Caur adatu

Tikko noskatījos. Visvairāk bija žēl puiša vecmāmiņas. Bet par to narkomānu un alkoholiķu žēlošanu- nekad jau nevar zināt, kad dzīve apmetīs kūleni un pārbaudīs tavas psiholoģiskās izturības robežas, vai tu salūzīsi vai izturēsi. Labāk to nepiedzīvot. Šajā gadījumā tā bija mammas nāve un sagadīšanās, ka blakus pagadījās kāds, kurš iedeva pamēģināt. Negribu attaisnot Ediju, bet manī ir iejūtība pret tiem, kur ir spējuši pārvarēt savu atkarību. Nē, es neraukšu degunu un vīzdegunīgi neteikšu, aij, tas jau bijušas narkomāns. Cienu tos, kas cīnās un nepadodas. Cilvēki pieļauj kļūdas- cits mazas, cits lielas un cits ļoti lielas.
Lai Edijam viss izdodas un dzīvē viss labi:)

Nupat kā noskatījos. Pat beigās nolēju asaru :-) Puisis malacis. Filmas laikā jau radās iespaids par to, ka viņš nav ne ļauns, ne nelaipns, bet vienkārši nomaldījies no pareizā ceļa. Vairāk tādu stāstu :-)

Asaras gan nelēju, noskatījos. Redzēt kā cilvēks pats sev dur ir šausmīgi. (t)

Uzskatu, ka nav korekti cilvēku vainot, ka tas ir slims, bet narkomānija ir izņēmums - pat tad, ja kāds ir predisponēts kļūt par atkarīgu, tā ir cilvēka apzināta izvēle, kad tas sāk lietot narkotikas. Paskaidrošu vēlreiz - neviens nepiedzimst ar vēlmi pēc heroīna (neapskatīsim gadījumus, kad māte grūtniecības laikā to lieto), tādēļ tas ir apzināts cilvēka lēmums. Vadoties no minētā, uzskatu, ka narkomāni nav pelnījuši ne mazāko līdzjūtību, jo viņi ne tikai sabojā savu dzīvi, bet arī savu tuvo cilvēku. Laimīgā kārtā heroīna lietotāji ilgi nedzīvo, un labi vien tas ir.
Kaut ko līdzīgu varu sacīt par alkoholiķiem, tiesa, ne tik drastiskā formā.

Ja esi sācis lietot heroīnu, tad ,principā, atpakaļ normālā dzīvē vairs neatgriezīsies, būsi norakstīts. Bet šis cilvēks - Edijs - ir paveicis milzīgu darbu, viņš pats saviem spēkiem to pieveica, pats izvēlējās ārstēties, jo sajēga, par to, ka viņš jebkurā brīdī var pārdozēt, viņam bija,jo, lai narkomānam iestāstītu, ka ir jāiet un jāārstējas nav iespējams. Man tiešām par viņu ir prieks.

Es arī nemaz nejūtu līdzi narkomāniem. Man pat nav žēl viņu. Uzskatu, ka mūsdienu sabiedrībā pārāk daudz žēlo muļķus un visādi citādi atkarīgos. Tas ir tas pats, kas teikt -Tu sāki lietot narkotikas un tev patika? Ak tu nabadziņš!
Ir viena tiesnesa, neatklāšu, kurā tiesā, bet dzirdot kā viņa nolasa lekciju kārtējam "izvēles izdarītājam" man personīgi sagādā baudu. Jo vienīgais viņu attaisnojums ir tas, ka - Es taču esmu slims un atkarīgs! Es nevaru neko iesākt!
Tā nav slimība, bet izvēle. Parkinsona slimība, alcheimera slimība, vēzis - tās ir kaites. Diez vai cilvēks pats izvēlas sev šādas diagnozes.

Varu tikai piekrist, dreambig.

Tur jau tā lieta, ka mūsu visu dvēseles LABPRĀTĪGI ir izvēlējušās tādu dzīvi kādā esam. Arī cilvēki ar dažādām slimībām to ir izvēlējušies.

nu jau gan :D bet nu ok, cilvēks var ticēt, kam vēlas
Un par narkomāniem, jāpiekrīt vien lindada. Nav ko žēlot tādus, kuriem bija visas iespējas nemaz nesākt to visu.

Es nevienu nožēloju, bet arī nenosodu, mēs tiešām nezinām kā līdz kam tādam var nokļūt. Un ceļi tiešām ir dažādi.
Un drausmīgi ir pilnībā novērsties un nepalīdzēt ar ko tādu tikt galā.
Kā jūs iedomājaties, ja visus viņus izolēsim no sabiedrības, tie cilvēki kkur pazudīs? Nevar izlikties, ka viņu nav, ka tā ir tikai un vienīgi viņu problēma, ka mēs esam labāki.. tas tikai vairo dusmas, aizvainojumu, utt. Un tiem kas vēlas palīdzību ir jābūt drošiem, ka viņi to Saņems un varēs apturēt savu atkarību, lai iekļautos sabiedrībā. Un Edijs tam ir piemērs, kā tas tomēr ir iespējams!..
Dreambig, ja domā, ka tas cilvēks no tiesas zāles, pēc tādas lekcijas no tiesas puses iziet labāks ārā, Tu ļoti kļūdies..

