Aplidošana

Aplidoshana ir lieliska! Taa liek sievietei justies dazhus metrus virs zemes un manaa uztveree tas noziimee arii pirmo lielo solju spershanu. Manupraat, viiriesha uzdevums ir pirmajam uzaicinaat uz randinju, pirmajam noskuupstiit un pirmajam arii ieviest domas par kaut ko vairaak.. Peec pirmaas reizes jau tas viss notiek dabiski un atkariibaa no indiviidiem. Bet nee, es nekad neesmu viirieti aicinaajusi uz otro vai tresho randinju, vienkaarshi nav bijusi vajadziiba. Man patiik flirteet un iedroshinaat, sievieteem ir savi gaajieni, kaa panaakt, lai viirietis peec pirmaa randinja jau plaanotu naakosho.
Sliecos domaat, ka cosmo viirieshi vienkaarshi nav satikushi sievietes, kuras ir aplidoshanas veertas, jo kaa redzams no daamaam - visas to ir pieredzeejushas un uz otro randinju nav bijusi vajadziiba aicinaat pashaam!

Man nav iebildumu sēdēt mājās, audzināt bērnu, darīt mājas darbus un gatavot ēst. Bet tad diemžēl tādi kā tu un ducīgais visticamāk mani uzskatīs par slaistu, jo kā gan es varu sēdēt mājās un neko nedarīt??? Starp citu, es to arī daru un tieši tā - mans vīrietis mani aplido - dāvā ziedus, aicina uz randiņiem, lutina. Tas viss apmaiņā pret tīrām zeķēm, gardām vakariņām, sakoptu mājvietu. Bet tu un ducīgais varēsiet vai nu līdz mūža galam skatīties savā atspulgā vai dalīt mājasdarbus un bērnu audzināšanu uz pusēm ar mīļoto, un droši vien par tādu elementāru mīlestības izpausmi kā ziedu dāvāšana viņas varēs aizmirst. :-D

vēstnesi, tev varbūt tomēr vajag ar kādu satikties, tad dzīve saliks visu pa plauktiņiem un sapratīsi, kuros savos spriedumos tu kļūdies.

Ne pilnībā, bet tomēr sliecos piekrist LV.
Sievietes ir dažādas, un neviens taču vīrietim nespiež satikties ar tām, kas gaida "princi baltā zirgā". Labāk pavadu laiku kopā ar modernām, emancipētām un pašpārliecinātām sievietēm. Savukārt lai "gaidītājas" arī gaida savu "princi".

Es nedomaaju, ka tam ir kaada saistiiba ar pashpaarliecinaatiibu, vismaz ne manaa gadiijumaa. Taa jau dziivee ir iekaartots - katrs atrod 'savu'. Bet vispaar attieciibas (arii randinjoshana) ir divu cilveeku pasaakums, nevareetu teikt, ka kaads ir gaidiitaajs vai kaads ir dariitaajs. Abiem ir savi gaajieni! Kameer viens iedroshina, otrs uzaicina. Arii attieciibas neesmu redzeejusi taadas, kur no viiriesha naak tikai uzmaniibas apliecinaajumi, daavanas un miiljums, kameer sieviete ir auksta kaa ledus klucis. Es tomeer pieturos pie domas 'jo vairaak dosi, jo vairaak sanjemsi. Laikam taapeec man taa ir veicies ar viirieshu kaartas paarstaavjiem.

Nu bet par vīriešiem taču var teikt to pašu Grib baudīt to, ka sieviete strādā un pelna naudu, bet, tiklīdz jāuzkopj māja, tas ir sievietes pienākums

Šis ir ļoti izplatīti :-)

Azalea nevajag gan, man ir labi kā ir + es nespēju pielaist otru tik tuvu savai iekšējai pasaulei.
Bet ja gribat zināt tad mans ideālais attiecību modelis ir šāds: Abi uzticami viens otram, izrāda savu mīlestību/patiku ar vārdiem/darbiem viens pret otru (ne tikai sākumposmā), pa reizei protams arī pastrīdas, bet salabst ar kādu romantisku atvainošanos no iesācēja, otrs piedod.
Vnk abi dzīvo saskaņā ar viens otru. Pienākumus dalot uz pusēm vai arī vairāk dara tas kuram brīvāks laiks.
Jā, es pats gribētu dzirdēt vai redzēt pierādījumu tam, ka mana izredzētā mani mīl. Piemēram varētu viņa uzaicināt uz kādu pasākumu, kas man interesētu vai pagatavot kaut ko, kas man iet pie sirds. Tādā garā. Tāpat neredzu nekā slikta, ja mani uzaicinātu pirmā uz randiņu, jo pats pēc dabas esmu kautrīgs, grūtības uzreiz atvērties.
Bet kā jau minēju, tad es esmu izvēlējies savu dzīvesceļu pavadīt bez otrās pusītes. Bet tas man neliedz iesaistīties šādās diskusijās, ja es redzu, ka jūs te prasāt no vīriešiem visu iespējamo, bet pašas negribat sniegt otram tādu elementāru lietu, kā uzmanības apliecinājumu, ka patīkat otram. Te pat izskanēja viedoklis, ka tā ir sieviešu priviliģēja, kas liekas man pilnīgs absurds. Kāpēc lai vīrietis negribētu justies mīlēts?
Bet nu ko es zinu...

