Attiecības ar mammu

Man ir savādas. Viņa ir ļoti kritiska un es viņai nekad neesmu pietiekami laba, tāpēc katru reizi, kad tiekamies dzirdu pārmetumus. Mēs esam kardināli pretējas, es esmu klasiska stila piekritēja, visās dzīves jomās, perfekcioniste, akadēmiskais cilvēks, ar tieksmi nepārtraukti uzlabot lietas, apstākļus sev apkārt, un ļoti izteikti stingra rakstura, viņa ir bohēmiste, dārzkope, kuras sapnis ir ravēt dobes, ģērbties un uzvesties kā hipijam, apmierina dzīvošana palielā haosā, ļoti liels dabas bērns un pilnīgi mākslinieciska personība. Mums jau no bērnības ir bijis grūti atrast kopēju valodu, jo es, vienmēr, esmu jutusies pieaugušāka kā viņa. Mēs gan cenšamies ar manu plānošanu un viņas piespiešanu, pavadīt kopā laiku, bet tuvas un "es stāstu visu" attiecības no manas puses nebūs nekad.

Man ir nereāli paveicies, pie tam ar abiem vecākiem.
Māte man ir sensejs. Mēs esam atšķirīgas, ļoti, bet vienlaikus intereses ir līdzīgas.
Viņa ir sensejs, jo ļoti spēcīga, attīstīta persona, kas visu laiku mani velk sev līdzi uz augšu.
Pati esmu praktiska, dzīvē māku panākt savu, bet ja kaut kas man pieklibo, tad viņa noskaņo, nomierina un ļoti veiksmīgi norāda ceļu dzīvē. Es vispār tik lieliskus cilvēkus praktiski nepazīstu citus.
Nespēju iedomāties savu dzīvi bez vecākiem (tfu,tfu, tfu).
Finansiāla neatkarība ir sen, ikdienas dzīvē viena otrai maz jaucamies, bet svarīgos, dvēseles jautājumos - viņa man ir lielisks plāksteris un pamācītājs. Es esmu labila, jūtīga persona un kad man paliek pavisam slikti tad pirmie divi cilvēki pie kuriem griežos ir mani vecāki un viņi ātri saved man galvu kārtībā.

Man ar mammu ir ļoti labas attiecības. Varu teikt, ka mamma man ir arī draudzene - viņa noteikti ir no tiem dažiem cilvēkiem, pie kā varu vērsties grūtā brīdī vai vnk izkratīt sirdi. Mēs esam uz viena viļņa arī humora ziņa, varam kopā jautri pavadīt laiku, kārtīgi izsmieties.
Pusaudžu gados protams, attiecības nebija ideālas, bieži sanāca kašķi. Tagad arī šad tad gadās, jo mammai, kā jau daudzām mammām, ļoti patīk pamācīt. Reizēm kaitina arī viņas ietiepība, kad liekas, ka nepiekāpjas principa pēc. Tomēr nekad ilgi viena uz otru nedusmojamies, jo abas esam pieauguši cilvēki un saprotam, ka neviens nav ideāls.
Es domāju, ka diez vai sanāks uzlabot attiecības bez kārtīgas izrunāšanās. Vajag izstāstīt, kā Tu jūties, un, ka negribi izlikties. Un man šķiet, ka ir normāli, ka mamma par Tevi uztraucas. Vai tad parasti mammas par saviem bērniem neuztraucas? Vai arī tas uztraukums ir kaut kāds pārspīlēts/slimīgs?

Tā kā uzaugu pie tēta, tad viņš bija mana mamma un vispār pats, pats, viss, viss (l):'-(. Ar mammu attiecības nesliktas, draudzīgas.

Juus neesat domaajushas, kaadeelj juusu maates, ja vien vinjam nav problemu ar dazhadaam vielaam, jus nevar paciest? Savs miesiigs beerns, kursh ir jaamiil bez nosaciijumiem, tiek "ne par ko" nolikts un konstanti jakashkjeejaas (t) varbut vaina nav vinjaas, bet juusu "burviigajaas" personaas? :)

Man visos laikos bijušas super attiecības ar mammu, tagad, kad pašai bērni - tikpat un vēl labākas! Viņa ir arī mana labākā draudzene...
Lai gan, iespējams, pat pārāk laba, kaut kāda nepārgriezt saikne mums ir, ir bijušas problēmas ex draugam un mazliet vīram ar citreiz (s)

Vai arī tas uztraukums ir kaut kāds pārspīlēts/slimīgs?

