Attiecības ar mammu

Zinu vienu, to ka man mamma un viramate teica manos 20 it gados, sadzirdeju savos 40 it. Un ja 99% padomu izradiajs perfekti...bet jaunibas stulbuma jau liaks ko nu tur veci mul zinu labak, a izradas ne vella nezinaju!

Mani vecāki dzīvo ārpus Latvijas, turpat arī māsa, tādēł, diemžēl, situācija šobrīd ir tāda, ka ikdienā jūtos tā, it kā vecāki man nebūtu, savukārt māsa ir ar vińiem visu laiku, to var saprast. Esmu jau pieradusi, bet reizēm ir łoti skumji.

Ļoti labas! Protams, gadās ķaut kādas nesaprašanās, aizvainojumi, jo abām diezgan grūti un spītīgi raksturi.
Draudzenes mēs neesam, bet daudz ko varu pastāstīt. Noteikti ne visu, jo uzskatu, ka nav mammai viss par mani jāzina viņas pašas labad..
Es vispār apzinos, ka mamma (un tētis) pa lielam ir vienīgie cilvēki, kas manis (un arī māsas) dēļ izdarīs jebko, un atbalstīs vienmēr! Beznosacījuma mīlestība tiešām ir tas, ko es apbrīnoju ik katrā mātē (protams, ir jau izņēmumi arī, diemžēl).
Un piekrītu arī Jackie..

Pluss mamma manis labaa ir tik daudz izdariijusi, ka pat nezinu, vai es saviem beerniem tik pat dotu.

+++

Man laikam ir palaimējies, jo man mana mamma ir viss.

+++
Apbriinoju, ka mamma mani ir speejusi uzaudzinaat taa, lai man buutu taada attieksme pret vinu, kaada man ir. Nekad man nav neko iipashi spiedusi/ nelaavusi utt., vienkaarshi audzinaaja ar savu piemeeru, taa, ka pats vienkaarshi saproti, ko var un ko nevar autlauties.
Pluss mamma manis labaa ir tik daudz izdariijusi, ka pat nezinu, vai es saviem beerniem tik pat dotu.

Man ar mammu ir normālas attiecības.Būtu labākas,ja vien viņai nebūtu tāda īpašība kā stāstīt radiem to,ko uzticu viņai.Un tad iet arguments "bet tie taču ir tavi radi!".Mammai daudz ko nestāstu tikai šī iemesla dēļ kā arī gadiem ilgi sēž daži sāpīgi momenti,kurus aizmirst nevaru.Citādi viss forši- iedzeram vīnu,uzsitam klaču,pasmejamies.Mana mamma ir ļoti mākslinieciska un lidinās pa gaisiem,bet es esmu ļoti piezemēta un konkrēta,tādēl daudzās lietās mums rodas nesaskaņas.Viņai arī nepatīk tas,ka veltu lielāko daļu sava laika darbam,ka neveidoju ģimeni utt,īsāk sakot - viņa grib lai esmu kā viņa,bet tā nav un nebūs.

Gribetu lai butu labaakas attiecibas. Par personigiem un sapigiem tematiem nerunaju. Ja apvaicajas kaa iet tad vienmer bus ''normaali''. Protams, ka zinu,ka vina mani mil . bet taa ipasi tuvas neesam. Sazvanamies sad tad ciemos aizeju, bet taa esam pilnigi pretstati

Mums ar mammu ir ļoti neitrālas attiecības. Tāpat kā autorei, kontrole pār pārēm un tēlošana no manas puses, ka viss ir labi, jo citādi sākas uztraukšanās. Tas ļoti spiež nost tādos daudzumos. Runāt par to ir grūti mammas emocionalitātes dēļ, bet novērtēju, ko viņa dara manā labā.

