Es daļēji piekrītu wee. Visas atkarības ir vienā maisā bāžamas. Nav labāku vai sliktāku. jebkur atkarība aizmiglo acis, neļauj skaidri domāt, attālina no sevis un ir bīstama. Narkoptikas tieši ne ar ko nav sliktākas, bīstamākaspar alkohola atkarību vai ēdiena atkarību. Viss viens.
Un protams, ka nav nekādas pirmās reizes maģijas. Cilvēks tikai uzzina, ka pasaule ir arī tāda, bet nekāda dīvaina atkarība no pirmās reizes nerodas.
Ne visi kas lietojuši vieglākas vai smagākas narkotikas kļust atkaīgi, tāpat kā ne visi, kas lieto alkoholu, kļūst atkarīgi no tā.
Ir cilveki, kas kļuts par lietu, vielu vergiem un ir cilvēki, kas nekļūst. Katram tas stāsts, kāpēc tieši viņš ir kļuvis atkarīgs, ir savādāks. Un tur nav ko žēlot, nosodīt vai nesaprast. Katram sava dzīves skola, savs muklājs, sava pude sāls. Un tajā muklājā noved nejau vielas, bet nespēja izcīnīt savas iekšējās cīņas, padošanās, ļausānās plūsmai, vēlme aizmirsties, mērķu un sapņu trūkums.
Ir tādi, kas muklājā nonāk īslaicīgi, ar laiku tie atkal rod spēku sevī un izkārpās laukā, ir tādi, kas padodas un nekad vairs neizkārpās.
Es pažistu diezgan daudz izbijušos narkomānus, tādus, kas vairs nelieto un tādus, kas atsākuši. Zinu gan tādus, kas lietojuši smagās narkotikas un pēc ļooti daudzu gadu lietošanas ir pātraukuši un savu dzīvi mainījuši, gan tādus, kas pārtarukuši un atkal atsākuši. Zinu arī tādus, kas bijuši vai joprojām ir atkarīgi no vieglajām narkotikām.
Tie ir parasti cilvēki ar parastām dzīvēm, nekā neparasta viņos nav. Viņi tikai kaut kādu laiku ir ļāvušies aizmirstībai.
Un narkomānu bīstamība ir krietni pārspīlēta. Tā ir tāda klišeja, ko vido redzamākā virskārta. Lielākoties šādi cilvēki nolien dziļākajā kaktā un tur grimst savā dzelmē. Atkarībai nevajag kompāniju. Un arī tavu mobilo atkarībai nevajag.