Esmu kādu laiciņu strādājusi lielveikalā un kopš tā laika vairs nekad neuzvedos tik cūciski kā liela daļa apmeklētāju, kurus redzēju ikdienā sev apkārt. Ja agrāk nepievērsu uzmanību tam, ka kaut kur kaut kas nokritis vai kāda prece ne tur nolikta, tad tagad, neskatoties uz to, ka tas nav mans pienākums, pacelšu no plaukta nokritušu preci un nolikšu vietā vai arī tad, ja redzēšu, ka, piemēram, piena pudele stāv ābolu grozā, man gabals nenokritīs no tā, ja aiznesīšu to uz piena nodaļu, pat ja tas man nebūtu jādara, jo esmu pircējs-parastais. Arī svītru kodus salīdzinu diezgan bieži, ja man nav skaidrība par to, ka konkrētā prece tiešām varētu maksāt tik dārgi/lēti. Man nav grūti apskatīt tos divus ciparus koda beigās. Katrā ziņā tas ir vieglāk kā pēc tam kliegt uz nevainīgu, neko sliktu neizdarījušu pārdevēju par to, ka siers maksā ne 4,00 eiro kilogramā, bet 4,50. Jā, varbūt man tas viss nebūtu jādara, taču gabals no tā visa nenokrīt un arī pāris minūtes, kuras tas viss prasa, tik un tā diez vai izmantotu lietderīgāk. Vienkārši ļoti labi zinu, ka ne vienmēr laikā atbildīgais darbinieks var paspēt samainīt cenu zīmes, ne vienmēr arī paši pircēji izturas saprotoši. Rezultātā rodas domstarpības un strīdi, taču arī kasēs sēž cilvēki, tāpat kā cilvēki ir arī zāles darbinieki. Un, diemžēl, cilvēki mēdz kļūdīties un ne vienmēr visu izdarīt perfekti. Un arī pārdevējas bieži vien nav pelnījušas visas tās negācijas, kuras nāk pār viņu galvām, tikai tāpēc, ka kaut kur kāda cena neatbilst vai ka nabaga pārdevēja nevar uzminēt vai tie tomāti tajā maisā ir no Latvijas vai Turkmenistānas.
3450