Man ar mammu nav labas attiecības. Man vieglāk būtu, ja šo attiecību vispār nebūtu, diemžēl... Mēs par nedzīvojam vairs vienā valstī, bet tik un tā, sarunas skype vai pa telefonu ir tīrās mocības. Tas viss nāk no bērnības, no tā kāda bija viņas audzināšanas tehnika. Cilvēks ir emocionāli absolūti nestabils un nespēj joprojām savā vecumā atzīt savas kļūdas un saprast, kādēļ rezultāts šobrīd ir tāds kāds ir.
Reizēm jūtos izmisusi dēļ briesmīgajām attiecībām. Viņa grib, lai viss pēkšņi ir skaisti un rožaini, bet es nespēju pat 5min viņai blakus būt, tāda nu ir tā realitāte, kuru viņa pati ir radījusi.
Mums arī nav par ko runāt. Viss, ko viņa grib runāt, tas ir par to, cik visi radi ir stulbi un kāda jauna veselības kaite viņai ir piemetusies.
Izrunāties nav iespējams, jo tikko tiek pateikts kaut kas pretējs viņas viedoklim vai arī, ja es pasaku kaut ko par pagātni, kas man viņā nepamierināja, kur nu vēl par tagadni, tad viņa sāk histēriski raudāt un kaut ko bļaustīties.
+ es viņu neuztveru kā mātes figūru, jo viņa mūždien diezgan bērnišķīgi uzvedusies ir. Man šajās attiecībās vairāk liekas, ka es esmu māte un viņa meita. Viņai nav plašs interešu loks, viņa nepārzina nevienu jomu. Tiešām ir tā, ka nav par ko parunāt, pat ja cenšos piedomāt.:-/
Būšu nedaudz izkratījusi sirdi:-D

Ar mammu nav nekādu attiecību un nejūtos viņai parādā neko. Nekādas attiecības ar viņu arī neplānoju atjaunot.

Savs miesiigs beerns, kursh ir jaamiil bez nosaciijumiem, tiek "ne par ko" nolikts un konstanti jakashkjeejaas varbut vaina nav vinjaas, bet juusu "burviigajaas" personaas?

Iespējams, bet nedomāju, ka tā ir tikai mana vaina, jo es tomēr esmu savas mātes meita. :-D Es daudz esmu domājusi, kāpēc man ar mammu ir tā, kā ir. Un man šķiet, ka arī tādā savdabīgā veidā mēs izrādām savas rūpes un mīlestību viena pret otru. Es nemaz nevaru iedomāties, kā tas būtu, ja mēs sadotos rokās, viena otrai kratītu sirdi, dzīvotu nebeidzamā idillē, mums laikam vajag vienai otru uzturēt formā, pakašķēties, paņemties, dzīvot vienmēr drusku drāmā. :-D Tās nav ideālas attiecības, taču funkcionē jau gadiem. :-D

Ar mammu man ir labas attiecības. Nekašķējamies un domstarpību mums vispār arī nekad nav bijis. Es viņu ļoti augsti vērtēju un lūzt sirds,ja viņai ir slikti. Nedaudz gan dažreiz iesāpas sirsniņa par bērnībā notikušājām lietām,bet laikam tāpēc gadās būt pret viņu kritiskai un nokritizēt viņas izvēles,un darbības. Taču viņa zina,ka vēlu tikai labu. Pusaudžu vecumā laida visur un ļāva visu,bieži vien gribējās,lai vairāk kontrolē un neļauj uz savu galvu pieņemt lēmumus :-D Kad pārcēlos dzīvot citur jutos šausmīgi,kā nodevēja,jo ļoti ilgu laiku dzīvojam tikai divatā,bet centos zvanīt katru dienu(l)

sir ir

Kādas ir jūsu attiecības ar mammu? Esat draudzenes?
Nedomāju, ka tās ir veselīgas attiecības.

ar šādiem apgalvojumiem AG tu tālu neatpaliec no Rvis. Visas attiecība sir labas, ja tās apmierina abas puses.
Palasot komentārus visi dalījās divās frontēs - vai nu ir draudzenes vai arī nav laba saskarsme, reti, kura teica, ka tās ir neitrālas. Tad labāk, lai esmu tajās neveselīgajās attiecībās nekā nezinu, kā iet manai mammai!

Man ar mammu nav pārāk tuvas attiecības, bet baigi neņemu to pie sirds. Tam ir daudz un daudz, un ļoti daudz iemeslu.

