Saprotu, ka uz šīs beztēmas fona tie ir nieki, bet... jāatzīst, ka jūtos slikti (visu laiku to sparīgi noliedzu). Patiešām slikti. Apjaušu to tikai tagad, kad darba lielā slodze un vāveres ritenis ir garām, kad ir laiks, lai mazliet atvilktu elpu un padomātu. Un tad nu jā, saprotu, ka uznācis bezspēks (lai neteiktu mazā depresija), kas šausmīgi grauž no iekšas. Tas laikam arī izskaidro to enerģiju un sparu, ar kādu metos iekšā visos darbos, lai nebūtu jādomā un jāskatās uz situāciju reāli. To visu, kas manī darās, pat nevaru aprakstīt, kā tāds liels kamols, kas smacē nost.
Ko tur labot - nezinu. Pacietība un smaids laikam būs vietā.
Gribējās tik mazliet uzrakstīt un tas arī viss. Arlabunakti!