Šīs diskusijas iespaidā arī šorīt noskatījos to filmu. Es uz šādiem gadījumiem skatos caur personiskāku prizmu, jo vēl ne tik sen arī manā ģimenē bija līdzīga situācija, mans brālis lietoja narkotikas. Vide ap viņu bija sakārtotāka, metāli jāvāc nebija, jo vienkārši bija nauda, liela nauda, kas tam visam lika izskatīties labāk, kaut gan savā būtībā tas tā nebija. Mēsli pielipuši pie glaunākām kurpēm joprojām ir mēsli.
Manuprāt, nevajag tādus cilvēkus nedz attaisnot, nedz nosodīt. Tuviniekiem jābūt vienkārši blakus. Atceros labu lietu, ko dzirdēju vienreiz baznīcā-ir viegli just patiku, saprast, mīlēt cilvēku, kurš ir kārtīgs, godīgs, tīrs, veiksmīgs, mīļš, taču daudz grūtāk ir saprast un mīlēt, nenosodīt cilvēku, kad viņš ir nolaidies, pagrimis, netīrs, pretīgs, pieļāvis smagas kļūdas...Taču tieši spēja pieņemt cilvēku, būt blakus tajā otrajā gadījumā parāda to, kāds cilvēks esi Tu pats.