Jā, slimīgs, jo vienmēr viņai rādījās, ka noticis kas slikts, es pati nebiju diži normāla, kad dzīvoju pie vecākiem, jo tas uztraukums ir traki lipīgs, man arī sāka rādīties visas iespējamās nelaimes. Turklāt nav jēgas runāt, jo viņa noliegs, ka uztraucas, piemēram, es prasu- kāpēc Tu esi zvanījusi 8x? Viņa saka, ka nav zvanījusi 8, bet tikai 2.

Ar mammu ir ļoti cieša saikne.. viena otru saprotam bez vārdiem. No mammas esmu saņēmusi tik tos vērtīgakos padomus, jo viņa mani labi zin, saprot, kas notiek manā galvā.. turklāt vienmēr vēl un vēlējusi to labāko :) Tā ir fantastiska sajūta sniegt un saņemt tik daudz mīlestības (l)(l)(l)
Turklāt mamma ir lielisks piemērs, no kura mācīties gan attiecību veidošanā/izkopšanā.. gan arī karjerā. Mani fascinē mammas entuziasms it visā, kam viņa pieķeras (l)
Līdzīgus vārdus varētu sarakstīt arī par tēti (l)

Es pusaudžu gados nebiju paraugtīne... mani diezgan kontrolēja, bet tāpēc jau nemīlēšu savus tuvākos mazāk.. :)

esam draudzenes, attiecības lieliskas (l) dažreiz, protams, uztraucas par daudz, bet tā jau tas visām mammām:-D

Mani atkal pusaudžu gados nekontrolēja nemaz un tas ir atstājis zināmu rūgtumu. Nav jau tā, ka tas mūsu šībrīža (un tābrīža) labās attiecības tas kaut kā ietekmētu, jo viņas personība ir tāda kā ir, un tai nekontrolēšanai ir priekšrocības. Bet būtībā es arī bieži, pat bērnībā, esmu jutusies kā viņas vecāks, ne bērns.

Oj, mums attiecības ir ļoti labas, esam kā labākās draudzenes, varu viņai stāstīt visu, jebkurā diennakts stundā varu zvanīt un kratīt sirdi, saņemu milzīgu atbalstu un mīlestību, zinu, ka nekad mani nepievils un vienmēr par mani pastāvēs. Ļoti svarīgs man ir viņas viedoklis, tāpat kā viņai manējais, sanāk arī pakašķēties, bet nu tas tā, ne ļoti nopietni un nedusmosimies vairāk kā dažas stundas, man mamma ir vislabākā, un ja arī kkas pasliktinatos, darītu visu, lai būtu pa vecam.

Man ir ļoti labas attiecības ar mammu. Tagad, kad gaidu bērniņu, šķiet, tās ir kļuvušas savādākas... Vēl labākas, ciešākas, es vēl vairāk novērtēju savu mammu un aptveru, cik daudz viņa manis dēļ ir darījusi un dara joprojām. Vistrakākais laiks mums bija mani 11-13 gadi, kad nebiju tik jauks bērns kā vajadzētu, bet pēc tam mūsu attiecības sakārtojās, par ko es ļoti priecājos, jo tajā laikā noteikti nedomāju, ka kādreiz būsim tik tuvas. Tagad kašķējamies ārkārtīgi maz, drīzāk par kaut ko padiskutējam, bet savu viedokli viena otrai neuzspiežam. Man ir interesanti ar mammu, patīk ar viņu paklačoties, aizbraukt ciemos.

Kādas ir jūsu attiecības ar mammu? Esat draudzenes?

Nedomāju, ka tās ir veselīgas attiecības.

Mums ir labas mātes-meitas attiecības. Protams, ir šāds tāds rūgtums, kas saglabājies no bērnības, bet cenšos saprast viņu: kāpēc rīkojās tā kā rīkojās. Mēdz būt dusmas uz viņu, bet tās jau ir manas ne viņas problēmas. :-D Man ir ļoti mīļa mamma.