Bet ja gribat zināt tad mans ideālais attiecību modelis ir šāds: Abi uzticami viens otram, izrāda savu mīlestību/patiku ar vārdiem/darbiem viens pret otru (ne tikai sākumposmā), pa reizei protams arī pastrīdas, bet salabst ar kādu romantisku atvainošanos no iesācēja, otrs piedod.
Vnk abi dzīvo saskaņā ar viens otru. Pienākumus dalot uz pusēm vai arī vairāk dara tas kuram brīvāks laiks.

LV, vai nevēlies doties ar mani uz randiņu? :-D
Labi, labi, es, protams, jokoju! :-) Vienkārši šajā ziņā pilnīgi piekrītu LV.

:-D

Liktens Vēstnesis- Vecīt, praktiski identiski manam ideālajam attiecību modelim :-D;-)

Gribēju padalīties ar savu viedokli par tēmu, bet łoti aizkaitināja LV. Vispār jau, vienlīdzības piekritēj, sievietes arī ir cilvēki. Cilvēkiem mēdz būt atškirīgi viedokli (šokējoši, pat ja viñi pieder pie viena dzimuma) un pat raksturi. Šo minu, jo Tu konsekventi lieto tādas frāzes kā "jūs, sievietes gribat/prasāt" un tad seko tādi vispārinājumi.

Uf, šis tāds diezgan sarežģīts temats...°
Principā, es neesmu kautrējusies puisi aicināt uz randiņu. Manā izpratnē tas obligāti nenozīmē to, ka, ja ar vīrieti esmu bijusi restorānā (ko vispār reti apmeklēju), tieši restorāns būs mana aicinājuma galamērķis. Respektīvi - es negrasos aprēķināt vīrieša finansiālo ieguldījumu "viņa" randiņā un likt pretī tādu pašu "wow" un "ahh" un austeres un kādu zvēru dārga vīna mērcē... Nē, tas kaut kā nav man - varbūt neesmu pietiekami emancipēta. :)
Es puišus esmu aicinājusi uz randiņiem pie dabas - pastaiga, pikniks un tamlīdzīgi. Tie nav bijuši pirmie randiņi, tas jāatzīst. Savam vīrietim gan uzrakstīju pirmā, bet tur vispār ir cita opera.
Par aplidošanu kā tādu... Nezinu, es jūtos aplidota. Tas, kā viņš uz mani skatās... Vāks, neaprakstāmi. Nezinu, iespējams vēl rozā briļļu periods, bet mēs aplidojam viens otru pilnīgi dabīgi un organiski. Tas izpaužas rūpēs par otra labsajūtu (atnesam dzērienus viens otram, sasildām, ja otram auksti, izdarām kaut ko, lai otram ir ērtāk, labāk, foršāk). Kaut kāds konkrēts - es tevi šite un te aizvedu, tagad liec kaut ko pretī -, starp mums nepastāv. Sākumā man bija nedaudz grūtāk atvērties, bet, ja otrs simpatizē un "paķer", vienkārši gribas dot un dot un atdoties... Tur kaut kā aprēķinam no sērijas "kurš kuram vairāk"nav vietas.

Visus komentārus nelasīju, bet es esmu tāda - ja man kāds tiešām patīk, tad rīkošos. Tā arī aizsākās manas iepriekšējās attiecības, kad pēc iepazīšanās ballītē, pēc tam uzaicināju puisi satikties atkal. Viņš pēc tam pats atzina, ka ja es to nebūtu darījusi, mums diez vai būtu izvedojušās attiecības 3 gadu garumā, jo pats tai laikā bija diezgan kautrīgs.
BET
Man patīk uzmanība, aplidošana un viss pārējais un es to ļoti novērtēju un rūpes par mani ceļ vīrieša vērtību manās acīs.

Ja tā padomā, tad arī savam vīrietim, uzrakstīju pirmā, pēc mūsu satikšanās.. re kā!

