nogurstu no cilvēkiem

Man ir līdzīgi, jo dažreiz līdz kaulam kaitina troksnis, ne jēdzīgas sarunas (manā izpratnē troksnis, citiem apspriestās tēmas, protams, var šķist simpātiskas). Ko daru? Neko īpašu. Sarunās, kas mani neinteresē, neiesaistos un, ja kaut ko grib izvilkt no manis, tad pieklājīgi un atturīgi pasaku tā brīža nostāju, neko īpaši nekomentējot.

Man tādos gadījumos rodas pretēja reakcija - jo vairāk mani spiedīs un mudinās stāstīt par savu dzīvi, jo dziļāk sevī ieraušos un klusāka palikšu. Tad buršķ, ka mūsdienu tehnoloģijas pie visa vainīgas, cilvēki pat sarunāties vairs nemāk, utt, bet nu sorry, arī ja man nebūtu nekā, es tik un tā nepārvērstos par plāpājamo mašīnu, jo vienkārši tāda neesmu.

Sevi lauzt (sevišķi šādā jautājumā) noteikti nevajag. Ar laiku satiksi cilvēkus, kuru priekšstati par to, kas ir nozīmīgs, būs līdzīgi Tavējiem. Mani arī nogurdina sarunas par iepirkšanos vai ķibelēm sabiedriskajā transportā, taču ar cilvēkiem, kurus saucu par savējiem:
1) sarunu tēmas ir abām pusēm saistošas;
2) arī lielveikalu zeķu sortimenta aprunāšana var būt aizraujoša.
Ķīmijai un klikšķim ir nozīme ne tikai attiecībās ar pretējo dzimumu.
Izņēmums varētu būt komunikācija ar vecāku cilvēku, piemēram, omīti. Būtu vērts pārkāpt sev pāri un noklausīties, kas tantukam uz sirds, turklāt vēl izrādot interesi un pašai iesaistoties sarunā. Veci cilvēki mēdz būt ļoti vientuļi.

Hmm, par sevi personīgi ļoti maz stāstu, pat teiktu - neko, bet neeenormali patīk paklausīties kādu klačiņu, pabrīnīties par cilvēkiem. Par ikdienišķām random lietām nepatīk īsti klausīties.

Runājot par pēdējo teikumu, momentāli prātā ienāca jautājums - vai Tu vēlies darīt laimīgus citus vai sevi?
Gan jau, ka loģiskāks būs otrais variants. Tev nevienam nekas nav jāpaskaidro!
Savādāk varētu būt, ja runa ir par darbu.

Ak jā, tieši tas pats. Ļooti nogurdina. Es neliekos ne zinis, kaut kā nevaru kļūt ''komunikablāka'', nu nepatīk, neinteresē

Nelikties zinis! Darbā vai citās situācijās pietēlot.