Zinu, ka vienmēr uz savu mammu varu paļauties. Tāpat bieži sazvanamies, arī kopā labi varam sadzīvot, kad ciemojos.
Katrā ziņā viņa man atdotu visu pēdējo, lai tikai man viss būtu labi. Es to ļoti novērtēju.
Vienīgais, kas traucē, lai mums būtu pilnībā ideālas attiecības ir tas, ka mums katrai vienmēr būs sava taisnība pie kuras arī neatlaidīgi katra paliksim. Vēl tam visam klāt - grūti pēc strīda uzsākt komunikāciju. Kad vēl mājās dzīvoju, tad pat nedēļu varējām nesarunāties, bet, nu, mamma praktiski vienmēr pārkāpa sev pāri un piedeva man pat tad, kad to neprasīju. Tas gan ir diezgan slikti, jo es vēljoprojām neprotu palūgt piedošanu vai atzīt to, ka man nebija taisnība. Pēc strīda arī nekad nesākšu pirmā runāt. Nu, tas dažreiz patraucē attiecībām, bet tas tā.. :D
Labākās draudzenes gan neesam. Nestāstu mammai pilnīgi visu, kas uz sirds. Priekš tam man ir draudzenes.
Zinu vienu meiteni, kas bija reāli bēdīga, kad viņas mamma uzvedās kā pusaudze. Mēs visas sīkās draudzenītes fanojām - oij, cik tev stilīga un jauna mamma.. viņa tev pērk stilīgas drēbes un pati arī ģērbjas stilīgi... Tā meitene reiz pat raudāja un teica, ka grib sev īstu mammu, nevis čomeni.

Man ar mammu nav pārāk tuvas attiecības, bet baigi neņemu to pie sirds. Tam ir daudz un daudz, un ļoti daudz iemeslu.

Kādas ir jūsu attiecības ar mammu? Esat draudzenes?
Nedomāju, ka tās ir veselīgas attiecības.

ar šādiem apgalvojumiem AG tu tālu neatpaliec no Rvis. Visas attiecība sir labas, ja tās apmierina abas puses.
Palasot komentārus visi dalījās divās frontēs - vai nu ir draudzenes vai arī nav laba saskarsme, reti, kura teica, ka tās ir neitrālas. Tad labāk, lai esmu tajās neveselīgajās attiecībās nekā nezinu, kā iet manai mammai!

sir ir

Ar mammu man ir labas attiecības. Nekašķējamies un domstarpību mums vispār arī nekad nav bijis. Es viņu ļoti augsti vērtēju un lūzt sirds,ja viņai ir slikti. Nedaudz gan dažreiz iesāpas sirsniņa par bērnībā notikušājām lietām,bet laikam tāpēc gadās būt pret viņu kritiskai un nokritizēt viņas izvēles,un darbības. Taču viņa zina,ka vēlu tikai labu. Pusaudžu vecumā laida visur un ļāva visu,bieži vien gribējās,lai vairāk kontrolē un neļauj uz savu galvu pieņemt lēmumus :-D Kad pārcēlos dzīvot citur jutos šausmīgi,kā nodevēja,jo ļoti ilgu laiku dzīvojam tikai divatā,bet centos zvanīt katru dienu(l)

Savs miesiigs beerns, kursh ir jaamiil bez nosaciijumiem, tiek "ne par ko" nolikts un konstanti jakashkjeejaas varbut vaina nav vinjaas, bet juusu "burviigajaas" personaas?

Iespējams, bet nedomāju, ka tā ir tikai mana vaina, jo es tomēr esmu savas mātes meita. :-D Es daudz esmu domājusi, kāpēc man ar mammu ir tā, kā ir. Un man šķiet, ka arī tādā savdabīgā veidā mēs izrādām savas rūpes un mīlestību viena pret otru. Es nemaz nevaru iedomāties, kā tas būtu, ja mēs sadotos rokās, viena otrai kratītu sirdi, dzīvotu nebeidzamā idillē, mums laikam vajag vienai otru uzturēt formā, pakašķēties, paņemties, dzīvot vienmēr drusku drāmā. :-D Tās nav ideālas attiecības, taču funkcionē jau gadiem. :-D