Vīrietis un viņa māte.

Draugs ar mammu sazvanās katru rītu, kad viņam darbā ir pīppauze, bet mamma tikko ir ieradusies savā darba vietā. Viņiem tā ir iegājies jau kopš drauga pamatskolas laikiem, kad nopirka viņam telefonu - sazvanīties, ka ir droši nokļuvis galapunktā. Man absolūti netraucē, viņam forša mamma! :D :)

dreambig, domāju, ka tāda sakritība nevarētu būt, drīzāk pasaulē daudz tāda tipa vīrieši :-D
Nākošais jautājums varētu būt - kā pēc iespējas nesāpīgāk un efektīvāk runāt par šo tēmu ar vīrieti. Manējais tāds diezgan karstasinīgs, ātri aizsvilstas. Varbūt ar kādu viltībiņu labāk? Varbūt kādai reāls piemērs no dzīves, ko darīt šādā situācijā?

Viņiem tā ir iegājies jau kopš drauga pamatskolas laikiem, kad nopirka viņam telefonu - sazvanīties, ka ir droši nokļuvis galapunktā.

Manam ir kaut kā ļoti līdzīgi :D Vai nu piezvana vakarā, kad tikko pamodies, vai arī tad, kad aizbrauc uz darbu. Sanāk, ka sazvanās katru dienu. Ik pārdienām aizbraucam ciemos vai uz mazu brītiņu satiekam viņu kaut kur pilsētā. Viņa mūsu darīšanās nejaucas, neko nekomentē un ar baigo padomu virsū nelien. Ja arī grib kaut ko paregulēt, draugs norūc, ka pats labāk zinās un tēma slēgta. Viņiem ir ļoti labas attiecības un tā kā mamma nelien mūsu dzīvē, tad man nav pamata dusmoties vai uzskatīt to par ko sliktu. Man patīk, ka viņiem tādas sirsnīgas attiecības. Es pati ar savu mammu sazinos vairākas reizes dienā un it kā ar to vēl nepietiktu, aizbraucu vēl ciemos :D

daudz labāk, ja sazvanās dažas reizes nedēļā, lai parunātos, nekā konkrētā dienā obligāto zvanu veiktu. kas tā par ģimeni. skan briesmīgi, ka tāda attieksme pret paša vecākiem.

Mans zvana, ja kaut ko vajag pajautāt un par lietu.
Tāpat, lai parunātos zvana tikai viņa mamm un tas nav biežak ka 1x nedēļā.
Lūk, omes tās uzstājīgās.
Reiz draugs kavēja tikšanos 40 min., jo zvanīja ome un viņš nevarēja iziet no mājas. :D
Un, ja tai vienai nepacel, zvana ik pa 5 min, kaut 20 reizes un nesaprot, ka darba tikšanās vai kino apmeklējums, kamēr nepacels klausuli, takš, Dies's pasarg - miris grāvmalā guļ. :D

Manējais sazvanās ar savu mammu reizi vai divas reizes mēnesī.
Es ar savu mammu sazvanos apmēram reizi nedēļā.
Ko tur biežāk vispār var runāt?
Man tas liktos ļoti dīvaini katru dienu... kā tāds mazs bērns :-P

Katram ir citādākas attiecības ar ģimeni :) Es sazvanos, man liekas normāli piezvanīt mammai un pajautāt, kā gājis, ko dara un tā. Ok, gluži 40 man nav, arī 30 nē, nesen tikai esmu pārvākusies uz Rīgu, bet ļoti šaubos, ka tas mainīsies ar vecumu.

Katram ir citādākas attiecības ar ģimeni

Arī fakts. Es savai mammai, ja neko konkrētu nevajag pateikt, nezvanu vispār, jo viņa mani diezgan ātri pamanās izvest no pacietības. Viņa arī to zina, tāpēc diezgan bieži zvana man. :-D Mēs toties regulāri tiekamies, parasti līdzās ir vēl kāds no ģimenes, kas kalpo par zibensnovedēju un tad tās sarunas rit miermīlīgāk kā pa telefonu.

Ar savu mammu sazvanīsimies katru dienu,draugs dažkārt iesmej, ka atkal ar mammu runāju :D Viņam ir sliktas attiecības, lidz ar to vins nezvana vispār, bet viņam zvana/sazvana 1-2x mēnesī.

Mums ir savstarpēji ļoti labas attiecības. Bet vispār konceptuāli es atbalstu komunikāciju tikai par lietu. Man nepatīk tāpat vienkārši kaut ko beztolkā runāties ne ar vecākiem, ne ar draugiem, ne mīļoto. Ja ir konkrēta lieta, jautājums, tad saki. Ja nav ko runāt, tad nevajadz dzemdēt obligātos zvanus :)

Lūk, es to neuztveru kā obligātu zvanu, es piezvanu, jo gribu zināt, kā mammai iet un kā viņa jūtas, man tā nav nekāda obligācija arī tad, ja nav gluži nekā konkrēta, ko teikt.

