Kā tu vērtētu sevi kā partneri attiecībās?

Spriežot pēc tava virtuālā tēla, tu šķieti tāds "sauss" :-D Tāds koka gabals.

Lielā mērā piekrītu, taču uzskatu, ka man vismaz piemīt (melna) humora izjūta, paškritika, pašironija un spēja pasmieties arī pašam par sevi. :-)

Neprotu "apburt" sievietes un, godīgi sakot, īpaši arī necenšos.

Spriežot pēc tava virtuālā tēla, tu šķieti tāds "sauss" :D Tāds koka gabals.

Pašam sevi ir grūti objektīvi novērtēt, jo man, tāpat kā jebkuram cilvēkam, piemīt savas stiprās puses un trūkumi. Viss atkarīgs, kādi ir sievietes kritēriji un kuri vīrieša aspekti viņai šķiet primārie, vērtējot vīrieti.
Uzskatu - bez lielības - sevi par pietiekami izglītotu, ambiciozu, savaldīgu, pieklājīgu, atturīgu, uzticamu, neatlaidīgu, cīnītāju, un tādu, ar kuru var (un vajag) runāt. Nemēdzu izrādīt greizsirdību, rīkot skandālus, darīt "muļķības", nesmēķēju - šo sarakstu varētu turpināt vēl ilgi.
No otras puses, esmu spītīgs, ietiepīgs, atriebīgs, aprēķinātājs, intrigants, egoists, kluss un izteikts rutīnas cilvēks. Savu mērķu sasniegšanai eju pāri visam. Neprotu "apburt" sievietes un, godīgi sakot, īpaši arī necenšos. Vairākas attiecības ir izjukušas pēc tam, kad partnere kopdzīvē ir iepazinusi mani tuvāk.

Man ir arī ļoti daudz labu īpašību, taču raksturs man ir diezgan sarežģīts. Tā konkrēti novērtēt grūti. :-)

mēģinu nesavtīgi mīlēt un dot tikai to labāko, domāt, rūpēties, sagādāt pārsteigumus. no otras puses, piedomāju arī par sevi, lai augu attīstos, veltu laiku lai vienmēr būtu skaista, nevis ilgu attiecīgu laikā nošļukusi izskata ziņā.
man laikam ir tāds 50/50 variants. es nesavtīgi mīlu un dodu visu ko vien varu, neprasot pretī, bet no otras puses domāju arī nedaudz par sevi - laiku pašai un savām lietiņām. principā, es sevi uzskatu par labu attiecību partneri, jo es esmu arī mierīgs cilvēks un saprotu pašsaprotamās lietas, neceļu scēnas par niekiem un nemazgātiem traukiem.

TalisQualis - Tev ir pilnīga taisnība

Necenšos ar sevi speciāli strādāt attiecību kvalitātes uzlabošanai. Esmu tāda, kāda esmu.. rūpes par mīļoto man organiski iet no rokas :)
Ja pāris mīl un ciena viens otru, tad viss labais notiks pats no sevis.. manuprāt (l)(l)

ar katrām attiecībām palieku arvien labāka :) godīgi sakot, man šķiet, ka man partneri iemāca to, kas nav bijis iemācīts augot. un arī mēģinu nomierināt savu mentalitāti un taisnīguma sajūtu. tas ir grūti, bet cenšos. un vēl, vienmēr vienmēr esmu drauga pusē. un nestrīdos, man patīk visu izrunāt lai ir skaidrība un miers, bet pārvērst to par strīdu nav sanācis. bet partnerim jābūt tādam pašam un ar tādu pat atdevi attiecībās.
man ļoti nepatīk, ka uz sieviešu izmisumu tiek būvēta industrija, bariem vientuļas sievietes maksā un iet uz kursiem mācīties būt sievišķīgas, rezultāts ir tāds, ka esi smuka, smaidīga, nekad neko nepārmet un nezāģē, ja kas nepatīk vīrietī- vienkārši ignorē. ja blakus būtu tāds pat iejūtīgs vīrietis, tad būtu skaisti. bet nē, viņš pat nepamana, ka meitene pieliek rūpes, lai viss attiecībās tik viegli ietu un viņš gan atradīs, kur pārmest un kur sāpīgi iebakstīt. tas tā, mans novērojums draudzeņu dzīvēs :D

Bet, kā jau meitenes saka - ir jāstrādā ar sevi.. bet tas ir nepieciešams ne veselīgu attiecību veidošanai, bet to dabīgi pieprasa arī dažādas citas dzīves jomas.

