Caur adatu

Kur var to noskatiities?

Šeit:
https://www.youtube.com/watch?v=ne7iKThzEG0

Paldies!

Noskatījos tikko šīs diskusijas iespaidā. Man pazīstamais nelieto jau septińus gadus. Nekad dzīvē nepateiktu, ka vińš kam tādam izgājis cauri - smuks, kopts, sporto, labs darbs utt. Viens no nedaudzajiem happy end stāstiem, bet łoti žēl vińa kolosālo gimeni par to, ko vińiem nācās piedzīvot.

Iestarpinu par klonazepāmu, lietoju savulaik legāli, bet pēc pirmās nedēļas gàju prasīt samazināt devu, jo tiešām peldēju. Lai arī izrēķināta sākotnēji uz maniem kg, bija par daudz. Varu iedomāties to variantu, ka nes nost tā, ka nekā vairs nav.

Filmu gaidīju ilgi. Tagad gaidu īsto brīdi un noskaņojumu, lai noskatītos, tāpēc par pašu filmu vērtējumu sniegt vēl nevaru, taču konkrētā tēma man ir pietiekami tuva, lai es droši varētu apgalvot, ka manī nekad nav bijis naids vai nepatika pret cilvēkiem, kuri izvēlējušies sev tādu dzīves ceļu. Jā, tā ir izvēle, taču tai pat laikā ne mums spriest par to, kas noticis cilvēka prātā un dvēselē mirklī, kad viņš izdarījis pirmo, liktenīgo dūrienu, kurš pēc tam uz visu mūžu mainījis konkrētā cilvēka dzīvi. Jā, varam tiesāt un teikt, ka tā ir apzināta izvēle un garā stipri cilvēki nekad to nedarītu, taču tai pat laikā katrs cilvēks ir savādāks un bieži vien šim lēmumam - izdarīt dūrienu - apakšā slēpjas salauzta personība, cilvēks, kurš no kaut kā bēg vai kaut ko meklē - šķietamu izeju no problēmām vai atslēgšanos no realitātes; iespējams, tā ir naiva doma "tikai pamēģināt", iespējams, tā ir vēlme iederēties kādā mistiskā lokā, tikt pieņemtam, atrast savējos. Bieži vien šis "tas jau tikai vienu reizīti", beidzas ar salauztu dzīvi sev un tuvākajiem, ar pārdotām mantām un zādzībām kārtējās devas dēļ mirklī, kad veselo saprātu un ķermeni vairs nekontrolē pats cilvēks, bet gan heroīns, kurš izdara izvēles šī cilvēka vietā.
Man nekad nav bijis kauns runāt arī par to, kam esmu gājusi cauri es pati. Nekad neesmu kaunējusies atzīt, ka jā - man ir bijusi atkarība no alkohola. Tikai manā gadījumā es nepārdevu mantas un neubagoju naudu, jo tās man bija vairāk kā vajadzēja, taču savā šķietami skaistajā dzīvē es biju tikai salauzts cilvēks, marionete pati savāsrokās. Es biju viegli ietekmējams, vājš cilvēks, kurš meklēju izeju no realitātes, cerībā to atrast alkohola radītajā reibumā, kurš kaut uz mirkli radīta šķietami labāku, skaistāku pasauli man apkārt. Tagad tas laika posms, kad pamodos un uz paģirām dzēru atkal un tādā veidā pavadīju divus savas dzīves gadus, ir aiz muguras un panācu to visu pašas spēkiem. Tagad man patīk doma, ka varu iedzert, bet māku sevi kontrolēt tā, lai iedzeršana vairs nepārvērstos mēnešiem ilgā dzeršanā, taču tai pat laikā es skaidri apzinos kas es esmu, ka esmu bijusi tajā purvā un ka šī pieredze mūžīgi būs ar mani, un lūzuma punkts atkal var notikt jebkurā brīdī.
Ar šo visu gribu teikt tikai to, ka cilvēki ir ļoti, ļoti dažādi - ir tādi, kuri ar savām problēmām spēj galā tikt paši, ir tādi, kuri salūzt un meklē risinājumu atkarībās. Jā, pievērsties kam tik destruktīvam ir izvēle, taču ne visi cilvēki ir pietiekami stipri un spēcīgi, lai spētu savas problēmas risināt citā ceļā, tāpēc padodas un beigu beigās nonāk tur, kur nonāk. Taču, šķiet, neviens cilvēks nekad nav piedzimis un labprātīgi teicis: "Es sapņoju būt narkomāns/alkoholiķis!" Tas, ka tā notiek, ir tikai sekas tam, kas noticis katra šī cilvēka prātos un dzīvēs tad, kad izdarīts liktenīgais lēmums. Mēs varam raukt degunus, nosodīt, izlikties, ka šādi cilvēki nav starp mums, taču viņi ir. Viņi ir sabiedrības daļa. Un viņi ir - ir kā atgādinājums par to, ka tikpat cik dažādi esam mēs visi, tik dažādas ir mūsu dzīves, likteņi un izdarītās izvēles. Pat ja tās ir kļūdainas ir dažreiz līdz riebumam aplamas.

