Es kādreiz biju pazīstama ar aptuveni 50 gadus vecu vīrieti, kurš dzīvoja pie mammas dzīvoklī (mamma, protams, veca, bet nebija tā, ka galīgi apkopjama, lai būtu vienmēr viņai blakus), viņam nebija patstāvīga darba un ienākumu, bija tikai kaislīgs hobijs, kura sakarā ik pa laikam haļavas, mājās viņam nebija, piemēram, pat internets, viņš to izmantoja bibliotēkās, viņam bija šķirtā sieva un bērni. Viņam bija argumentēts viedoklis daudzās jomās, tā kā stulbs nebija, bet, kad saruna ar šo vīrieti bija iegrozījusies par darbu, karjeru, finansēm, maniem nākotnes plāniem, viņš secināja, ka esmu iedomīga, un cilvēkus vērtēju pēc mantas, ka dzīvoju rāmīšos, no kuriem man jāizkāpj, visiem nav jāstrādā un jādzīvo pēc viena šablona. Nu varbūt, bet, lai arī cilvēks bija gudrs, tomēr pēc tā es sapratu, ka kaut kādā mērā es tomēr vērtēju cilvēku veiksmīgumu, jo es ar tādu attiecības veidot nevēlētos, man pietiktu kaut vai, ja viņš strādātu par pārdevēju vai ko tādu, bet tomēr pelnītu kaut kādu naudu un spētu nodrošināt sev normālus dzīves apstākļus. Pēc kaut kāda prestiža darbus gan nevērtēju, lai gan nevar noliegt, ka kaut kāda vēlme jau ir, lai vīrietis 40 gados ir stabilāk nodrošināts, ar labāku darbu utt. nekā savos 20 gados.
1868