Es esmu sarežģīta, bet ļoti sirsnīga un darbīga.
Es vienmēr sagaidu sirsnību un darbīgumu arī no otras puses, tāpēc es noteikti esmu 6/10

Esot attiecībās jau daudzus gadus, esmu secinājusi, ka, ja konstanti piedomāju pie attiecību uzlabošanas, utt.. es izveidoju nedabisku savstarpēju atmosfēru un starp mums zūd tas dabiskais vieglums..
Mēs ar vīrieti esam runājuši, ka labāk trīsreiz izbļaujamies viens uz otru, nevis turam emocijas sevī un sakam - viss ir kārtībā, mīļais! (t) Bet mēs abi tādi mežoņi, visi esam dažādi, tādēļ nebūt nesaku, ka mēs darām pareizi, bet mums tā ir labi! :-D(l)

Es atkal dīvainā kārtā esmu sapratusi, ka nevajag visu ieguldīt attiecības un sevi nesavtīgi atdot. Atceros pirmās nopietnās attiecības 19 gadu vecumā. Mēģināju būt patīkama, strādāt ar sevi, bet beigās jau nedaudz aizgāja par tālu - visu piedevu, visus izgājienus mēģināju "izprast". Tagad saprotu, ka ar savu mūžīgu sapratni un vēlmi visu piedot radīju priekšstatu, ka var darīt visu - visu atrisināsim un es jau piedošu. Tas pat ļoti kaitēja attiecībām, jo nebija vairs "jācenšas" viņam.
Tagad es atļaujos saprāta robežās dusmoties, apvainoties, paraudāt par niekiem, un ne visu pieņemt un uzreiz piedot.

Es parasti cenšos visu pieņemt vienkāršāk, pieņemot to, ka mīlestība spēj izgaist, tā ir jāprot arī palaist vaļā... Liela daļa cilvēku ar kuriem esmu runājusi uzskata, ka dzīvē jābūt vienam cilvēkam, savai mājai, stabilam darbam. Atdzīšos, arī Es to vēlos un vēlējos, tomēr tad, kad uzceļu sev šādu sapņu pili, un ja kaut, kas tomēr nenotiek kā iecerēts, tad ir grūti ar to samierināties un dēļ tā automātiski "žņaudzu" to cilvēku, kas ir blakus, arī sevi... mācos no tā atradināties un pamazām sanāk.(l)

Ne tuvu neesmu ideāla partnere, bet esmu secinājusi, ka vīrieši tieši pieturas pie tādām. Un tāpat tēlot to, kas neesmu, neredzu jēgu. Vienīgais - mēģinu apvaldīt raksturu, citreiz iekost mēlē.

Shobrid pec 10 gadu igam attiecibam un gandiz to pajukshanas, esam tada posma, ka es macos but mazliet egoiste un virs macas apslapet savu ego. Shis gan nebija galvenais iemesls, kadaelj attiecibas gandriz pajuka, bet pie jauniem secinajumiem esam nonakushi..

Vienmēr kaut kādai destruktīvai rīcībai kaut kas ir apakšā. Piemēram, teikt, ka esi no dabas greizsirdīgs un tur neko nevar darīt, lai gan tur apakšā ir lielas pašvērtējumu problēmas un nedrošība par sevi? Ko darīt? Pieņemt to, vēlāk censties risināt vai vienkārši apzināties (nevainojot partneri, ka tas ir viņš, kas izraisa greizsirdību), kas jau būs daudz, un tas prasa piepūli, nevis automātiski to pieņemt, un apgalvot - ja nepatīk, tad neesi ar mani kopā, tādējādi, bojājot savu un partnera dzīvi...

Nikola, tu neesi pareizi sapratusi manu domu. Tur jau tā lieta, ka darbs ir pieņemt otru, ar visiem trūkumiem. Pieņemot sevi, pieņem otru. Es nerunāju par mākslīgu veidotu kaut ko.

Nepiekritu, ka attiecibas otrs jastada augstak par sevi. Ta ir mana problema, un un es shobrid macos to nedarit. Nav viegli but egoistei, ja tada neesi. Savadak ar laiku var kraties neapmirinatiba, jo visam citam devu priekshroku atstajot sevi pedeja plana. Bet pie ta jau nevar nevienu vainot, jo pati tachu ta gribeju.

rūti - grūti

tas, kādas attiecības ir ar sevi, tas ir spogulis tam, kādas attiecības ir ar citiem.

Lai gan manā galviņā sen apzināta patiesība, tomēr paldies par atgādinājumu, šorbīd tieši noder sevis sapurināšanai citās sfērās. ;-)
Mana problēma ir tā, ka visu dzīvi man ir bijuši cilvēki apkārt (vecāki), kuri ir norādījuši uz iemesliem, kāpēc viņu bērni ir nemīlami. Un iedziļināšanās šajā dzīves lielākās daļas pieredzē traucē, pat ļoti noticēt, ka kāds ir spējīgs mīlēt nemīlamo. Te ir mana kļūda nepārtraukti meklēt neapgāžamos pierādījumus partnera mīlestībai (no malas reti kuri pateiks, ka man ir tik dziļi kompleksi). Tas nogurdina.
Toties mans vīrs nāk no diezgan aukstas ģimenes, kur mīlestības izpausmes ir iesaistītajiem ļoti rūti izrādāmas (apksāvieni, bučas, sarunas "po dušam" utt.).
Tā nu mums sokas interesanti. Pieslīpēšanās ir ļoti grūts process, lai gan neteikšu, ka neiespējams. Mums abiem vēl daudz jāmācās.