Nenoskatījos. Bet nenosodu, cilvēkiem ir raksturīgi pieņemt kļūdainus lēmumus, citiem šīs kļūdas ir vieglas, citiem smagas, cits saprot ātrāk, cits vēlāk vai nekad. Es nejūtos kā soģis, lai izlemtu, kādas kļūdas piedot un kādas nē.

Lasot Carpe Diem komentārus, uzreiz var redzēt, ka cilvēks ir lietas kursā par šo tēmu, viņai pat nebūtu vajadzējis to minēt. Un tā ir ar daudzām tēmām šajā forumā, kas skar deviantas uzvedības un sabiedrības grupas, - ir skaidri pamanāms, kad cilvēkam ir izpratne, un kad tas ir tikai uzskatu līmenī. Būtu derīgi atcerēties, ka uzskati ir zemākā zināšanu forma

To pašu nodomāju, ievērojot vēl Marissas komentārus. To, ko Marissa pateica par savu brāli šeit, atgādina par man zināmiem cilvēkiem, kuri lieto narkotikas. Viņi nav nabagi, nezog, ir ar labām manierēm un labu izskatu. To es vairāk saku tāpēc, ka lielai daļai izveidojies iespaids, ka narkomāni ir netīri, nabadzīgi, zaglīgi dzīves pabērni.

KitijaK, nav korekti salīdzināt turīgu "koka" lietotāju ar degradētu "heroīnistu", manuprāt.

Robert, pēc šī apgalvojuma es tevi vispār nesaprotu. Pēc taviem iepriekšējiem komentāriem es sapratu, ka tu nosodi atkarības kā tādas, bet tagad - ka tu šķiro cilvēkus kārtās? Atkarība ir atkarība, kāda starpība, ko lieto, kas esi, kā izskaties.

Man ir daži paziņas, kas jau gadiem "niekojas" ar MDMA un kokaīnu. Visumā veiksmīgi cilvēki, tiesa, narkotikas lieto tikai nedēļu nogalēs, lai izklaidētos. Vai es to atbalstu? Noteikti ne! Taču atzīstu, ka dažādām narkotiskajām vielām ir dažāda stipruma destruktīvā ietekme: nevaram mēs salīdzināt THC (marihuānu) ar, piemēram, dezomorfīnu ("krokodilu").

Kārtējo reizi varu tikai piekrist Ophelie :) Un liels prieks un cepuri nost, ka tiki saviem spēkiem valā no alkohola atkarība. Tas nozīmē ka esi spēcigā personība. Sieiviete ar spēcīgu raksturu un gribasspēku. Tā tik turēt! :-)

Rvis, paldies Tev! Kā vienmēr, liec man pasmaidīt! :)

Visa dzīve sastāv no izvelēm. Vai brokastīs ēst maizi vai putru. Vai apgūt A vai B profesiju. Vai lietot narkotikas vai nelietot. Tāpat kā jebkuru izvēli, arī šo es nenosodu. Katrs pats izdar izvēles un katrs pats arī ir atbildīgs par izdarīto izvēli. Tomēr tas nenozīmē, ka man ir vienalga. Man nav bijusi personīga saskarsme ar narkomānu, tāpēc man no viņiem gluži vienkārši ir bail. Man nav ne jausmas kas notiek narkomānu galvās un kādas ir atlikušās morāles vērtības. Filma atļāva ielūkoties mazliet dziļāk.

atbildot par klopu izrakstīšanu- man kādreiz bija epilepsija un tad kad man parādījās stipras sāpes pusei galvas, ārsti sākumā mēgjināja vilkt. grrizi vinji nenošāva, diagnosticēja 3 zaru nerva neiralgjiju. to ārstē ar tās pašas zortes zālēm kā epilepsiju, bet arī ar trankvilizatoriem kā klonazepānu. virnīgi- iemesls manai saslimšanai bija gaužām vienkārš- no noguruma, stresa pietūka saite kaklā un nospieda šo 3 zaru nervu. Ar veco epilepsiju tam sakara nebija.

-vilkt parslēles... greizi nenošāva.