Zinu, ka vienmēr uz savu mammu varu paļauties. Tāpat bieži sazvanamies, arī kopā labi varam sadzīvot, kad ciemojos.
Katrā ziņā viņa man atdotu visu pēdējo, lai tikai man viss būtu labi. Es to ļoti novērtēju.
Vienīgais, kas traucē, lai mums būtu pilnībā ideālas attiecības ir tas, ka mums katrai vienmēr būs sava taisnība pie kuras arī neatlaidīgi katra paliksim. Vēl tam visam klāt - grūti pēc strīda uzsākt komunikāciju. Kad vēl mājās dzīvoju, tad pat nedēļu varējām nesarunāties, bet, nu, mamma praktiski vienmēr pārkāpa sev pāri un piedeva man pat tad, kad to neprasīju. Tas gan ir diezgan slikti, jo es vēljoprojām neprotu palūgt piedošanu vai atzīt to, ka man nebija taisnība. Pēc strīda arī nekad nesākšu pirmā runāt. Nu, tas dažreiz patraucē attiecībām, bet tas tā.. :D
Labākās draudzenes gan neesam. Nestāstu mammai pilnīgi visu, kas uz sirds. Priekš tam man ir draudzenes.
Zinu vienu meiteni, kas bija reāli bēdīga, kad viņas mamma uzvedās kā pusaudze. Mēs visas sīkās draudzenītes fanojām - oij, cik tev stilīga un jauna mamma.. viņa tev pērk stilīgas drēbes un pati arī ģērbjas stilīgi... Tā meitene reiz pat raudāja un teica, ka grib sev īstu mammu, nevis čomeni.

Kādas ir jūsu attiecības ar mammu? Esat draudzenes?

Nedomāju, ka tās ir veselīgas attiecības.

Mums ir labas mātes-meitas attiecības. Protams, ir šāds tāds rūgtums, kas saglabājies no bērnības, bet cenšos saprast viņu: kāpēc rīkojās tā kā rīkojās. Mēdz būt dusmas uz viņu, bet tās jau ir manas ne viņas problēmas. :-D Man ir ļoti mīļa mamma.

Man ir ļoti labas attiecības ar mammu. Tagad, kad gaidu bērniņu, šķiet, tās ir kļuvušas savādākas... Vēl labākas, ciešākas, es vēl vairāk novērtēju savu mammu un aptveru, cik daudz viņa manis dēļ ir darījusi un dara joprojām. Vistrakākais laiks mums bija mani 11-13 gadi, kad nebiju tik jauks bērns kā vajadzētu, bet pēc tam mūsu attiecības sakārtojās, par ko es ļoti priecājos, jo tajā laikā noteikti nedomāju, ka kādreiz būsim tik tuvas. Tagad kašķējamies ārkārtīgi maz, drīzāk par kaut ko padiskutējam, bet savu viedokli viena otrai neuzspiežam. Man ir interesanti ar mammu, patīk ar viņu paklačoties, aizbraukt ciemos.

Oj, mums attiecības ir ļoti labas, esam kā labākās draudzenes, varu viņai stāstīt visu, jebkurā diennakts stundā varu zvanīt un kratīt sirdi, saņemu milzīgu atbalstu un mīlestību, zinu, ka nekad mani nepievils un vienmēr par mani pastāvēs. Ļoti svarīgs man ir viņas viedoklis, tāpat kā viņai manējais, sanāk arī pakašķēties, bet nu tas tā, ne ļoti nopietni un nedusmosimies vairāk kā dažas stundas, man mamma ir vislabākā, un ja arī kkas pasliktinatos, darītu visu, lai būtu pa vecam.

Mani atkal pusaudžu gados nekontrolēja nemaz un tas ir atstājis zināmu rūgtumu. Nav jau tā, ka tas mūsu šībrīža (un tābrīža) labās attiecības tas kaut kā ietekmētu, jo viņas personība ir tāda kā ir, un tai nekontrolēšanai ir priekšrocības. Bet būtībā es arī bieži, pat bērnībā, esmu jutusies kā viņas vecāks, ne bērns.

esam draudzenes, attiecības lieliskas (l) dažreiz, protams, uztraucas par daudz, bet tā jau tas visām mammām:-D