nogurstu no cilvēkiem

Man agrāk likās, ka es esmu ļoti komunikabls cilvēks. Un es arī esmu, bet līdz robežai. Lielās devās man nevajag ne draugus ne radus. Un tuviniekiem to tiešām ir grūti saprast. Bet komunicēt tikai komunicēšanas pēc, lai citu iegribas apmierinātu, manuprāt nav pareuzi. Tāpēc es izvēlis retāk, bet kvalitatīvu.

Jābūt ir aktīvam, baigi pozitīvam cilvēkam, lai neuzsūktu to negatīvismu, pļāpāšanu no cilvēkiem, manuprāt.
Latvieši vispār nav no baigi komunikabliem cilvēkiem.
Agrāk varbūt varēju runāt daudz un dikti, tagad ja uzskatu,ka nav jēgas tiešām ''pa tukšo'' runāt, labāk tiešām paklusēju, jeb parādu ka nekāda dižā runāšana nesanāks.
Pēdēja laikā, dažās kompanijās kas man neiet pie sirds, varu vispār klusēt,kas agrāk man nebija raksturīgi, vienkārši nesaskatu jēgu kaut ko teikt runāšanas pēc!

Es pēdējā laikā ievērojusi, kad esmu komunikabls cilvēks, bet arī līdz robežai.
Patīk vairāk runāties ar cilvēkiem , nekā rakstīt.
Rakstīšanas komunikācija mani nogurdina, paldies dievam mūsdienu pasaulē ir ieviestas Voice message opcijas.
Bet ir reizes, kad man uznāk , kad nevēlos ar nevienu runāt. Telefons pilns ar ziņam, bet man nav spēka, liekas ,kad no manis pēdējo enerģiju cilvēki izsūc.
It īpaši pēdējā laikā, kad paši nevēlās neko uzzināt, meklēt , vēršas pie manis, jo es redz zinu !

Kad agrāk bija tāds darbs, kur visapkārt cilvēki, kaitināja garas stundas. Tagad man ir nopūta pat rindā veikalā dažreiz un lielveikali atkal liekas tādas vietas, kur es jūtos kā zivs uz zemes. Tai pat laikā, lai ko un kas runātu, var būt tā, ka man vecmammas zvanīšana 2x dienā apnīk, jo nav ko teikt ( biju tur, ēdu to..), bet tad es padomāju - labi, labi, kad pati būsi veca, kas ar tevi runās?? Cita lieta par ko brīnos, ir, piemēram, kas tāds - sēžam ar draugu pludmalē, pienāk divi puiši un bam, mums visiem ir klikšķis un stundu runājam par Dievu. Un nevis kā baznīcā, bet itkā mēs visi būtu veci draugi. Man ir tiešām interesanti un es jūtu, cik dzīva esmu un pat nemēģinu no viņiem atkratīties.

Palasot palika labāk, ka ne es vienīgā tāda. Protams, ir cilvēki ar kuriem varu runāt ilgi par visvisādām lietām, arī zeķubiksēm lielveikalos, bet tādu ir nedaudz, turklāt tie cilvēki vairāk bija manā pagātnē, tagadnē pavisam maz.
Man neprasās citiem atstāstīt savu ceļojumu, apmeklēto pasākumu vai izlasīto grāmatu, lai cik tas viss interesants arī nebūtu bijis. Ja nejūtos vesela, tad vispār traucē jebkāda komunikācija.

parasti apjautāšanās par sarunas biedra dzīvi ir vienkārša sarunas uzturēšana

jā, tieši šo es nesaprotu, ka diviem cilvēkiem esot kopā kaut kādu apstākļu ietekmē- gaidīšana rindā, transportā, ēdot, ir obligāti jāuztur saruna? Ka klusums skaitās neveikls?

Obligāti nekas nav jādara, vari arī labdien neteikt. Tā apjautāšanās ir tāds veids kā a) izrādīt draudzīgumu b) parādīt, ka neignorē personas klātbūtni. Nevienam, kā jau teicu, nav pienākums to darīt, vienkārši minēju, jo tā daži (!) sarunu biedri var būt audzināti, nevis viñiem ir īpašā vēlme komunicēt. Bet varbūt pārprotu situācijas kontekstu, kuru Tu biji domājusi.

Protams, cilvēki, komunikācija ar tiem spēj nogurdināt. Arī ar mani tas notiek. Kādreiz biju tā, kura varēja kompānijā īpaši neizcelties ar runāšanu. Studijas mazliet veicināja komunikācijas prasmes un tad sekoja darbs ar klientiem. Likās, ka kļuvu ekstraverta, jo vairs neinteresēja grāmatu lasīšana un tieši gribējās iepazīties ar jauniem cilvēkiem un arī runāt runāju daudz, bet tad atkal sekoja dziļas pārdomas par to kādu dzīvi dzīvoju, dažas draudzenes pazuda dzīvē un izjuka attiecības, nodevos hobijiem, kas ir veicamo vienatnē un pēkšņi šķita, ka nav par ko runāt, jo vismazāk vēlējos kaut ko stāstīt par sevi.. Ar visiem neveidojas tāda saikne, ka tagad gribas apmainīties ar jaunumiem, nepatīk ja cilvēki aprunā vai rada intrigas, bet ir forši, ja apkārt ir interesantas personības, tad katra saruna ir kā salds medus :-D