Filmu neskatīšos un ZOO stacijas bērni man nepatika. Diskusiju pārlasīju un interesanti cik daudzas raksta, ka nezin kāda viņam situācija bija, kad sāka durties. Ne jau visiem narkomāniem dzīvē grūti gājis, citi vienkārši izvēlas tādu ceļu. Nav jāmeklē attaisnojums tādām lietām. Piekrītu, ka lielākoties tā ir izvēle un man grūti žēlot cilvēkus, kuri sev tādu ceļu ir izvēlējušies.

Vismaz jauki, ka vairs neraksti, ka tā NAV slimība

tāpat nepiekritīšu, ka tā ir slimība :D piedodies dāmas!

Vakar noskatījos filmu.
Šis faktiski bija tāds izskaistināts heroīna lietotāja atspoguļojums, jo šis te Edijs pārsteidzošā kārtā vēl nebija kļuvis par dzīvnieku. Bija sajūta, ka viņš tomēr vēl kontrolē heroīnu, nevis heroīns kontrolē viņu. Un, filmu skatoties, nepameta sajūta, ka cilvēks GRIB to pārtraukt, taču viņam nav gana stipras motivācijas, lai to darītu. Prieks, ka tagad tas ir izdevies un dod Dievs viņam spēku turēt sevi rokās un neatgriezties uz vecās takas.
Taču par to, ka šo filmu vajadzētu rādīt skolās gan nekādā gadījumā nepiekrītu. Skolas laikā mums rādīja Nāves Mušpapīru - lūk, tā filma ir jārāda skolās. Šī drīzāk varētu panākt pretēju efektu vēlamajam. Emocionāli tik nestabilie pusaudži to noskatīsies, laidīs gar ausīm negatīvo, bet vairāk pavilksies uz to kaifa aprakstu, gribēs to izmēģināt un arī izmēģinās, ticot, ka viņi, tāpat kā Edijs, spēs tikt ārā no šī purva.

noskatījos filmu .....
Domāju , ka Edijs ir saprātīgs puisis, zin kas ir kaifs un kā to visu kontrolēt vairāk vai mazāk. Uzskatu , ka narkotiku lietošana vai nelietošana ir katra cilvēka brīva izvēle un pilnīgi visas lietas ir mums galvā , ja cilvēks ko grib viņš iet un dara un šī filma lieliska to parāda... Man nav žēl neviena narkomāna tas ir apzināts solis un man nav tiesību nosodīt , ja kādam būs vajadzīga mana emocionālā palīdzība es to sniegšu ( un esmu to darījusi ne vienu reizi vien, savā dzīvē ) , tas manā skatījumā ir tik pat elementāri, kā palīdzēt vecai kaimiņienei uznest maisus uz 3šo stāvu , vai pieturēt durvis.
Pa lielam es neuzskatu , ka šie cilvēki ir bīstami sabiedrībai u.t.t.
Problēmas sākas tad , kad narkotikas ieņem 1. vietu dzīvē , kad tu kā aptracis skaidi pa trīstūri nauda--->bariga--->kaifs... Sanāk , ka tu kļūsti par savu iegribu vergu ... Principā , tā ir ar lielāko daļu cilvēku , tikai iegribas ir savādākas .... Es iestājos par dažādību un daudzveidību dzīvē un , ka visu var , bet ar mēru , ja gribās .... Kā ir ar darbaholiķiem , kuri izmeļ sevi tukšu dēļ cipara algas dienā vai kādiem citiem sev vien zināmiem iemesliem , tas pats maģiskais trijstūris alga--->darbs--->mājas .....
Vai Edijs atgriezīs heroīna varā ? Domāju , ka nē .... iespējams , kādā dzīves situācijā viņš pāris reizes kā "izklaidēsies, bet tas vairs nebūs , kā pirms tam , jo viņam ir ar ko salīdzināt viņš zin kā ir gan tā , gan tā .... Lielākā problēma atmetot ko smagāku ir tā , ka cilvēks nezin kā aizpildīt savu laiku un ko darīt ar iegūto "brīvību", kamēr kāds viņa vietā izdomā ko darīt , viss ir čotka, bet kad jāsāk pašam tad viss nav tik viegli , jo ir jāuzņemas atbildība . Edijam paveicās ar to , ka viņam ir atbalsts un motivācija un dzīves vieta . Daudziem no narkomāniem nav civilizētu apstākļu kur atgriezties , nav darba, nav hobiju un kas paliek ? Kaifs , jo tas nekad nenodos , neliks vilties un ir viegli pieejams ....
P.s par maģisko pirmo reizi ir nevarēšu apstāties , es gan nepiekritīšu , kapēc es te neskaidrošu , bet tā nav ar visiem , jo kā jau teicu viss ir galvā ....