Kā cīnīties ar stresu?

25 manā skatījumā nu gan nav tas vecums kad visiem būtu jābūt jau precējušiem. Es pat nedomāju tik ātri precēties kur nu vēl bērnus. Viss nāks ar laiku, ko par to uztraukties

Atceros - kad pabeidzu vidusskolu, vasarā svinējām vecāku gadadienu, un lai arī biju attiecībās jau vairāk kā 2 gadus, manējais negribēja braukt ar mani uz tām vecāku svinībām. Visi bija pa pāriem - pat brālēns, kam nemaz tik sen tās attiecības nebija izveidojušās. Toreiz jutos tā bēdīgi (galvenokārt tāpēc, ka man bija otra pusīte, kas nekad nebija blakus). Tā jau kopš tā laika 3 gadus visos ģimenes pasākumos esmu vienīgā bez pāra. :-/ (Par savu pāri uzskatu māsas pus gadu veco dēliņu :-D). Bet kaut kā pēdējā laikā vairs par to nepārdzīvoju, jo attiecības pašlaik es vienkārši "nevarētu atļauties" - veselības problēmas, tik daudz iesāktu un nepabeigtu lietu deg, ar kurām līdz šī gada beigām ļoti vajadzētu tikt galā. Man tā jau grūti saņemties - attiecības tikai atņemtu vēl vairāk laika.
Ko es ar to gribēju pateikt? Uzsāc kaut ko - mācības, autoskolu, kursus; sāc apgūt jaunu valodu. Vienkārši atrodi kaut ko, kas tev būtu svarīgs, nosaki datumu, līdz kuram tas obligāti jāizdara, jāpabeidz, un koncentrējies uz to. Zinu, cik tas varētu būt grūti, ja pasākums nav obligāts, bet tas novērsīs domas.
Un nobeigumā banālā frāze - attiecības atnāks tad, kad to gaidīsi vismazāk.

Nav ko pārdzīvot, ka neesi precējusies. Citi precas 30+. Vai tad ik pa laikam nav pielūdzēja? Nav jau jābūt kā no modes žurnāla izkāpušai, lai kādam patiktu. Man, piemēram, ir tā, ka domāju, ehh, nevienam nepatīku u.t.t., tad parādās pielūdzējs, kurš man nav vajadzīgs. :-D Vēl jau ir iepazīšanās portāli, bet tur var baigi iekrist. :-/ Vai tad draugu draugiem nav pazīstams neviens brīvs, feins puisis?:-D