Man ar mammu zvanu biežums mainās periodiski atkarībā no dzīves notikumiem. Ja kāda no mums daudz strādā un īsti nav laika, tad nezvanāmies katru dienu, bet brīžam piezvanām viena otrai tāpat vien parunāt kā gājis vai izstāstīt kādu sāpi. Viņi dzīvo 5-10 minūšu attālumā ejot ar kājām mierīgā tempā. :D

Manējais sazvanās salīdzinoši reti un runā konkrēti par lietu nevis vienkārši klačojas, bet mēs bieži tiekamies ar viņa mammu, tad arī aprunājas.
Es ar savu mammu sazvanos tikai tad, kad kaut vajag, nu apmēram reizi mēnesī, citreiz retāk, citreiz biežāk. Tāpat vien lai parunātos kā iet mēs nesazvanāmies nekad. To mēs izrunājam, kad tiekamies. Vienkārši mēs ģimenē tādi esam. Draugam atkal pavisam savādāk, viņi vairāk sazvanās.
Katrā ģimenē tas ir atšķirīgi un otram nav tiesību pārmest, kamēr kāds nesāk jaukties pāra privātajā dzīvē, tad gan nevajag klusēt un to paciest.

Un, ja tai vienai nepacel, zvana ik pa 5 min, kaut 20 reizes un nesaprot, ka darba tikšanās vai kino apmeklējums, kamēr nepacels klausuli, takš, Dies's pasarg - miris grāvmalā guļ.
Vīramātei tāds pats niķis - ja nepaceļ ar pirmo reizi, zvana ik pa 2-3 minūtēm. Ja pēc reizēm 10 dēls neceļ, zvana man. Ja neceļu, sāk zvanīt visiem pēc kārtas, kuri kaut ko teorētiski varētu zināt par dēlu un kur viņš atrodas. Labi vismaz, ka nezvana gluži katru dienu.
Vairākkārt ir iztraucējusi arī ne sevišķi ērtos brīžos :D Reiz, kad atkal pukstēja par mazbērniem, vīrs uzrūca - nu tad nezvani man tik cītīgi, varbūt atradīsies laiks ķerties pie lietas :D
Kopumā jau normāla sieviete, bet zvanīšana septiņos rītā vai histēriska telefona spridzināšana gan krīt uz nerviem, turklāt, abiem diviem, nevis tikai man.

Gan es, gan vīrietis ar vecākiem sazvanāmies katru dienu. Man tas galīgi nav pienākums, man patīk parunāties ar vecākiem un interesē kā viņiem iet. Ne viņa, ne mani vecāki mūsu dzīvē iekšā vispār nejaucas.

Ja drīkst nedaudz "patroļļot", tad kādreiz visa saime mitinājās zem viena juma: saimnieku vecāki, saimnieki, viņu bērni un bērnu (dēlu) sievas. Interesanti, kā tad jaunā sieva spēja sadzīvot ar vīra vecākiem un vecvecākiem burtiski vienā telpā daudzus gadus?

Interesanti, kā tad jaunā sieva spēja sadzīvot ar vīra vecākiem un vecvecākiem burtiski vienā telpā daudzus gadus?

Par to es arī brīnos. Es reizēm ar vīru nevaru sadzīvot vienā telpā, kur nu vēl ar viņa un maniem radiem. :-D

Lūk, es to neuztveru kā obligātu zvanu, es piezvanu, jo gribu zināt, kā mammai iet un kā viņa jūtas, man tā nav nekāda obligācija arī tad, ja nav gluži nekā konkrēta, ko teikt.

Man arī tā ir, bet pirms paspēju iedomāties, viņa jau man zvana. Sazvanamies 3x - 4x nedēļā, ja viņa man nepiezvana, zvanu es, tas ir retāk. Draugs ar savu mammu sazinās par konkrētām lietām, ar mani viņa vairāk zvana sākumā par ko konkrētu un tad runājam jau par citām tēmām. Ja nevar sazvanīt draugu, tad arī man zvana.

Mans vīrs ar māti sazvanās 2-5x dienā. Mani tas šausmīgi tracina. Ir bijuši lieli trači no manas puses šajā jautājumā, bet izmaiņu nekādu. Šobrīd man jau ir gandrīz vienalga(pagājuši pietiekami daudz gadi), esmu pieradusi. Galvenais, lai nerunā un nezvanās manā klātbūtnē. Reizēm paskatos viņa telefonā un pie sevis iesmeju, redzot, cik bieži sazvanījušies konkrētajā dienā.
Memmes mīļpuisīšus un viņu mātes neizmainīsi :D

Mani sarunas par neko tracina ar vienalga kuru cilvēku, bet jā, vairākas reizes dienā man būtu daudz par daudz, man pietiek pāris reizes mēnesī. Vīrietim arī tāpat. Un, ja kāds mums mēbeļu pirkšanā iejaukos.. nedod dievs.