Laimīgā kārtā heroīna lietotāji ilgi nedzīvo, un labi vien tas ir.
Kaut ko līdzīgu varu sacīt par alkoholiķiem, tiesa, ne tik drastiskā formā.

Ar ko tad dzērāji labāk? Ar to, ka ilgāk var savu atkarību īstenot?

Cilvēki pēc mātes nāves,dažreiz,ir nepareizajā vietā un nepareizajā laikā.Kā jau tur stāstīja - viņš pēc mātes nāves bija "kā bez rokām" un bieži vien dziļi pārdzīvojumi ir sākums dažādām atkarībām.Vienmēr ir jārisina un jāiet pēc palīdzības,pat ja tas ir psihiatrs.Es esmu redzējusi ļoti bēdīgus gadījumus,kad man pazīstami vīrieši pēc mātes nāves sāk izplūst,viņiem nav motivācijas.Viņi nereāli pārdzīvo,tas ir nereāls trieciens.
Man prieks par Ediju.Skatoties filmu es kaut kā redzēju,ka motivācija viņam ir,tikai ceļu pareizo vajadzēja atrast lai tiktu atpakaļ.Man bija interesanti skatīties un man liekas,ka arī tie,kuri to visu filmēja ir labi pastrādājuši - ieguldījuši laiku,lai to visu uzfilmētu,samontētu.

Prieks, ka šeit eksistē cilvēcīgi un sapratnes pilni komentāri.
Uzsvēšu, ka šie cilvēki ir slimi, viņiem galu galā tiek stādītas diagnozes.. gluži kā vēža un Pārkinsona slimības pacientiem.
Protams, viņi bija izvēles priekšā un pieļāva kļūdu. Visi kļūdās.. cits pieļauj lielākas, cits.. mazākas kļūdas.
Man vispār nav īsti saprotama tā maniere, kad nelaimē nonākušam cilvēkam vel lej virsū savu žulti.. :-/

Carpe Diem es nedomāju, ka viņam tā lekcija palīdz, bet labi paskaidro, ka tā ir izvēle, gan.
Par to, kur es kļūdos vai man taisnība spriedīšu es pati. Toties Tev būtu labi kāda viedokli iemācīties pieņemt tādu kāds tas ir, bez vēlmes to mēģināt apgāzt un tēlot kripatiņ gudrāku! Es savu viedokli neattiecinu konkrēti uz šo Ediju, bet kopumā. Kā zināms tāpat visus gadījumus nevar likt vienā maisā.

Man vispār nav īsti saprotama tā maniere, kad nelaimē nonākušam cilvēkam vel lej virsū savu žulti..

nelaime ir tad, kad tu saslimsti, nedod Dievs kāds tavs tuvinieks vai notiek terorakts, vai nodeg māja, ir bankrots. Tās ir nelaimes nevis šis.

Es viennozīmīgi atbalstu ārstniecības un rehabilitācijas programmas narkotisko vielu lietotājiem - ja cilvēks vēlas, ir tikai normāli, ja sabiedrība palīdz viņiem ārstēt savu atkarību.
Taču vienlaikus es nejūtu līdzjūtību tiem, kas radījuši ciešanas saviem tuvajiem un pastrādājuši noziegumus savas atkarības dēļ. Atkārtošu, ka kļūt atkarīgam - tā ir katra paša izvēle. Neviens cilvēks nepiedzimst atkarīgs no narkotiskajām vielām.
Visiem narkomāniem, kas attaisnojas ar savu slimību, proti, atkarību, es varu pateikt, ka, pirmo reizi lietojot narkotikas, viņi nebija atkarīgi, bet paši to vēlējās.

Diemžēl nereti šie cilvēki mēdz attapties, kad vilciens jau aizgājis un viņi vairs nespēj sevi lāga kontrolēt, apstāties.. Manuprāt, tā ir nelaime. Protams, katram ir savādāka izpratne par to, kas ir nelaime :)

Vēl viena problēma seko pēc ārstniecības.. ņemot vērā veco dzīvesveidu, šie cilvēki bieži vien paliek vieni un apkārtējā sabiedrība ir no viņiem novērsusies.. vienīgie nosacīti tuvie cilvēki ir narkomāni. Tādos gadījumos ļoti viegli slīd kāja.. ņemot vērā arī to, ka atkarību izraisošās vielas jau ir nodarījušas neatgriezenisku postu ķermenim.

cormeum es pieņemu, ka tavs viedoklis ir savādāks un man ar to nav problēmu. Sabiedrība būtu dīvaina bez līdzcietīgiem cilvēkiem :)

Jā, kopā saliekot sanāk 69 :D

Šitais jāattiecina - kas kuram tuvāks :-D:-D