Vīrietis un viņa māte.

Sazvanos ar tēti katru vakaru. Citreiz pat 2-3x dienā. Tāda ikvakara atskaite, lai zinu, ka viņam viss kārtībā, visbiežāk runājam par "neko".

Agresīvā Grūtniece - Zinu, bet šo opciju reti izmantoju.

Par laimi kādu reizi nedēļa tikai sazinas .

Telefona sānā nereti ir poga, kas ļauj regulēt skaļumu. Seksa laikā es skaņu mēdzu izslēgt. :-D

Manējais ar mammu sazvanās labi ja reizi nedēļā, es pat teiktu reizi mēnesī. :-D Un katru trešo rezizi kad esam ciemos saka viņam :Uzzvani man biežāk.
Laikam tik tuvas attiecības puisim ar mammu es negribētu.Liktos ka viņiem nevis mums ir attiecības.
Tā jau jocīgi paliek,kad puiša tēvs mēdz piezvanīt mums sexa laikā.:-D:-D Vairākas reizes tā gadījies.Un ja neatbild mēdz vel uzzvanīt. :-D:-D

Sazvanīšanās un tikšanās ar vecākiem nav nekas slikts. Slikti ir tad, ja rokas sāk trīcēt nepaspējot laicīgi atbildēt uz telefona zvanu. Ja abu attiecībās jaušama atkarība, ja mamma pārlieku vēlas kontrolēt sava pieaugušā bērna dzīvi un bērns bez mātes rokas uz pulsa jūtas ne savā ādā.

Paldies Dievam, neesmu vieniga! :) Manejais ar ar mammu sazvanas reizes 3 diena! No rita pirms darba 1 x un vakara kadas reizes 2.
Tas ipasi nemainijas - ka bija pirms mazberna, ta ir ari tagad. dazreiz sarunas ir par temu, dazreiz vnk atskaite ka gaja dienas laika. BET visvairak tracina, ka cilvekam jau 30 gadi, bet, ja mammai nepatik vina lemums, tad uzreiz pardoma un jamiana plani/ieceres/pirkumi utt. Kka vel nav atravies no mammas pupa, kaut gan pasam jau berni 8-)
Vienigi ceru, ka mana meita bus pastavigaka un nebus no manis atkariga ari 30 gados

Manējais sazinās ar savu mammu varbūt 1 vai 2 reizes mēnesī, un arī par kādu konkrētu lietu, nevis tā vienkārši papļāpāt. Es ar savu mammu gan sazvanos katru vai katru otro dienu, sievietēm jau vairāk gribas parunāties :D

Ir gadijies pat, ka zvanija viņam, kad viņš bija tualetē, jo skraidija pa māju un nevarēja atrast viņu..

:-D:-D:-D

Un tie, kas zvana ik pēc divām minūtēm.. es paklusēšu. Kā var nepielekt, ka nesēž cilvēki nonstopā pie telefona. Ieraudzīs, atzvanīs.

eh tas ir tik traģiski patiesībā.. :(

Memmes mīļpuisīšus un viņu mātes neizmainīsi

tās kurām nav nācies ar to sastapties, tās jau nesapratīs kas tur traģisks :D bet ir tādi gadījumi kā Robertiņš no 'viņas melo labāk'.. Mans puisis dzīvo ar vecākiem, viņi tiekas katru dienu, viņa mamma nav nekāda večiņa, kura zvanītu ''aiz neko darīt'', jo viņai ir vairāki darbi, audzina jaunāko bērnu un visu dienu pavada vienā skriešanā, bet viņa vienmēr atradīs 3x dienā laiku, lai piezvanītu manam puisim, pat ja viņš visu dienu pavadija mājās, un pajautās ''ko dari?''- neko -''ā, nu skaidrs''. un viss.. tā ir viņu saruna. man tas tā kaitina! Es prasu- ko viņa gribēja?- nezinu. un tāda kontrole.. ko dari? ko ēdi? ā nu labi atā..
ok, ja es nebūtu blakus un to nedzirdētu, es nezinātu par ko viņi runā un domātu, ka kaut kas svarīgs.. bet kad vnk 3x dienā kontrolē kur esi un ko dari, tas nav normāli. Puisim 21 gads. Viņi tāpat katru vakaru aprunājas, kad satiekas mājās, bet vel ar to nepietiek un ir 3x dienā jāsazvanas. Man drīz būs līdz kaklam. Ejam pabraukāties ar riteņiem, mamma zvana- ''kur aizbrauci?'' Ejam pagulēt pusdienslaiku, mamma zvana no blakus istabas- ''kur tu paliki? guli? ā ok.'' Ir gadijies pat, ka zvanija viņam, kad viņš bija tualetē, jo skraidija pa māju un nevarēja atrast viņu..