Lasīju pirmos komentārus tik, un, godīgi, esmu šokā :-) Man šķiet, ka, ja gribas tikties - nav nozīmes, kurš kuru aicina. Lai gan par atbildes (?) randiņu dzirdu pirmo reizi, vai arī viss vienmēr tā organiski, nepiedomājot "tagad, ja viņš šitā, es tā...", ir sanācis.
Es pēc Roberts.I pierakstos uz dzīvot kopā randiņu ar LV :-D

Man šķiet, ka, ja gribas tikties - nav nozīmes, kurš kuru aicina. Lai gan par atbildes (?) randiņu dzirdu pirmo reizi, vai arī viss vienmēr tā organiski, nepiedomājot "tagad, ja viņš šitā, es tā...", ir sanācis.

Tieši par šo dabisko (organisko) pieeju es arī runāju! Neuzskatu, ka tikai vienam no partneriem ir jāaicina otrs uz tikšanos, jāplāno, jāorganizē. Manuprāt, ir tikai normāli, ja to dara abi.

Man arī būtu vienalga, kurš kuru aicina. Kādu laiku jau tas nav aktuāli, bet iepriekš gan bija tā, ja puisis patika, tad arī uzaicināju. Nelietoju gan šādu jautājumu - vai nāksi ar mani uz randiņu? Bet tā vārds pa vārdam, kamēr ierosināju satikties :-)
Ja viens otram patīk, tad neuzskatu par vajadzīgu gaidīt no puiša pirmo soli, bet katra meitene ir citādāka.

Kad iepazinos ar vīru, pavadījām kopā nedēļas nogali draugu kompānijā, un vēlu naktī vai drīzāk agri no rīta atgriezāmies mājās, no rīta pamodos un pirmā uzrakstīju, kā jūtas pēc nogales... tā sākām sarkstīties, lai gan tieši pirmā uzrakstīju es, viņš aicināja tajā pašā dienā satikties un re kā, esam precējušies! :)
Domāju nav nozīmes, kurš pirmais raksta, galvenais jābūt abiem vēlmei un patikšanai!..

Kad biju briva no attiecibam, man nekad nenacas but tai, kura aicina uz randinu. Varbut man apkart bija tikai vecmodigi viriesi, bet man pat isti netika dota iespeja izradit iniciativu. Galvenais, lai abas puses ir apmierinatas ar sadu lomu sadalijumu, parejie var darit ka uzskata par pareizu.

Skatos, ka normāli viedokļi arī parādījās no sieviešu puses:-)
Pasadena atvaino ja tevi aizskāru. Vnk tā ir ērtāk rakstīt nevis saukt ntos nikus. Piekrīti, ka šajā diskusijā pamatā no sieviešu puses bija manam viedoklim pretējais viedoklis? Tāpēc tā arī saucu.
+ par vīriešiem arī te vispārina...es uzskatu, ka tomēr mans pienākums ir aizstāvēt vīriešus, kad nepamatoti brūk fūrijas virsū.
Ne sievietes, ne vīrieši nav visi vienādi. Bet daudzas laikam uzskata, ka vīrieši tikai seksu grib, ne romantiskas attiecības, un justies mīlētam. Attiecībās nav tikai jāņem, bet ir arī jādod. Tā kā Pārsliņa apraksta. Lai gan sieviete, gan vīrietis jūtas gribēts, mīlēts.
Visvairāk mani pārsteidza vienas lietotajās apgalvojums, ka aplidošana ir sieviešu privilēģija...

Manuprāt, ir tikai normāli, ja to dara abi.

Robert piekrītu:-)

Es pēc Roberts.I pierakstos uz dzīvot kopā randiņu ar LV

Oliiva nesanāks, mana sirds jau aizņemta:-D
Lūkojos es zvaigznēs
Kā tās smaida
Par vēju, gaisu un vilni
Kas pāršalc manas
Kailās pēdas
Es ieelpoju naksnīgo
Naktsvijolīšu smaržu
Ko pārmaiņu vējš
Atnesis ar kaiju saucieniem
Es jūtos laimīgs
Jo man pieder tas
Kas dara brīnumus
Izārstē kaites un paceļ
Pie zvaigznēm nezināmām
Tā ir mana brīvības puķe
Kas snauž manā sirdī
Sitot vienā taktī ar to
Reiz pārstās pukstēt mana sirds
Bet brīvības puķe
Uznesīs manu
Dvēseli līdz zvaigznēm
Eksplodēšu kā jāņtārpiņu uguns
Pilnmēness apmirdzētā naktī
Būšu tapis par jaunu zvaigznāju
No kuras lūkošos uz savu
Dzimteni, savu tautu un
Jutīšu laimi, ka es esmu
Brīvs starp zvaignēm
Kas apmirdzēs manas domas.