Sieviete kā agresors attiecībās.

Nav ko meklēt attaisnojumus. Tā sieviete vienkārši pa galvu grib. Sadomājusies, ka var pizģīt kādu un nesaņemt pretī.
Sievietes un mazi bērni psiho tad, kad nejūt sev spēcīgu muguru, aissardzību. Psiho, lai redzētu, ka aizbildnis arī spējīgs uz aktīvu agresiju attiecībā pret ārēju netaisnību.

Mēģini noķert brīdi tieši pirms - kas tieši Tevi tā saniknoja? KĀPĒC tas Tevi tā saniknoja? Tieši pirms iekaustīšanas centies sevi noķert un apstādināt, padomā, kāpēc neapstājies? Kāpēc vispar to dari?
Šajos jautājumos var slēpties risinājums, ja esi gatava ar to strādāt ;)
Nav jēgas domāt par pagātni, pēti šobrīdējo situāciju un centies strādāt ar to. Ja pašas spēkiem nespēj, meklē speciālistu.

Nav jēgas domāt par pagātni, pēti šobrīdējo situāciju un centies strādāt ar to. Ja pašas spēkiem nespēj, meklē speciālistu

Vieglāk ir vainot kādu citu savās problēmās, šinī gadījumā vaina ir pagātnē, bet pirmais galvenais cēlonis ir jāmeklē sevī. Kad sapratīsi ,ka jāmeklē iemesls sevī,tad būs vieglāk pārvarēt agresiju.

Mazi bērni arī nesaprot, ka nedrīkst otram sist, ka sāp, līdz paši dabū pretī.
Vispār dīvains vīrietis- ļauj sevi sist, raud... Ta pieturēt rokas var sievišķim, kamēr nomierinās, pats jau arī vainīgs tomēr, ka ļauj sev tā kāpt uz galvas- kurš galu galā stiprāks?

Atvaino, Inky, ceru, ka es pārpratu - Tu taču neiedrošini autori mesties atkal draugam virsū, lai varētu paanalizēt sevi? Neškiet, ka puisis jau ir pietiekoši cietis?
Lai gan piekrītu Alexai, par uzvedības paternu, man tiešām liekas, ka šāda fiziska vardarbība ir bīstama apkārtējiem un, ja autore tiešām ir gatava mainīties (nevis attaisnot sevi), ir steidzīgi jāmeklē palīdzība.

Pasadena, nē, neiedrošinu. Vienkārši neticu, ka tā maģiski šīs diskusijas iespaidā tas nekad mūžā vairs nenotiks. Līdz ar to, ja/kad tā sanāk ir vērts piedomāt, jo tieši šajā brīdī var atklāties domas/sajūtas, kas pēcāk apdomājot situāciju prātā neienāk.
Protams, sevis analīze ir laba un ieteicama jebkurā gadījumā. Un nevis balstīties uz atrunu "jā, man bērnībā bijis šā un tā, tāpēc notiek tā", bet meklēt risinājumus, kā nākamreiz to novērst.

tas, kas Tev, autore, ir- to sauc par dusmu kontroles problēmām. Šī klīniskā stāvokļa izcelsmi parasti skaidro ar psiholoģisku traumu vai ar depresiju. (var jau būt arī citi iemesli, bet šie ir populārākie)
Tam ir lēkmjveida raksturs un tam vienmēr ir trigeris. (respektīvi, ne vienmēr, kad cilvēks ir dusmīgs tas kļūst fiziski agresīvs, bet pie konkrētiem apstākļiem tas notiek) Katram tas trigeris ir citādāks.
Man arī bija tāda problēma, bet to man izsauca tikai viens cilvēks ar konkrētiem trigeriem. Man to saasināja psiholoģiska un emocionāla pazemošana, kas nonāca līdz tam, ka vienā momentā es vairs nespēju to nokontrolēt.
Es nezinu, protams, kādi Tev trigeri, bet mani sita bērnībā mājās un skolā arī.
Jāiet pie ārsta, ja vēlies ar šo puisi būt kopā. Nepieciešama psihoemocionālas stabilitātes klātbūtne. Citādāk netiksi galā un tas saasināsies vēl vairāk.

Jācer vienīgi, ka nākamreiz autore nepañems rokā kaut ko smagu. Bet nu, atsaucoties uz Naomis komentāru, pats vainīgs, vai ne?

Nu ja, vīrietis pats vainīgs ka sit.. Ko vel aplamāku var pateikt. Ja sievieti sistu, tad viņa arī pati būtu vainīga? Tas ka cilvēks pieder konkrētam dzimumam nenozīmē ka viņam arī ir visas šis raksturīgās dzimuma iezīmes.
Vīrieši arī pasaulē tiek sisti, apbižoti, noniecināti un pazemoti, tikai tādiem vīriešiem ir vel grūtāk, jo ja viņi ko teiks, tad par viņiem vel pasmiesies un neviens nepalīdzēs.
http://www.upworthy.com/a-french-film-showing-men-what-being-a-woman-feels-like-kinda

Miss Joker ++
Te būtu pavisam citas runas, ja šeit vīrietis rakstītu, ka sit savu sievieti līdz mirklim kad šī nevar pakustēties.

Es bērnībā arī esmu redzējusi šādas tādas lietas ģimenē u.t.t.
Nekad neviens attiecībās pret mani nav cēlis roku, un tā arī bija līdz šim.
Kad pēdējā laikā runājot ar draudzenem saklasījos lietas kuras nekad neesu darījusi, bet viņas ir.
Un tad sanāc attiecībās strīds un pirmo reizi iepļaukāju otru pusi, viņš neko nedarīja, pēc tam turpinājām strīdēties u.t.t.
Runājām par to un viņš pateica, ka varbūt vajag, bet man ir divējādas jūtas, es kaunos par to ko es izdariju, bet no otras puses uz to mirkli palika labāk.
Pēdējā laikā iet kā pa kalniem un pa lejām, un nevaru saprast ko iesākt.
Saistībā par tevi, varu ieteikt iekšēji padomā ko tu dari, kapēc tu tā dari.
Aizej pie psihologa, kamēr tas viss nav šausmīgi beidzies, sakrāj naudiņu pamēģini psihologu, viņš varbūt tev palīdzēs saprast kas par lietu un kā tev to valdīt.
Otra lieta, sports- ja esi uz Jūs ar sportu tad pamēģini kko kas tev varētu interesēt, kas palīdzētu izlaist enerģiju.
Un bieži vien darbs ir liels iemesls kapēc mājās esam agresori(sievietes)
Ja darbā saņem lielu devu morālās vardarbības, tad var gadīties ka tu to pašu nes uz mājām.
Ja baidies no Bosa, padomā varbūt vajag izrunāties pateikt, vai arī jāmaina darbs.
Redzu mazas paralēles ar savām darbībām un savu dzīvi.
Turies.

Palasot n-tās Tavas diskusijas, izskatās, ka Tev ir labi, kā ir, ja jau gadu laikā neko neesi lietas labā darījusi, meklējusi palīdzību. Diemžēl, bet neviens no malas Tev nespēs palīdzēt, kamēr pati nevēlēsies ko mainīt savā dzīvē.
Ja ne sevis, tad vismaz puiša dēļ vērsies pie psihiatra. Ja jau pati esi ko tml dzīvē piedzīvojusi, ļoti labi vari saprast, kā viņš jūtas.
Un palīdzību meklēt nav nekāds kauns, drīzāk jākaunas, ja to nemeklē, kad tas ir nepieciešams.