Mani sarunas par neko tracina ar vienalga kuru cilvēku, bet jā, vairākas reizes dienā man būtu daudz par daudz, man pietiek pāris reizes mēnesī. Vīrietim arī tāpat. Un, ja kāds mums mēbeļu pirkšanā iejaukos.. nedod dievs.

Mans vīrs ar māti sazvanās 2-5x dienā. Mani tas šausmīgi tracina. Ir bijuši lieli trači no manas puses šajā jautājumā, bet izmaiņu nekādu. Šobrīd man jau ir gandrīz vienalga(pagājuši pietiekami daudz gadi), esmu pieradusi. Galvenais, lai nerunā un nezvanās manā klātbūtnē. Reizēm paskatos viņa telefonā un pie sevis iesmeju, redzot, cik bieži sazvanījušies konkrētajā dienā.
Memmes mīļpuisīšus un viņu mātes neizmainīsi :D

Lūk, es to neuztveru kā obligātu zvanu, es piezvanu, jo gribu zināt, kā mammai iet un kā viņa jūtas, man tā nav nekāda obligācija arī tad, ja nav gluži nekā konkrēta, ko teikt.

Man arī tā ir, bet pirms paspēju iedomāties, viņa jau man zvana. Sazvanamies 3x - 4x nedēļā, ja viņa man nepiezvana, zvanu es, tas ir retāk. Draugs ar savu mammu sazinās par konkrētām lietām, ar mani viņa vairāk zvana sākumā par ko konkrētu un tad runājam jau par citām tēmām. Ja nevar sazvanīt draugu, tad arī man zvana.

Interesanti, kā tad jaunā sieva spēja sadzīvot ar vīra vecākiem un vecvecākiem burtiski vienā telpā daudzus gadus?

Par to es arī brīnos. Es reizēm ar vīru nevaru sadzīvot vienā telpā, kur nu vēl ar viņa un maniem radiem. :-D

Ja drīkst nedaudz "patroļļot", tad kādreiz visa saime mitinājās zem viena juma: saimnieku vecāki, saimnieki, viņu bērni un bērnu (dēlu) sievas. Interesanti, kā tad jaunā sieva spēja sadzīvot ar vīra vecākiem un vecvecākiem burtiski vienā telpā daudzus gadus?

Gan es, gan vīrietis ar vecākiem sazvanāmies katru dienu. Man tas galīgi nav pienākums, man patīk parunāties ar vecākiem un interesē kā viņiem iet. Ne viņa, ne mani vecāki mūsu dzīvē iekšā vispār nejaucas.

Un, ja tai vienai nepacel, zvana ik pa 5 min, kaut 20 reizes un nesaprot, ka darba tikšanās vai kino apmeklējums, kamēr nepacels klausuli, takš, Dies's pasarg - miris grāvmalā guļ.
Vīramātei tāds pats niķis - ja nepaceļ ar pirmo reizi, zvana ik pa 2-3 minūtēm. Ja pēc reizēm 10 dēls neceļ, zvana man. Ja neceļu, sāk zvanīt visiem pēc kārtas, kuri kaut ko teorētiski varētu zināt par dēlu un kur viņš atrodas. Labi vismaz, ka nezvana gluži katru dienu.
Vairākkārt ir iztraucējusi arī ne sevišķi ērtos brīžos :D Reiz, kad atkal pukstēja par mazbērniem, vīrs uzrūca - nu tad nezvani man tik cītīgi, varbūt atradīsies laiks ķerties pie lietas :D
Kopumā jau normāla sieviete, bet zvanīšana septiņos rītā vai histēriska telefona spridzināšana gan krīt uz nerviem, turklāt, abiem diviem, nevis tikai man.

Manējais sazvanās salīdzinoši reti un runā konkrēti par lietu nevis vienkārši klačojas, bet mēs bieži tiekamies ar viņa mammu, tad arī aprunājas.
Es ar savu mammu sazvanos tikai tad, kad kaut vajag, nu apmēram reizi mēnesī, citreiz retāk, citreiz biežāk. Tāpat vien lai parunātos kā iet mēs nesazvanāmies nekad. To mēs izrunājam, kad tiekamies. Vienkārši mēs ģimenē tādi esam. Draugam atkal pavisam savādāk, viņi vairāk sazvanās.
Katrā ģimenē tas ir atšķirīgi un otram nav tiesību pārmest, kamēr kāds nesāk jaukties pāra privātajā dzīvē, tad gan nevajag klusēt un to paciest.

Man ar mammu zvanu biežums mainās periodiski atkarībā no dzīves notikumiem. Ja kāda no mums daudz strādā un īsti nav laika, tad nezvanāmies katru dienu, bet brīžam piezvanām viena otrai tāpat vien parunāt kā gājis vai izstāstīt kādu sāpi. Viņi dzīvo 5-10 minūšu attālumā ejot ar kājām mierīgā tempā. :D