jūtos ļoooooti labi. Tiešām. Vnk samierinājos pati ar sevi. :)
Teikšu, ka ir super! Nejūtos kaut ko baigi zaudējusi.
Ja negribās k.ko apspriest, kas saistīts ar citiem, ne tik tuviem cilvēkiem vai lietam, vnk pasaku - nezinu, neinteresē. Un viss. Tieši tik vienkārši. Neviens vēl nav apvainojies. Tagad man vismaz nav sajūta, ka lieki tērēju savu enerģiju.

Es arī nogurstu no cilvēkiem. Nu un? Tāpēc. Kominicēju tikai tad, kad vēlos. Un ja kāds apvainojas, tad tā ir viņa, ne mans problēma.

Interesants temats. Jāsaka, ka šī ir lieta, ar ko intraverts cilvēks atšķirās no ekstraverta. Intravertais enerģiju smeļas, kad ir viens, vai mazā sabiedrības lokā. Savukārt ekstraverts enerģīju gūst, kontaktējoties ar cilvēkiem, lai to izdotu brīžos, kad ir viens.
Mūsdienu sabiedrība, kurā valda nauda un kapitālisms, kā sabiedrības ideālu ir padarījusi ekstravertu- jo sēdēšana savā prātā bieži vien nespēj parādīt patiesās cilvēka spējas un augstāk tiek vērtētas ārišķības- tostarp, iespaids, ka cilvēks ir spējīgāks ģenerēt naudu, ko labāk parāda ekstraverts.
Tāpēc es iesaku saprast, cik daudz enerģijas Tu esi spējīga izdot, esot sabiedrībā un samierināties ar to kā arī ieplānot laiku sev pašai.

Es arī nogurstu no komunikācijas. Nesaprotu tos cilvēkus, kas var dzīt hui*u, visu dienu, katru dienu! Runāt "par neko". Reizēm pat saskatu sevī to kā mīnusu. Es varu plaši runāt par dažādām tēmām - politiku, tiesībām, medicīnu. Tās ir lietas par kurām daudz ko zinu, bet tā, lai es stāstītu par visādiem ikdienas sīkumiem? Nē, to es nemāku.

Vēlos darīt laimīgu sevi, bet kaut kā citu pārmetumi, ka esmu noslēgta, manu laimi nevairo. :-D
Sarežģī dzīvi man dažreiz tas, piemēram, varu braukt uz darbu ar kolēģi, tad maršruts mājas-darbs, praktiski no durvīm līdz durvīm, varu stundu vēlāk celties, bet jāklausās ko šī ēdusi vakariņās un kādas krāsas kreklu uzvilcis vīrs. Otrs variants- celties stundu agrāk un braukt ar mašīnu liekāko ceļa daļu+ neliels gabals ar Rīgas sabiedrisko+ drusku kājām, tur varu lasīt internetu, klausīties mūziku vai vienkārši baudīt ceļu. Man otrs variants liekam nesalīdzināmi patīkamāks, kaut it kā no malas skatoties, ērtāks būtu otrs.
Darbā man ir jārunā un ar to tieku galā. Turklāt klienti ar mani ir apmierināti, viņiem daudz labāk patīk tas, ka 5 minūšu laikā apstāstu lietu īsi un konkrēti, nevis kā citas, runā pus stundu riņķī apkārt, ka klientam jau galvā putra.